Ramešs Balsekars – Apziņa spēlē…

Apzina speleJūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: “Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un, cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu, mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas papildus iespējas, tādas kā dzīvnieku jūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Tāpēc tas, kas radās, ir kaut kas līdzīgs galvenā pamata atspulgam, sauciet to par Apziņu-mierā, Dievu vai kaut kā citādi. Vienības redzēšana – ne tikai izpaustā, bet arī izpaustā un neizpaustā vienības – lūk, ko nozīmē apskaidrība. Kad indivīds domā no savas individualitātes viedokļa, aizmirstot šo vienību – ne tikai izpausto un neizpausto, bet visas izpausmes vienību kopumā, tad viņš sāk domāt no personīgās drošības viedokļa – un tad rada sev neskaitāmas problēmas. Tādējādi, šai līmenī pirmais solis individuālā izpratnei ir fakta apzināšanās, ka nevar būt nekādas drošības priekš indivīda, ka kustība un pārmaiņas ir paši dzīves un esības pamati. Tāpēc, tiecoties uz drošību, viņš tiecas uz to, kas vienkārši nepastāv. Šī izpratne ir dzīves izpratnes sākums, bet caur dzīves izpratni notiek atgriešanās pie impersonalitātes. Bērnam pašās agrīnajās savas attīstības stadijās piemīt iedzimta, sākotnējā lietu apzināšanās. Tā ir viņa realitāte un nekādi jautājumi nerodas. Bet, kad intelekts pakāpeniski paplašinās, bērns sāk uzdot jautājumus. Kad bērns pirmoreiz saskarās ar nāves fenomenu, nāve dod tam dzīves ideju. Nāve un sadalīšanās atver viņa priekšā ideju par dzīvi un drošību. Attīstoties intelektam, intuitīvā un dabiskā Vienības apzināšanās pakāpeniski aizmiglojas, noplok.

Rameš, Totalitāte funkcionē pati par sevi. Tas bija galvenais moments Maharadža mācībā?

Jā. Tāpat kā funkcionē jūsu elpošanas sistēma, jūsu gremošanas sistēma, jūsu supersarežģītā nervu sistēma. Viss darbojas pats no sevis. Nav vajadzības ne pēc kāda “es” lai to vadītu.

Šri Aurobindo teica sekojošo: “Dzirde dzird, redze redz, sajūtas pamatā darbojas pašas no sevis”. Tātad aiz sajūtām nav nekāda reāla subjekta? Viss ir apzināšanās?

Pareizi. Tas ir tas pats, ko saku es: nav nekāda individuālā “es”, kas uztver pasauli caur šīm sajūtām. Jebkādas sajūtas uztveršana notiek caur ķermeņa-prāta mehānismu. Tas ir viss, kas notiek. Bet reaģējat uz šo uztveri jūs.

Tātad, maņu iespaidu saņemšanas procesā, lai arī kādi tie būtu – redzes, dzirdes vai taustes – nav neviena, kam būtu jābūt, lai tas varētu notikt. Nav nekādas būtnes, nekāda subjekta. Tikai pēc tam, kad notiek reaģēšana, es iegūstu šī “es” sajūtu, prioritātes un tā tālāk.

Pareizi. Un ir vēl viens solis, kad jāsaprot, ka šis reaģēšanas process nav kāda vaina. Nevienam nav jājūtas vainīgam šai sakarā.

Zibenīga salīdzināšanas un vērtēšanas rašanās notiek tāpēc, ka prāts nespēj citādi?

Pareizi. Tā ir prāta daba. Tāpēc, cenšoties apspiest to, jūs varat to izdarīt uz noteiktu laiku, bet tad viņš piepeši atdzīvosies ar jaunu spēku.

Kā jūs varat izskaidrot, ka viens bērns piedzimst bagātā ģimenē, bet cits – nabadzīgā, kāds cieš visu dzīvi, kāds piedzimst vidējās klases ģimenē, kļūst pēc kāda laika par ubagu un nokļūst cietumā? Visi šie vājprāti notiek bez viņu gribas? Tas vienkārši notiek?

Jā.

Kāds tad ir tā visa iemesls?

