Atgriešanās pie pirmatnējā miera

pirmatnējais miersTas pirmatnējais miers, kurā viss parādās, ir pieejams ikvienam. Taču tas, kas liedz to apzināt ik brīdi un sajust, ir pilnīgā identifikācija ar šī brīža lomu un iegrimšana notikumos, situācijās jeb pasaulīgās norisēs. Ikviens visticamāk kādreiz ir sajutis un kaut uz mirkli pabijis tajā absolūtā miera un pilnīguma stāvoklī. Pirms tas man kļuva par pastāvīgu izejas punktu, no kā viss tiek pieredzēts un vērots, šādi pirmatnējā miera sajušanas brīži visbiežāk radās, esot dabā vienatnē vai ar kādu, kura klātbūtne neliek ieņemt kādu lomu, un arī apzinātā pabūšanā klusumā jeb meditācijā, kad tiek nomierināts prāts un uzmanība atgriezta tās avotā.

Vislabāk tas ir salīdzināms ar apzināto sapņošanu miegā – ja kādreiz ir sanācis sapnī “atmosties” un saprast, ka tas ir sapnis, ne īstenība, tad ir labi saprotama tā krasā atšķirība starp parastu sapņošanas stāvokli, kurā eksistē tikai sapņa notikumi un identitāte, ir pilnīga iegrimšana un ticība notiekošā reālumam, no kā izriet arī spēcīga emocionāla iesaiste, pārdzīvojumi, un apzināšanos, ka notiekošais ir sapnis, kas savukārt sniedz nesalīdzināma miera un brīvības sajūtu. Brīdī, kad miegā top skaidrs, ka notiekošais ir sapnis, beidzot rodas iespēja baudīt apkārt notiekošo ar vieglumu, apzinoties savu neaizskaramību un nemirstību. Tajā stāvoklī ne tikai nav bailes no apkārtējo apstākļu mainības, bet ar dziļu baudu pašam ir vēlme spēlēties un pakļaut sapņa realitāti dinamiskai mainībai. Tas ir iespējams tikai tādēļ, ka tai brīdī nešaubīgi sevi apzinās kā nemainīgu, mūžīgu būtību. Būtiski ir piebilst, ka apzinātās sapņošanas laikā “es” netiek identificēts ar sapņojošo personu, kas tai brīdī mierīgi guļ savā gultā – par to nav nekādu atmiņu vai intereses. Ir neapstrīdama sevis kā nemainīgās, ārpus-laika, ārpus-jebkādu ierobežojumu esamības zināšana.

Savā ziņā tas ir līdzīgi kā spēlēt spriedzes pilnas datorspēles. Ja spēlētājam būtu pilnībā jāaizmirst, ka viņš atrodas savā istabā, un jāidentificējas ar tēlu, kas skraida ar ieroci rokās nemitīgu nāves draudu apstākļos, tad tas drīzāk būtu murgs, kuru gribētos pārtraukt. Tieši šī apzināšanās, ka, lai arī kādas briesmas tur nenotiktu, ar mani nekas nevar notikt, jo tur notiekošais mani neskar, rada baudu spēlēt un rīkoties, neesot nāves baiļu iegrožotam.

Tāpat arī šī, tā saucamā “nomoda” realitāte, ir īslaicīgs fenomens, kam ir pilnībā noticēts, tādejādi pazaudējot savas patiesās dabas, kā tā paša pirmatnējā miera, apzināšanos. Tā gan nav kļūda, jo kas gan ir kļūda absolūtajā izpratnē. Absolūtā izpratnē vārdam “kļūda” nav nozīmes, jo šajā fenomenā vienlaikus parādās gan kāds notikums, gan kāda tēla attieksme pret to, un neviens no abiem nav patiesāks, objektīvāks par otru. Meklēt iemeslus  tam, kādēļ ir notikusi šāda aizmiršanās, uzmanībai pilnībā ieslīgstot fenomenālajā pasaulē, nav vērts, jo, raugoties no absolūtā līmeņa, no nemainīgās, mūžīgās esamības, nav cēloņu un seku, tādejādi nozīmes vārdiem “jēga” un “iemesls” nav. Tikai šajā relatīvajā pasaulē tiem ir pielietojums. Atgriežoties pie analoģijas par sapņiem, man, un nešaubos, ka arī citiem, ir bijis tā, ka sapnī, kurā neapzinos, ka sapņoju, viss notiekošais liekas pilnīgi reāls un pašsaprotams, nekas neliek brīnīties par tur notiekošo, taču pamostoties un atceroties tikko sapņoto, ar nomoda prātu nav iespējams aptvert tikko pieredzēto, nemaz nerunājot par tā satura izklāstīšanu citam. Līdzīgi arī šajā nomoda realitātē notiekošais šķiet loģisks un pašsaprotams tikai šīs subjektīvās realitātes ietvaros.

