Apziņa un apzināšanās

kads ir tavs jautajumsAicinām ikvienu Meta-reality lapas apmeklētāju uzdot savu neskaidro vai sasāpējušos jautājumu par dzīvi, par nāvi, par eksistenci, par apziņu, par pieredzi, par garīgo praksi un mācībām, par meditāciju vai jebkuru citu šai tematikai atbilstošu un kāds no mūsu pieaicinātajiem viesiem pēc iespējām uz to atbildēs – Pēteris Kļava, Normunds Astra vai Valdis Svirskis.

Jautājumi un atbildes tiks publicētas atsevišķā sadaļā – “Jautājumi un atbildes”. Jautājumus var uzdot arī anonīmi, jautājuma uzdevēji netiks publiskoti. Centīsimies atbildēt uz visiem jautājumiem, bet publiskoti tiks būtiskākie un interesantākie. Ceram, ka tas palīdzēs sevis un realitātes izziņas ceļā un būs noderīgi arī citiem! 

Jautājumus lūdzam sūtīt uz e-pastu: info@meta-reality.info vai izmantojot kontaktformu.

1.jautājums

Kas ir apziņa un kas ir uzmanība, vai tās ir atšķirīgas lietas?

Atbild: Normunds Astra

Apziņa tas ir Viss! Tāpēc par apziņu var runāt bezgalīgi un nepateikt neko. Jo pati runāšana notiek pateicoties apziņai un apziņā. Apziņu nevar nekā definēt, aprakstīt vai objektīvi izzināt. Kad apziņa jebko apzinās, tā ir absolūti subjektīva. Kad apziņa neko neapzinās, tā ir absolūti objektīva. Apziņa ir absolūts potenciāls visam esošam un neesošam. Viss, kas notiek, notiek apziņā. Apzināšanās, apziņa un tas, ko tā apzinās, patiesībā ir neatdalāms.

Uzmanība notiek apziņā. Kad apziņa fokusējas uz kaut ko atsevišķu, tas izpaužas kā apziņas uzmanība. Kad apziņa nefokusējas, ir vienkārša apzināšanās. Apziņa pastāv neatkarīgi no uzmanības, bet uzmanība parādās tikai pateicoties apziņai.

Vai apziņa un uzmanība ir atšķirīgas lietas? Ir tikai un vienīgi apziņa, uzmanība ir viena no bezgalīgajām apziņas spējām.

 

2.jautājums

Vai apziņa, zemapziņa un virsapziņa ir dažādas lietas vai viena un tā pati, tikai dažādās izpausmēs. Un ar ko tās atšķiras? Kādēļ mēs ar ikdienas apziņu neapzināmies zemapziņu vai virsapziņu?

Atbild: Normunds Astra

Apziņa, zemapziņa un virsapziņa ir nekas cits, kā tikai vārdi. Pati apziņa nav definējama terminos un nepakļaujas nekādai klasifikācijai. Apziņā nav līmeņu, kā arī nav nekādu gradāciju. Apziņa ir “viengabalaina” un “visuresoša”. Pati apziņa neizpaužas formu dažādībā. Formu dažādība “notiek” iekš apziņas kā laicīgi fenomeni.

Atšķirība starp terminiem – apziņa, zemapziņa un virsapziņa – ir tikai un vienīgi terminoloģiski nosacīta. Termini parādās apziņā un šķietamās atšķirības starp terminiem arī notiek apziņā.

Esība un apziņa ir sinonīmi. Esība funkcionē bezgalīgās formās un dimensijās. Tā apziņas funkcionēšana, kura netiek “identificēta”, bet tiek nojausta kā darbība “fonā”, tiek saukta par zemapziņu.

Tie procesi, kas notiek apziņā, nav identificējami, bet arī tiek nojausti kā “pārākstavoši”, tiek saukti par virsapziņu. Tā kā apziņas funkcionēšana cilvēciskā formā ir aprobežota ar formas īpatnību, šajā gadījumā cilvēka smadzeņu sistēmas uzbūves dēļ, kas dotajā evolūcijas posmā ir tādi kādi tie ir, procesu un objektu apzināšanās ir ierobežota. Šī ierobežojošā faktora dēļ rodas tādi koncepti kā zemapziņa un virsapziņa. Tā kā uztveramā pasaule tiek uztverta ar maņu orgāniem un šie maņu orgāni ir ierobežoti savā uztveres spējā, tādēļ viss, kas tiek redzēts, dzirdēts vai domāts ir aprakstāms vārdos tikai un vienīgi kā diferencēti termini, kuri pie dziļākas analīzes neizbēgami kļūst pretrunīgi. Tikai tad, kad apziņa vēršas pati uz sevi jeb apziņa apzinās sevi, tikai tad ir iespējama apzināšanās bez pretrunām. Bet apziņai apzinoties sevi nekādi nevar rasties termini vai koncepti par to, kas un kā tas ir. Apziņa pati sevī ir pašpietiekama un pilnīga.