Iemesls ir ļoti vienkāršs. Ja jūs pieņemat, ka viss, kas ir, ir Apziņa, tad kurš izjūt šīs ciešanas? Kurš, ja ne pati Apziņa, pārdzīvo visu to? Tātad, tieši Apziņa izjūt visus pārdzīvojumus no nulles līdz desmit ar ķermeņa-prāta mehānismu starpniecību. Bet dēļ identifikācijas sadalītais prāts saka: “Es ciešu” vai “Es baudu”.

Tas ir viss, kas notiek.

Jūs noraidat jebkādu ideju attiecībā uz nākotni un pagātni. Jūs sakāt, ka vajag tikai pētīt tagadni. Lai arī kas notiktu tagadnē – tas ir tas, kas notiek.

Jā, nudien. Citiem vārdiem, tas, par ko mēs domājam horizontāli, kā par kaut ko, kas notiek laika robežās, tieši tas arī ir kaut kas, kas notiek ikvienā tagadnes mirklī. Ne tikai tas, ko personīgi jūs darāt, bet arī viss pasaulē notiekošais jebkurā tagadnes mirklī. Lai arī kas notiktu ar miljardiem ķermeņa-prāta mehānismu starpniecību, tas ir tieši tas, kas ir Totalitātes funkcionēšana šai brīdī, ieskaitot visas labās darbības, visas sliktās darbības, ieskaitot zemestrīces un plūdus, karus, cīņas, visu-visu.

Tā, ka tādējādi var tik vaļā no laika koncepcijas.

Es domāju, tas ir tas, pie kā nonāk zinātne. Reiz vienā no sarunām piedalījās matemātiķis un viņš pateica, ka Einšteins beigu beigās nonāca pie slēdziena, ka telpa un laiks nepastāv. Nepieņemiet manus vai jebkura cita mistiķa vārdus kā patiesību. Šis matemātiķis iedziļinājās jautājumā par Einšteinu ļoti pamatīgi un viņš teica, ka Einšteinam beigu beigās bija jānonāk pie slēdziena, ka telpa-laiks ir nerāli, ka telpa-laiks ir tikai koncepcija, konceptuāls mehānisms, kas ir nepieciešams, lai izpausme varētu notikt, lai trīsdimensiju objekti varētu būt projecēti telpā un uztverti laikā.

Ja telpa-laiks ir konceptuāli un telpa-laiks ir nepieciešamais mehānisms, tad par ko tas padara pasauli, ja ne par vēl vienu koncepciju? Tā kā gan cilvēks, kā šīs izpausmes daļa, arī pats ir konceptuālais tukšums.

Jūs sakāt, ka zālāja laistīšanas gadījumā doma par to, lai aplaistītu zālāju tā vietā, lai dotos pastaigā vai iedzert kafijas tasīti, nāk no kaut kurienes? Vai tā nav Totalitātes šābrīža izpausme? Vai jūs apgalvojat, ka visā tajā ir vadība, apņemšanās, kas nāk no kaut kā vai no kaut kurienes?

Nē, bez tā, ka, kā jūs sakāt, doma atnāk. Redziet, galvenais, ko es apgalvoju, ir tas, ka nekāds prāts nespēj radīt domu no tā materiāla, no kā viņš sastāv. Doma var atnāk tikai no ārpuses. Pēc tam jau jebkurā mirklī tā var būt reakcija, bet pati doma nāk no ārpuses. Vai jūs to saprotat?

Es uzskatu par sarežģītu koncepciju par “ārpusi”. No kā ārpuses?

Tur jau tā lieta. Patiesībā nav nekādu “ārā” un “iekšā”. Viss, kas pastāv, ir Apziņa.

Tādējādi, nav nekādas “ārpuses”?

Pareizi. Nav ne augšas, ne lejas, ne iekšā, ne ārā, ne “iekš”. Viss, kas pastāv, ir Apziņa. Bet šī izpaustā pasaule ir izpausme šai Apziņā. Un pat šī izpausme ir šīs pašas Apziņas objektīvā izpausme. Viss, kas pastāv, ir Apziņa.

Bet tā pretestība, ko mēs izjūtam attiecībā uz fatālisma ideju vai brīvās gribas trūkumu, vai kā to var nodēvēt, patiesībā ir tas “es”, ego, kas protestē pret sevis iznīcināšanu.

