Budisma tradīcija zinātnes skatījumā, Kaspara Eihmaņa 12 lekciju cikls (LU Open Minded)

Budisms rietumu lielpilsētu iemītniekiem 

Budisms. 1. lekcija: ‘Budisms’ un ‘budismi’. Tradīcijas vienotības problēma.

Eiropas pētnieki tikai divus gadsimtus atpakaļ nonāca pie slēdziena, ka ķīniešu Fo, japāņu Butsu, mongoļu Sagamoni Borcan, taizemiešu Phutta un tibetiešu Sangyé ir attiecināmi uz vienu personu: Budu Šakjamuni. Ja līdz tam Buda un budisms bija tipisks piemērs pagānismam un elkdievībai, tad 19.gs. eiropiešu apziņā tas pārtop par individualitātes un racionalitātes etalonu – senākās pasaules reliģijas dibinātāju. Tas, kā mēs uztveram budismu un domājam par tā doktrinālo saturu, ir cieši saistīts ar budisma reprezentāciju Eiropas humanitārajās zinātnes, populārajos mītos un pseido-reliģiskajās fantāzijās. Pirms runāt par budisma vēsturisko attīstību, ir nepieciešams saprast jēdziena ‘budisms’ rāšanās kontekstu.

 

Budisms. 2. lekcija: Budas Šakjamuni tēls un mācības doktrinālie pamati.

Ņemot vērā budisma 2500 gadus ilgo vēsturi un dažādo nacionālo kultūru ietekmi, ļoti grūti ir runāt par noteiktu kodolu — esenci -, kas raksturotu budismu ārpus laika un konkrētām vēsturiskām formām, ko tas ieņēmis. Tomēr pastāv atsevišķi atslēgas vārdi, kas lielākā vai mazākā mērā būtu atpazīstami dažādajām budisma tradīcijām. Tas, pirmkārt, ir paša Budas, kā ‘apgaismotā’ tēls, kā arī leģendas, kas šo tēlu izskaidro. Populārajā un zinātniskajā literatūrā ir ierasts stāstījumu par budisma doktrinālajiem pamatiem sākt ar četru cildeno patiesību čatvari ārjam satjanī un ciešanu jēdzienu dukha, cēlonības pratītjasamutpāda un karmas teorijām, patības ne-eksistenci anātman un atbrīvošanos nirvāna. Pastāv arī citas stāstījuma līnijas, kas ņem vērā budistu kosmoloģiju un Budas Šakjamuni pārdabisko iedabu.

 

Budisms. 3. lekcija: Agrīnā budisma skolas – Nīkājas budisms

Lai saprastu budisma izcelšanos senajā Indijā, ir nepieciešams izprast vēsturisko kontekstu uz kura fona budisms ir veidojies. Tas ietver sevī izpratni par agrīnā budisma ciešo saistību ar jēdzieniem, kuri ir raksturīgi Indijas reliģiskajam un intelektuālajam pasaules tvērumam kopumā. Šīs lekcijas ietvaros tiks runāts par agrīnā budisma tekstu korpusu — pali kanonu Tipitaka, un tā dalījumu sūtrās, vinajā un abhidharmā, kas pirmos četrus gadsimtus pēc Budas Šakjamuni nāves pastāvēja tikai kā mutvārdu tradīcija. Pirmais rakstiskais kanons parādās tikai 1.gs.m.ē. Šrilankā. Pali Tipitakas ļauj arī saprast agrīnā budisma reliģiski-filozofisko doktrīnu, soterioloģisko praksi, kā arī budistu kopienas sociālos aspektus un ciešo saistību ar politisko varu.

 

Budisms. 4. lekcija: Mahajānas budisms Indijā

Uz mūsu ēras robežas Indijā sāka parādīties jauna tipa budistu teksti, kas vēlāk veidoja Mahajānas budisma doktrinālo korpusus ķīniešu un tibetiešu valodās. Mahajānas budisms ilgi tika uzskatīts kā populāra atbilde uz individuālistisko monasticismu, kas raksturīgs agrīnajam budismam — Hinajānai. Pretstatā atsvešinātajam agrīna budisma atbrīvotās personas arhata tēlam, Mahajāna piedāvā bodhisatvu – personu, kas līdzcietības vārdā atsakās no galējās atbrīvošanās, dodot solījumu glābt visas sajūtošās būtnes. Šīs lekcijas ietvaros ir nepieciešams kritiski un no jauna apskatīt Mahajānas rašanos un tās doktrinālos pamatus: bodhisatvas ideālu; reliģiskās prakses teoriju upaja; Budas ‘trīs ķermeņu teoriju’ trikāja, kas ieliek pamatus izpratnei par Budu kā transcendentālu absolūtu; Budas dabas teoriju.