3.jautājums

Kur mēs paliekam dziļajā miegā bez sapņiem? Kādēļ mēs tajā pazaudējam savu apzināšanos? Vai mūsu ego apzināšanās ir nodalīta no kādas lielākas apziņas sistēmas, jo pretējā gadījumā, ja viss ir viena apziņa, kādēļ visi neapzinās vienu un to pašu un vienlaicīgi?

Atbild: Normunds Astra

Dziļajā miegā mēs “paliekam” tur, kur “vienmēr esam” – Sevī. Kad apziņa atsvabinās no formas, tā atgriežas “pati sevī”. Apziņa pati sevī sevi neapzinās, bet sevī IR. Šo apziņas “stāvokli” prāts saprast un jebkādā veidā izskaidrot nevar, jo tas, kas IR tas nav pat tas, ko sauc par apziņu. Tad, kad Tas jelkādi izpaužas, tas tiek saukts par “apziņu”. Tad, kad Tas nekādi neizpaužas, tad Tas tiek saukts par to “Kas IR”.

Dziļajā miegā bez sapņiem mēs sevi “nepazaudējam”. Patiesībā sakot, tieši tad mēs esam “visvairāk” mēs paši. Tad, kad iet runa par apzināšanos dziļajā miegā bez sapņiem, vispirms būtu jāprecizē, kas ir tas “mēs”, kas neapzinās sevi dziļajā miegā. Tā kā cilvēks pazīst sevi tikai un vienīgi kā “tas, kurš domā”, protams, ka viņam rodas pamatots novērojums, ka tāds viņš šajā stāvoklī “miegā bez sapņiem” nav. Lieta ir tāda, ka domāšana nomoda stāvoklī notiek apziņā, bet pati domāšana nav tas, ko sauc par “apzināšanos”. Domāšana nav apzināšanās! Tā ir cilvēka lielākā “neziņa” pašam par sevi. Cilvēki identificē sevi ar savām domām. Domāšana ir tikai viens no veidiem kā apziņa izpaužas.

Sevis zināšana paredz to, ka mēs zinām sevi “visu” jeb to, kas mēs patiesībā esam. Kad mēs atklājam savu “patieso dabu”, tad mums atklājas tas, ka mēs esam gan pirms domām, gan pēc domām, gan tad, kad mēs sevi “apzināmies”, gan tad, kad mēs sevi “neapzināmies”. Atklājot savu patieso dabu, mēs kļūstam jeb precīzāk sakot, zinām, ka neesam saistīti ar jebkādu formu un esam brīvi no jebkādiem mainīgiem un pārejošiem stāvokļiem.

Mūsu “esības daba” ir neatdalāma no Visa “esības dabas”. Mēs arī esam Tas Viss! Patiesība ir tāda, ka ir tikai viena esība, viena apziņa, kas izpaužas pati sevī šķietamā dažādveidībā. Mūsu domājošais prāts, kas kristalizējas kā “mazais es” jeb ego, ir nekas cits kā šķietamā nodalītība mūsos pašos.

Viena visuresošā apziņa apzinās “citus” un dažādību sevī tikai un vienīgi caur sevis pašas atspulgu “citos”. Tāpēc zināt to, kas mēs patiesībā esam, nozīmē būt brīvam no “šķietamās” izolētības un dažādu apziņas stāvokļu mainīguma.

Mēs esam Tas, kas IR. Nekā cita nav. Nekas citur nav. Nekas citur nenotiek. To ir iespējams apzināties un piedzīvot, bet to nevar saprast un izskaidrot.

4. Vai apziņa un prāts ir viens un tas pats?

Atbild: Normunds Astra

Jā. Viss ir apziņa. Viss ir apziņā. Prāts uzrodas apziņā. Prāta varēšana “prātot” ir viena no bezgalīgajām apziņas izpausmēm. Bet prāts nav tas pats, kas apziņa. Apziņa prātu padara par iespējamu, bet pati nav prāts. Prāts apziņā uzrodas un pazūd. Apziņa paliek. Apziņa ir pirms un pēc visa. Domājošajā prātā tas šķiet pretrunīgi. Bet realitātē tas tā nav. Esība, apziņa, prāts, domas, jūtas, formas notiek apziņā. Viens veselums pats sevī. Redzot lietas un parādības atšķirīgumā, rodas jautājumi un redzamajā uztverē pretrunas. Redzot visu kā ir, veselumu pašu sevī, pretrunas izgaist.

Nedomā par sevi kā atdalītu no veseluma. Tas tā nav.

 

5. Kā apziņas daļas ietekmē tās darbību?

Apziņā nav daļu, ir tikai un vienīgi viens veselums pats sevī un tātad nav nekādas iespējas notikties jelkādai mijiedarbībai starp kaut ko nebūt, kas nav pati apziņa. Ietekme var notikties tikai starp kaut ko, bet tā kā nav nekā cita, kā tikai apziņa pati sevī, tāpēc arī ietekmēšana vai jebkāda mijiedarbība nevar notikties, jo nav nekā cita, izņemot apziņu pašu sevī.