Tieši tā. Ja paskatīties dziļāk – nav nekāda “es”, kas būtu vainīgs. Nav nekāda “es”, ko varētu vainot nosacītībā.

Bet žēl (smiekli)

Jūs nevarat uzvelt vainu nevienam. Viss, kas pastāv, ir Apziņa. Tāpēc, kurš radīja visus tos “es”, miljadrus “es”? Kurš, ja ne Apziņa, kas vienkārši identificēja sevi ar katru atsevišķu ķermeņa-prāta mehānismu?! Un re – pastāv miljardi “es”, kas strīdas savā starpā, mīl un ienīst viens otru – tas viss arī ir lila.

Mums nav izvēles attiecībā uz vecākiem, vidi. Mēs vienkārši piedzimstam noteiktā vietā, noteiktiem vecākiem, ar raksturīgām iedzimtām pazīmēm. Mēs neveicam darbību. Mūsu ķermeņa-prāta mehānisms vienkārši reaģē uz ārējo notikumu vai domu. Katrs ķermeņa-prāta mehānisms spēj reaģēt tikai saskaņā ar savām iedzimtām īpašībām. Tāpēc viens un tas pats notikums noved pie dažādām reakcijām dažādos organismos. Nekādas izvēles nav. Katrs organisms reaģē saskaņā ar savām raksturīgam pazīmēm, ar kurām viņš ir dzimis. Katrs atsevišķs organisms tiek ieņemts un rodas ar noteiktām pazīmēm lai noteiktas darbības tiktu izdarītas ar tā starpniecību. Šīs darbības ir daļa no Totalitātes bezpersoniskās funkcionēšanas. Jūs esat tikai instrumenti, caur kuriem tiek pildītas darbības – pildīšana ir bezpersoniska. Jūs esat tikai instruments caur kuru funkcionē Apziņa.

Tad man vajag skatīt arī ego kā Totalitātes funkciju? Tad, pieņemot šo ideju, esmu uz pareizā ceļa, vai ne?

Jā, tad jūs esat uz pareizā ceļa. Ja jūs turpinat cīnīties ar savu ego – jūs neesat uz pareizā ceļa. Pieņemt savu ego un necīnīties ar to nepārtraukti – tas ir liels solis. Liels solis. Viens no pārsteidzošiem visuma likumiem ir tas, ka tur, kur nav pretestības, tur nav arī konflikta. Ja jūs neuzsākat cīņu, ego arī nespēj to uzsākt. Jādomā, ego jūt šausmīgu vilšanos, ja nesastopas ar pretestību.

Dienās es apstājos, lai pabarotu lamu ģimeni, kas mitinās ieplakā. Vērojot tās, es atcerējos jūsu vārdus: “Kad esmu izsalcis, es ēdu, kad nogurstu, guļu”. Dzīvnieki dara visu to, viņiem nav nekādu šaubu.

Dzīvniekam, lamai, nepiemīt intelekts. Tam nav nekādas koncepcijas, tas nav sasaistīts. Tāpēc…

Tas nezina, ka ir brīvs.

Nē-nē. Nav nekādas koncepcijas par to, ka tā ir nebrīva, tāpēc nav vajadzības atbrīvoties no šīs koncepcijas. Par cik nav sasaistītības koncepcijas, jautājums par atbrīvošanos vai apskaidrību nav aktuāls. Ķermenis bija “dzimis” un “nomirst” noteiktā laikā – tas ir viss, kas notiek. Tas ir viss. Miljoni ķermeņu rodas un tiek iznīcināti un šis ķermenis būs viens no tiem.

Kā tas atšķiras no tā, kas ir apskaidrots un nezina, ka viņš ir apskaidrots?

Nekādas atšķirības. Tas ir tieši tas, par ko es runāju. Apskaidrība ir vienkārši bezpersonisks notikums. Taču mēs tam piešķiram personīga sasnieguma nokrāsu. Nav tādas būtnes kā apskaidrots cilvēks. Apskaidrība ir tikai viens no notiekošajiem notikumiem. Notiek plūdi, zemestrīce, notiek apskaidrība – tikai vēl viens notikums šai procesā, fenomenāla procesa daļa.