 

Budisms. 5. lekcija: Indijas budisma filozofija un reliģiskā prakse

Mahajānas budisms Rietumos, galvenokārt, ir pazīstams ar tukšuma-šūnja teoriju, kas saistīta ar Nāgardžunas vārdu un citiem Madhjamakas filozofijas domātājiem, kā Ārjadeva un Čandrakīrti. Līdztekus šiem domātājiem ir pazīstami arī Jogačāras-vidžņanavādas skolas filozofi Asanga un Vasubandhu, ‘tikai-prāts’ čitta-matra un ‘apziņa-krātuve’ ālaja-vidžņāna teoriju izstrādātāji. Indijas Mahajānas budisma filozofijas ietvaros tiek izvērsta arī substancionālisma doktrīna budismā: tathagatagarbha. Šīs lekcijas ietvaros, paralēli Mahajānas filozofijas galveno jēdzienu izpratnei, tiks mēģināts filozofiju cieši sasaistīt ar budistu prakses galveno mērķi — atbrīvošanos. Proti, tas, ko mēs budismā dēvējam par filozofiju, nekad nav bijis uztverts atrauti no reliģiskās prakses, liturģiskajiem rituāliem un mitoloģiski-maģiskā pasaules tvēruma.

 

Budisms. 6. lekcija: Tantriskais budisms Indijā. Rituāla nozīme budismā

Tantriskā budisma noformēšanās ir attiecināma uz 7.gs. beigām un 8.gs. sākumu. Tantrisko tradīciju budismā raksturo specifisku rituālo tekstu tantru kompozīcija, kā arī šīs doktrīnas uzsvars uz maģisko formulu mantru izmantošanu, sarežģīti rituāli, kas saistīti ar dažādu kategoriju Budām un bodhisatvām vai budistu dievībām. Šie rituāli ievēra sevī arī sakrālo apļu mandalu vizualizāciju un žestus mudrā. Tantriskā budisma ietvaros notiek arī fiziskā ķermeņa lomas pārvērtēšana, seksuālās simbolikas iekļaušana ikonogrāfijā un vizualizācijas tehnikās, kuru galvenais mērķis bija nodrošināt visātrāko un efektīgāko ceļu uz atbrīvošanos. Tantriskais budisms ļoti ātri izplatījās dažādos Āzijas reģionos, atstājot nozīmīgu iespaidu uz budisma tradīciju attīstību Tibetā un Austrumāzijas reģionā. Šīs lekcijas ietvaros ir nepieciešams vēlreiz novērtēt rituāla lielo nozīmi ne tikai tantriskajā budismā, bet arī citās budisma tradīcijās. Rituāls, ko budisma sekotāji Rietumos bieži cenšas ignorēt, turpina būt par nozīmīgāko reliģiskās dzīves sastāvdaļu Āzijas budisma formās.

 

Budisms. 7. lekcija: Budisms Dienvidaustrumāzijā. Teravādas budisma tradīcija

Dienvidaustrumāzijā izplatītā budisma forma — Teravāda — bija pirmā Āzijas budisma tradīcija, kura 19.gs. piesaistīja Eiropas budisma pētnieku uzmanību. Ilgu laiku tā tika pieņemta par pašu agrīnāko un autentiskāko budisma formu. Šīs lekcijas ietvaros tiks aplūkota Teravādas budisma vēsturiskā attīstība Šrilankā, Mjanmā, Laosā, Kambodžā, Taizemē un citās Dienvidaustrumāzijas kultūrās.