 

6. Kādi ir apziņas stāvokļi?

Apziņa pati sevī ir tikai vienā sevis stāvoklī – apzinātība. Tā kā apziņa nevar pati sevi apzināties, tā izpaužas visdažnedažādākajās formās un to kustībās. Tādā veidā rodas tas, ko mēs saucam par laiku un telpu. Formu kustība telpā un laikā rod visdažādākās transformācijas. Šajā ar prātu neaptveramajā dažādībā apziņa atspoguļojas un apzinās pati sevi visos iespējamos, un pat neiespējamajos aspektos.

Kamēr pastāv laiks un telpa būs arī formu dažādība, kamēr būs formu dažādība apziņa funkcionēs visdažādākajos līmeņos un aspektos. Līdzīgi kā zelts visās rotās ir viens un tas pats zelts, formas, kurās tas var būt ietērpts, ir neierobežotas. Tā pat arī apziņa, būdama vien pati sevī, izpaužas neiedomājamā dažādībā visās formās un to kustībā.

Tātad apziņā pašā sevī stavokļu nav, bet tās spēja funkcionēt un izpausties ir neierobežojama. Tādā veidā rodas šķietamā apziņas stāvokļu dažādība.

 

7. Kas varētu būt tas, kas atrodas ārpus esamības?

Esamība ir Viss tas, kas Ir. Ārpus esamības ir Tas, kas padara par iespējamu būt Visam tam, kas Ir. Prāts spēj uztvert tikai to, kas Ir, jo arī viņš ir Tas, kas Ir. Realitāte atrodas ārpus jebkā, kas Ir. Bet tā kā tas, kas Ir, rodas pateicoties Tam, kas to padara par Reālu, tāpēc pareizi būtu teikt, ka tie abi Ir Viens un Tas Pats un tātad Reāli. Prāts nevar aptvert To, kas ir bijis pirms viņa un pēc viņa. Tāpēc par to runāt ir neiespējami. Saprast to nevar, bet to var apzināties. Apzināties to, kas Ir. Un tu atklāsi, ka tu esi Tas. Un, ka nekas, izņemot To, nav. Šajā pieredzē vārdi netiek lietoti.


8. Vai apziņa būtībā ir pilnīgi bezpersoniska, vienaldzīga, bezjūtīga, nemorāla, līdzigi kā tīra enerģija, kas visu darbina, bet pašai enerģijai nav nekādas ieinteresētībās kaut kādā konkrētā enerģijas izpausmes formā? Tā pat kā mūsu ego darbina šī pati enerģija, bet tai ir vienalga, tā darbina mūs, skudru vai zvaigznes, visumus.

Apziņai nepiemīt kaut kādas atsevišķas īpašības. Apziņa ir pārāka par jebkādām atšķirībām jeb pretstatiem. Tādā ziņā var teikt, ka apziņas būtība ir bezpersoniska. Bet nekādā gadījumā nevar teikt, ka tā ir bezjūtīga jeb vienaldzīga! Esība savā būtībā ir tikai mīlestība, tās forma ir skaistums. Mīlestība, kas ir arī pati apzinātība jeb esība savā izpausmē, var teikt arī, ka tā ir absolūti personiska, jo dāvā savu klātesamību un būšanu visam esošajam, pašai sevī vienādā daudzumā un intensivitātē. Tādā ziņā var teikt, ka esība ir absolūti personiski ieinteresēta katrā sevis izpaustajā veidā.

Līdzīgi kā saule dāvā savu gaismu visam vienādā daudzumā, bet nekam atsevišķi, tā arī esība ir viena uz visiem vienādā daudzumā. Saule nav ieinteresēta kaut kādā konkrētā objektā. Tā vienkārši spīd un dod savu siltumu visam. Bet tā kā saules gaisma un siltums ir priekšnosacījums visam dzīvajam uz zemes, var teikt, ka tā ir ieinteresēta visā dzīvajā, jo tā ir vienīgais obligātais priekšnosacījums visam esošajam uz zemes. Līdzīgi arī visums dod dzīvību visam vienādā daudzumā, bet nekam atsevišķi. Tikai cilvēka prāts ir greizsirdīgs un šķirojošs, tādēļ arī rodas tādas domas. Veselumā nav iespējams nekāds dalījums personiskajā un nepersoniskajā, kā arī nav vietas tādiem konceptiem kā “par” vai “pret”, jo veselumā nav citu kā tikai “pats sevī”.

Tur, kur viss ir viens, nevar rasties motivācija “par” vai “pret”. Tur, kur ir viens, nav vajadzīgs priekšnosacījums, lai kaut kas notiktos. Esībā nav motivācijas, nodoma. Viss izpaužas spontāni pats sevī. Tā kā esības būtība ir pati mīlestība, arī visā iekš kā ta izpaužas, ir caurstrāvots ne ar ko citu kā pašu mīlestību. Mīlestība mīlestībā! Prāts redz atšķirības tur, kur tās nekad nav bijušas.

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*