Apskaidrībai ir nozīme tikai fenomenalitātē. Tāpēc tā vienalga ir koncepcija. Fenomenalitātē prāts vēlas zināt, kāds tad ir sākotnējais tukšuma stāvoklis. Tas līdzinās vēlmei uzzināt, kāds ir dziļš miega stāvoklis. Par to neviens nejautā, jo visiem ir dziļa miega pieredze. Tā ka jautājums: “Kāds tas ir?” var rasties tikai cilvēkam, kas nekad savā mūžā nav gulējis. Tikai viņš var pajautāt: “Kāds ir dziļa miega stāvoklis?”

To viņam nav iespējams aprakstīt.

Tieši tā. Pasaulīgāks piemērs: kā jūs varat aprakstīt krāsu cilvēkam, kas ir akls no dzimšanas? Viņš spēj iepazīt visu tikai ar taustes vai dzirdes, garšas izjūtām vai smaržas palīdzību.

Jūs mani ļoti interesējat. Šai istabā ir daudz interesantu personību. Kāpēc vieni cilvēki mani vairāk interesē nekā citi?

Būtībā katrs indivīds ir vibrējošās enerģijas individuālais zīmējums, raksts. Kad divu organismu enerģētiskie zīmējumi harmoniski mijiedarbojas viens ar otru, jūs sakāt: “Man patīk šis cilvēks”.

Tādējādi, individuālais vibrējošās enerģijas zīmējums it kā atsaucas. Var būt arī tā, ka, kad es runāju, enerģiju vilina noteikti enerģētiski zīmējumi. Spersim nākamo soli: tieši šī iemesla dēļ šie individuālie enerģētiskie zīmējumi bija savākti šeit, ar šo mērķi. Tas viss izpaustās pasaules funkcionēšanas daļa. Kad jūs sasniegsiet Tukšuma potenciālu, tas viss kļūst bezjēdzīgs: sasaistītība, apskaidrība, zināšanas, visas šīs blēņas! Tās jums nav vajadzīgas! Jūs vienkārši redzat izpaustā bezpersonisko funkcionēšanu, kas ir spontāna, vienā brīdī radusies no Neizpaustā. No Nekā radās viss. Ok, tas ir skaidrs. Tas ir viss, kas jāsaprot – pat fenomenālajā līmenī. Visam pārējam nav absolūti nekādas jēgas. Bet jūs ejat tālāk un indivīds sāk domāt par to, ka viņš ir indivīds un tad rodas vajadzība pēc tālākiem vārdiem.

Vai viss, ko jūs sakāt, nav koncepcija?

Protams! Vienīgā patiesība, kas nav koncepcija, ir klātbūtnes sajūta, šeit un tagad, bezpersoniskajā “es esmu” sajūtā, bet nevis sajūtā “es esmu Džo vai Džeina”. Tā bezpersoniskā klātbūtnes sajūta tagadnē ir vienīgā patiesība.

Vai tā ir Maharši vai Maharadža vai jūsu pieeja, ka tas ir tikai koncepcija?

O jā, viņi abi skaidri paziņoja: nekas netika radīts, nekas netika iznīcināts. Tas viss ir sapnis un nav nekāda indivīda izņemot izpausmi Apziņā.

Vai atmošanās noved pie apzināšanās, kas saglabājas divdesmit četras stundas diennaktī?

Jā, bet nav neviena, kas apzinātos apzināšanos. Tā ir atslēga uz visu. Nav nekāda indivīda, nav nekāda ego, kas apzinātos šo apzināšanos. Apzināšanās vienkārši ir!

Bet, Rameš, ja viss pazūd, kā mēs varam padoties [notiekošajam]?

Tur jau tā lieta; viss izzūd. Nav nekāda “es”, kas padotos, nav nekāda “es”, kas sasniegtu izpratni. Kapitulācija notiek. Izpratne notiek bez jebāda indivīda, kas sasniegtu izpratni vai kapitulāciju. Un tā ir transformācija; “es”, “kurš” izzūd.

Tādējādi, nav nekādu baiļu atdot sevi, nav nekāda upura.

