Pārpratums par nāvi

NāveKas tu esi? Kas ir tas brīnums, kas notiek dzimšanas brīdī? Kas ir nāve? Vai ir vēl kas pēc nāves? Šie ir jautājumi, kas nodarbinājuši cilvēku prātus jau kopš civilizāciju pirmsākumiem.

Iedomājies, kā vilnis plūst cauri okeānam krasta virzienā kopā ar citiem viļņiem un ietriecoties krastā, tas pazūd. Kur tas palika? Mēs šo viļņa pazušanu esam nosaukuši par “nāvi” un pavadām dzīvi baidoties no tās, izdomājot dažādus stāstus un mācības, lai mazinātu šīs nāves bailes un trauksmi par sevis pazušanu. Mūsu zinātkāre tiek apmierināta ar ātrām un vispārējām atbildēm, kas patiesībā novērš uzmanību no dziļākas patiesības. Dažādas teorijas mums sola ekstravagantu lietu atklāšanu, iegūšanu vai pieredzēšanu pēc nāves, bet tas var apmierināt tikai prātu, ne sirdi. Patiesais jautājums uz kuru ir jāatrod atbilde – kas ir vilnis un uz kurieni tas devās pēc ietriekšanās krastā? Tas nekur nedevās, tas neiekrita pēcnāves dzīvē un neuzsāka atkal jaunu dzīvi. Visas šīs idejas par nāvi ir pārpratums.

Kad vilnis ietriecās krastā, tas vienkārši izšķīda okeānā, bet tomēr arī tā nav patiesība. Kādēļ? Tādēļ, ka sākotnēji vilnis nekad nav bijis atdalīts no okeāna. Tas viss bija okeāns, viena veseluma kustība. Veselums nekur nedodas pēc nāves, jo tam nav kur doties. Kad vilnis ietriecās krastā, ar okeānu nekas nenotika. Izprotot šo līdzību, jebkādas nāves bailes un neizpratne tiek kliedēta, jo vienīgais, kas kustējās, bija okeāns pats sevī, tas vienmēr ir bijis ŠEIT.

Tas, ko mēs saucam par nāvi, izgaist pirmatnējā sevis apzināšanās plašumā, vilnis zaudē savu ilūziju par savu nošķirtību no okeāna. Vilnis ir okeāns un viss ko tu zaudē, jau sākotnēji nav tev nemaz piederējis. Tava biogrāfija, tava dzīve un nākotne, tavas ticības un teorijas, tavas šaubas un reizes, tavi sasniegumi, bailes un nožēla, tavas ilgas un zaudējuma sajūta, tavas iedomas par sevi un citiem, tas viss parādās un pazūd tikai tavā nemainīgajā mūžīgās apziņas klātbūtnē, okeānā.

Apzinies sevi kā šo bezgalīgo mūžīgās apziņas klātbūtni šeit un tagad, ikvienā mirklī, tā ir atslēga uz sevis saprašanu. Vēro, kā šajā apzināšanās okeānā parādās viļņi –  domas, sajūtas, vīzijas, sapņi, cerības, prāta attēli no pagātnes un nākotnes, ticības, ideoloģijas, reliģijas, koncepti par realitāti, sevi, labo un slikto, paradīzi un elli, gaismu un tumsu, vīzijas, tie visi ir tikai redzējumi, viļņi. Pārstāj identificēties, tevis tur nav.

Tu nekad neesi bijis liecinieks savas apzināšanās klātbūtnes atnākšanai vai aiziešanai, tu esi TAS. TAS, kas tev deva sajūtu “es esmu”, no TĀ izrietēja tavas pirmās idejas par sevi un realitāti, tu esi šīs avots, klusās pirmatnējās apzināšanās klātbūtnes izpausme pati sevī. Tu neesi tas, kas var atnāk vai aiziet, piedzimt vai nomirt, jo tas jau notiek tevī, tu to vēro, kā okeāns vēro viļņošanos pats sevī, bet ar okeānu nekas nenotiek.

Izprotot to, tu nevari piedzīvot nāvi, jo neesi viļņošanās, tā notiek tevī, ir tikai okeāns. Visu ko tu vari piedzīvot nav nāve, bet mūžīgi mainīgās dzīves redzējums, okeāna viļņošanās. Tavai apzinīgajai klātbūtnei nav ne sākuma, ne beigu, ne nāves, ne dzīves, ne laika, ne telpas un noteiktas vietas, ne formas, ne izskata, ne personības. Atstāj to visu, ir tikai apzināšanās un tā nevar piedzīvot savu pazušanu vai sadalīšanos, dualitāti. Okeāns var piedzīvot tikai pats savu mūžīgo mieru vai viļnošanos, aizmiršanos vai atcerēšanos.

Rakstā izmantotie informācijas avoti: http://www.scienceandnonduality.com/the-misperception-of-death/

 

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.