 

Budisms. 8. lekcija. Budisms Tālajos Austrumos: Ķīna

Indijā budisms nav sastopams kopš 12.gs., tādējādi Ķīnu var uzskatīt par kultūru, kurā budisma klātbūtne ir bijusi jūtama visilgāk — kopš 1.gs. mūsu ērā. Ķīnas un Indijas intelektuālā pasaules skatījuma sastapšanās ir spilgts piemērs kultūru mijiedarbībai, kas 500 gadu budisma adaptācijas laikā radīja Indijā nebijušas budisma doktrīnas formas, kas visspilgtāk izpaužas ķīniskotajās budisma skolās Tjeņtai, Huajeņ, Čaņ un Dzjintu. Čaņbudisms, savukārt, ir visķīniskākā budisma forma, kuru vienlīdz spēcīgi ir ietekmējis daoisma pasaules skatījums. Šīs lekcijas ietvaros tiks apskatīti tieši tie aspekti, kas ķīniešu budisma formas atšķir no indiešu budisma doktrīnām.

 

Budisms. 9. lekcija. Budisms Tālajos Austrumos: Koreja, Japāna, Vjetnama

Koreja, Japāna un Vjetnama, būdamas Ķīnas kultūras areāla valstis, sastopas tieši ar Ķīnas teritorijā izplatītajām budisma tradīcijām. Tomēr ilglaicīgā adaptācijas procesā ķīniešu budisms adaptējas lokālajā tradīcijā, radot jaunas formas. Lai gan korejiešu son, japāņu dzen un vjetnamiešu thjien budisma tradīcijas ir radniecīgas čaņbudismam, tās pārstāv salīdzinošu autentisku budisma doktrīnas attīstību, bez kurām nebūtu saprotama dzenbudisma tradīcijas popularitātes izpratne ASV un Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara.

 

Budisms. 10. lekcija. Vadžrajānas budisms Tibetā un Mongolojā

Tibetā sastopamā budisma forma Vadžrajāna — kā Mahajānas budisma turpinājums un tantriskā budisma amalgama — kopš pagājušā gadsimta 90-to gadu sākuma ir populārākā budisma tradīcija Rietumos. Tas daļēji ir skaidrojams ar XIV Dalailamas harizmātisko personību, un budisma internacionalizācijas centieniem, kā arī ģeopolitiskajiem notikumiem Tibetā, kopš Ķīnas okupācijas sākuma 1951.g. Šī iemesla dēļ ir nozīmīgi iepazīties ar budisma vēsturi Tibetā, tā ietekmi uz Tibetas politisko un sociālo vēsturi, lai kliedētu milzīgo fantāziju daudzumu, kas Rietumu populārajā apziņā ir saistīta ar Tibetu kā garīguma iemiesojumu, bet Tibetā izplatīto budisma formu kā budisma esenci.

 

Budisms. 11. lekcija. Budisms mūsdienu Āzijā

Neviena no budisma tradīcijām Āzijā nevar tikt uzlūkota atrauta no globālajiem modernitātes procesiem. Nozīmīgi ir apzināties arī koloniālisma fenomenu 19.gs. un 20.gs. pirmajā pusē: budistu kopienu sastapšanos ar kristiešu misionāriem, budisma tradīciju uzlūkošanu nacionālisma ietvaros (Šrilankas budistu nacionālisms; Japānas imperiālisms un dzenbudistu atbalsts utt.) Šīs lekcijas ietvaros tiks aplūkotas modernās Āzijas budisma formas, mēģinājumi budismu racionalizēt un pietuvināt zinātnei. Tiks apskatītas arī sociāli atbildīgā budisma formas.

 

Budisms. 12. lekcija. Budisms Eiropā un Ziemeļamerikā

Kopš 19.gs. beigām, kad teosofi par savu uzdevumu pieņēma budisma renesansi Šrilankā, budisma popularitāte Rietumos ir turpinājusi pieaugt, proporcionāli Rietumu sabiedrību tradicionālo normu un vērtību izzušanai. Dažādo budisma virzienu popularitāte kopš Otrā pasaules kara iezīmē tendenci, kas saistīta ar neo-budisma rašanos ASV un Eiropā. Ekonomiski attīstīto sabiedrību pilsoņiem ir raksturīga budisma racionalizācija, kas ļoti attāli ir saistīta ar budisma reālajām formām Āzijā. Šīs lekcijas ietvaros pievērsīsimies neskaitāmajiem mītiem, kurus mēs paši esam radījuši, cenšoties saredzēt budismā augstākas pakāpes garīgumu, kā arī tiecoties atbildēt uz jautājumu: “Vai mēs vēl aizvien neesam ceļā uz adekvātu budisma tradīciju izpratni.”

LU OpenMinded tīmekļa vietne: http://www.openminded.lv/

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.