Par ego

kads ir tavs jautajumsAicinām ikvienu Meta-reality lapas apmeklētāju uzdot savu neskaidro vai sasāpējušos jautājumu par dzīvi, par nāvi, par eksistenci, par apziņu, par pieredzi, par garīgo praksi un mācībām, par meditāciju vai jebkuru citu šai tematikai atbilstošu un kāds no mūsu pieaicinātajiem viesiem pēc iespējām uz to atbildēs – Pēteris Kļava, Normunds Astra vai Valdis Svirskis.

Jautājumi un atbildes tiks publicētas atsevišķā sadaļā – “Jautājumi un atbildes”. Jautājumus var uzdot arī anonīmi, jautājuma uzdevēji netiks publiskoti. Centīsimies atbildēt uz visiem jautājumiem, bet publiskoti tiks būtiskākie un interesantākie. Ceram, ka tas palīdzēs sevis un realitātes izziņas ceļā un būs noderīgi arī citiem! 

Jautājumus lūdzam sūtīt uz e-pastu: info@meta-reality.info vai izmantojot kontaktformu.

 

1.jautājums

Lai laicīgajā/materiālajā pasaulē indivīds justos labi, viņam nepieciešams stiprināt savu ego, lai pastāvētu par sevi, lai veidotu attiecības ar citiem cilvekiem utt. Pilnīgi pretēji sanāk.

 

Atbild Normunds Astra:

Tu jautā, kā dzīvot “normālu” dzīvi bez ego. Protams, ka es apgalvošu, ka “normāli” dzīvot var tikai un vienīgi bez sevis identificēšanas ar “ego” jeb, kas ir tas pats – “domājošo prātu”.

Identificēšanās ar “ego” nav cilvēka “normālais” stāvoklis. Mēs vienkārši esam pie tā pieradināti kā pie vienīgā cilvēkiem pieejamā pastāvēšanas veida. Bet tas tā nav!

Dzīves lielāko daļu mēs neatrodamies “ego” valdzinājuma varā, tas ir fakts, kuru mēs neapzināmies. “Ego”, domājošais prāts jeb identificēšanās ar savu pagātni mūsu dzīvēs notiek tikai brīžiem. Bet šie brīži ir ļoti skaļi. Tad, kad mēs esam pārņemti ar savu “ego”, šajos mirkļos, minūtēs un dažreiz pat stundās, domājošais prāts mūsos rod ļoti lielu domu un emociju troksni. Šis skaļais “ego” troksnis tiek identificēts kā mūsu “es” būšana. Jeb, vienkāršāk sakot, šo domu un emociju troksni mēs saucam par sevi. Mēs neesam šis troksnis!

Mūsu patiesā daba ir “normāla” un klusa. Patiesā “es” esība ir pilnīgi klusa un izpaužas vienīgi kā apzināšanās jeb kā “klātesamība”, kas ir viens un tas pats. Šajā klusumā jeb sevis “klātesamībā” arī visa pasaule atklājas kā klusumā esoša un pilnīgi “normāla”.

Šajā esības klusumā notiek patiesā dzīvošana, nevis domājošā prāta troksnī.

Tu saki, ka, “lai laicīgajā/materiālajā pasaulē indivīds justos labi, viņam nepieciešams stiprināt savu ego.” Tā var šķist, bet tā nav. Identificējot sevi ar formu, kas ir atdalīta jeb nošķirta no citām formām, rodas iluzors priekšstats par to, ka notiek šo izolēto formu neatkarīga un patvaļīga mijiedarbošanās.

Redzot citus cilvēkus, sevi un pasauli kā nošķirtu formu mijiedarbības kopumu, atsevišķā formā rodas visnepatīkamāko sajūtu palete. Šīs nepatīkamās un satraucošās domas un sajūtas ir sekas tādam pasaules redzējumam.

Ja tev šķiet, ka tava būšana ir neatkarīga un pati par sevīm pastāvoša, tātad tev radīsies pārliecība, ka tavas rīcības “brīvā griba” ir tevis paša rokās un, protams, tu sāksi domāt, kā pielietot šo savu “neatkarīgo gribu” mijiedarbībā ar pasauli un citiem indivīdiem ar tādu pašu “brīvo gribu”. Tas viss rod satraukumu un bažas.

Bet, ja tu redzi sevi un visu pasauli kā vienu veselu, tad tu arī redzi, ka pastāv un funkcionē tikai viena “brīvā griba” jeb viens liktenis uz visiem. Ja tu redzi savu formu kā neatdalītu no visuma formas, tad tu neredzēsi citus cilvēkus kā atšķirīgas no sevis formas. Tad bažas un raizes par to, kā funkcionēt šajā pasaulē izzudīs.

Dzīve ir klusa. Doma rod troksni. Turi savu prātu klusumā. Doma par klusumu arī ir skaļa. Domāt par sevi jeb par pasauli, kas ir viens un tas pats, nozīmē darīt troksni. Esi kluss, tad pasaule tev atklāsies kā prieka un laimības dārzs, kas patiesība tā arī ir. Tikai nepieļauj nevienu domu, kaut uz mirkli esi kluss, pilnīgi kluss. Tad tā būs tava pieredze, nevis zināšanas par to. Dzīvi, patiesību jeb sevi nevar “saprast”, to var tikai dzīvot – būt. Esi kluss! Un baudi tev dāvāto pasauli.

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*