Ir tādi, savu patieso dabu atpazinušie, kas tomēr sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc ir notikusi šī apziņas “apmaldīšanās savās projekcijās”. Visbiežāk, kā iemesls tiek minēts apgalvojums, ka šī sevis sadalīšana un apzināšanās pazaudēšana ir vienīgais veids, kā Absolūts var pats sevi pieredzēt, baudīt, jo, gadījumā, ja nebūtu notikusi šī šķietamā atdalītība, tad visa esamība būtu pilnīgi amorfa, vienveidīga bez kustības, iespējas gūt jebkādu pieredzi. Taču tā nav pieredzē balstīta zināšana, tas ir tikai cilvēciskā prāta pieņēmums, kurš nespēj aptvert laika un telpas neesamību un kuram kustības neesamība un viendabīgums asociējas ar garlaicību un pat raisa bailes. Tādēļ, kamēr raugāmies caur šo nosacīti ierobežoto formu, mēs nevaram zināt un pat to iedomāties.

Apziņai, kas vairs neatrodas duāla redzējuma stāvoklī, taču vēl saglabā individualizētu formu, šī izpaušanās rada lielu baudījumu, jebkura kustība rada dziļi svētlaimīgu mīlestību un vienlaikus līdzjūtību pret tiem saviem aspektiem citās formās, kas cieš nezināšanas dēļ. To savā pieredzē apliecina daudzi savu patieso dabu atpazinušie. Kad sava patiesā daba ir atpazīta, brīžiem izteiktāk, brīžiem mazāk izteikti, taču pieaugošā kārtā dažāda veida saskare ar “apkārtējiem objektiem” dzīviem vai nedzīviem, arī sava ķermeņa sajušana rada baudījumu, kuram pirms tam nelīdzinās nekas, to raksturot vārdiem ir grūti, tā līdzinās slāpju veldzēšanas brīdim, bez pašām slāpēm.  Tas, protams, nesniedz dziļāku skaidrojumu, kāpēc rodas tāds baudījums, taču šādi skaidrojumi ir tikai prāta ziņkāres apmierināšanai, tiem nav dziļākas nozīmes absolūtajā izpratnē.

Agrāk vai vēlāk pirmatnējais miers pats sevi atkal-atpazīst. Vai to šķietamais indivīds var veicināt, nodarbojoties ar garīgām praksēm? Atbilstoši tam, kā redzu, interese par garīgām sfērām un vēlme praktizēt ir drīzāk simptoms, kas liecina par atmošanās tuvošanos. Individualizētai apziņai tas, protams, ir netīkams un nepieņemams apgalvojums. Tā vēl nav sevi atpazinusi, kā vienmēr un visur esošo nemainīgo, mierpilno Apziņu. Tā redz sevi kā individualizētu nošķirtu būtni, kas atrodas ārējo apstākļu ietekmē un kuru ietver “ārpasaules objekti”, tādēļ doma, ka tai nav sava brīvā griba un tā pēc sava prāta nevar ietekmēt notikumus, ir nepanesama. Tādu domu prāts pieņemt nespēj, jo visa pamatā tam ir ideja par cilvēku, bet ideja par cilvēku nav iespējama bez brīvās gribas. Bez brīvās gribas cilvēka nav. Beigās tā arī izrādās, ka cilvēks ir bijis tikai ideja, kam īslaicīgi noticēts. Lai arī cik saistoši nebūtu runāt par iespējām, ko un kā darīt, lai ātrāk atmostos, brīdī, kad ir atpazīta sava patiesā daba, tiek ieraudzīts, ka “cilvēks” nemaz nevar atmosties, apziņa var vienīgi atmosties no īslaicīgās šķietamības, ka tā bijusi cilvēks. Un tā vairs nav individualizēta apziņa.

Tādejādi nav neviena, kurš varētu “apskaidroties”. Šis apstāklis arī varētu norādīt uz kritisko slieksni atmošanās procesā – kamēr ir kāds, kurš tiecas būt apskaidrots, tikmēr atmošanās nevar notikt, jo tikai brīdī, kad ideja par individuālu būtni tiek ieraudzīta kā šķietamība, var tikt atpazīta sava patiesā daba. Šajā brīdī iluzorās uztveres pamati ir neatgriezeniski ieplaisājuši, taču redzējums kļūst skaidrāks tikai pamazām. Palēnām izgaist gadiem krātais un nostiprinātais maldīgais skatījums, bez pārbaudes pieņemtās ticības un uzskati. Mana pieredze pagaidām liecina, ka vismaz šīs formas ietvaros nekad nebeidzas redzējuma dziļuma un asuma pieaugšana. Par to, kas notiek pēc tam, kad šī forma izbeidzas, liecību nav.

Arī sapnis atspoguļo notikumus, kas tiek pieredzēti nomoda pasaulē, nevis otrādi, piemēram, ja nomoda ķermenim ir auksti, sapnī tas var tikt parādīts, radot apstākļus, kuros sapņu tēlam pirmajā personā ir jāpieredz aukstums. Tad sapņu “es” nodarbojas ar to, lai tam paliktu siltāk, taču tas neko neizmaina, sapņu tēls tikai reflektē nomoda ķermeņa salšanu, taču tas nekādi nespēj panākt sasildīšanos. Sasildīšanās notiek tikai tad, kad atmostas nomoda tēls un uzsedz sev segu. Tas, ka sapņu tēls aktīvi darbojās un darīja visu, lai pārtrauktu salšanu, neizraisīja to, ka notika atmošanās un tika uzsegta sega, pārtraucot salšanu. Tāpat arī dziļa interese par savu patieso būtību, garīgām nodarbēm tikai norāda uz to, ka šai apziņas šķautnei notiek virzība uz sevis atkal-atpazīšanu, un šī indivīda intereses tikai reflektē īstenos procesus.

Varētu rasties jautājums, kāda nozīme tam, ka es tagad šo rakstu, ja reiz “indivīds” nemaz nevar pats veicināt savu atmodu, piemēram, lasot šāda veida rakstus? Ja reiz neeksistē cēloņu seku likumsakarība, tad nav vispār nekādas nozīmes, ka kas tāds tiek pierakstīts un kāds to izlasa. Absolūtajā līmenī tiešām tam nav nekāda nozīme, jo vienlaikus tiek gan pierakstīts, gan kāda pagaidām individualizēta apziņa tuvojas savas patiesās dabas atkal-atpazīšanai un tādēļ izrāda interesi par šiem jautājumiem, un lasa šo. Taču viens neietekmē otru, vienkārši tāda ir šīs spēles uzbūvē ieliktie principi, tāda ir tās loģika. Šai realitātei ir jāturpina izspēlēties tā, kā tai jāizspēlējas. Arī tad, kad ir atpazīta sava patiesā daba, forma saglabājas un turpinās tās šķietami individualizētās izpausmes. Tam, protams, piemīt pavisam cits aromāts, taču izpausmes nepārtraucas un nepastāv arī nekāda pretestība vai vēlme tām tikt pārtrauktām. Šo pierakstu veidošanā nav bijis nolūks, ka tas patiesi varētu ietekmēt kādus atmošanās procesus citā apziņas šķautnē, kaut arī tas tā varētu tikt izspēlēts.

Iepriekš minētais gan nenozīmē, ka vispār nebūtu vērts apzināti tiekties uz garīgo atmošanos. Ja interese ir patiesa, tad to nebūtu iespējams apturēt tik vien kā, izdzirdot, ka tas nebūs cēlonis atmodai. Ar informāciju, ka brīvās gribas nav, individualizētai apziņai, nav īsti, ko iesākt, jo tas nekādi nevar ietekmēt tālāko rīcību un lēmumus pat, ja it kā izskatās, ka tas būtu ietekmējis. Tomēr tā dēļ, ka saku visu tā, kā redzu, jāpasaka arī šis.

Raksta avots: http://www.nekasnavnoticis.lv/atgriesanas-pie-pirmatneja-miera/

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.