Tieši tā! Kamēr eksistē kāds, kas veic ziedojumu, tas nav ziedojums. Kaut vai pazemība. Jūs sakāt: “Esmu pazemīgs. Es neesmu lepns”. Vislepnākie cilvēki veic pazemības aktus. Īstā pazemība nozīmē tā trūkumu, kas varētu justies pazemīgs vai lepns. Tā ir patiesā pazemība. Tā ir patiesā līdzjūtība, kad nav kāda, kas justu: “es izjūtu līdzjūtību”. Mīlestība ir tur, kur nav neviena, kas teiktu: “es mīlu”. Līdzjūtība, mīlestība, pazemība – tie ir tikai dažādi atrāšanās šeit un tagad stāvoklī nosaukumi, bez jebkāda “es”.

Ja visa pasaule ar visiem cilvēkiem un visu pārējo izšķīdīs, kāda būs Apziņa?

Viss, kas paliek, ir Apziņa. Izpaustā nebūs.

Un kas būs?

Tas, kas bija vienmēr: Dievišķais Pamats, Apziņa, Totalitāte, Vienīgais Patiesais Subjekts, Potenciālais Nekas, Dievs – sauciet, kā vēlaties.

Es zinu, bet kā tas izskatās?

Tas nelīdzinās nekam, tāpēc, ka ir nekas.

Vai dzīves kā Totālās funkcionēšanas pieņemšana ir atgriešanās pie pielūgsmes?

Jā, no pielūgsmes un uzticības skatpunkta, tā ir tīrā pielūgsme. No zināšanu skatpunkta tā ir atgriešanās pie bezpersoniskuma.

Man vienmēr likās, ka tam, lai es darbotos, jābūt vēlmei vai gaidām, kas rada motivāciju darboties. Citādi darbs tiek pārtraukts.

Katrs ķermeņa-prāta organisms bija ieņemts un radīts ar noteiktām pazīmēm un šīs pazīmes nekad nepārstās funkcionēt.

Pat bez vēlmes?

Jā, pat bez vēlmes, bez šīs motivācijas, kas nes sev līdzi nemiera izjūtu. Bez šīs motivācijas, kas nes sev līdzi nemieru, darbs tiks veikts ievērojami vieglāk. Ķermenis, prāts turpinās funkcionēt. Ķermenis nevar pārtraukt funkcionēt tikai tādēļ, ka neesošais “es” saka: “Man nav motivācijas, tāpēc kālab man jāstrādā?” Jūs nevarat nestrādāt. Ķermeņa-prāta organisms turpinās funkcionēt saskaņā ar saviem fiziskiem un mentāliem parametriem un temperamentu, lai pildītu uzdevumus, uz kuriem tika ieprogrammēts.

Šķiet, vēlmes arī bija ieprogrammētas.

Jā, nudien. Tāpēc tas, ko es saku, var samazināt vēlmi vai izsaukt pēkšņu izpratnes uzplaksnījumu – “Jā, tā tas ir!” Vai arī maniem vārdiem nebūs pavisam nekāda efekta. Tā rezultāts, ko jūs esat uzzinājuši, tāpat neatrodas jūsu rokās, tas nav atkarīgs no jūsu gribas. Jūs varat tikai gaidīt un skatīties, kas notiek.

Kad jūs sakāt, ka apkārtējās vides piesārņošana, ko Apziņa veic attiecībā pati pret sevi, vienkārši notiek, un tāpēc mēs kā…

Kā apkārtējā vide?! Vai mēs esam atdalīti no apkārtējās vides? Apziņa radīja apkārtējo vidi kuras nelielā daļa mēs esam.

Abstraktā konceptuālā līmenī es varu to saprast, bet, kad es iekāpju naftas plankumā un visi šie netīrumi pielīp manai kājai, tas jau ir kaut kas konkrēts, tāpēc es runāju par atbildību. Mēs dzeram sabojātu ūdeni un elpojam saindētu gaisu. Vai man, kā indivīdam, nevajadzētu par to uztraukties?

Jā. Redziet, jūs tas var uztraukt. Kādu citu – nē. Viņi teiks: “Viss kārtībā, tā tam arī ir jābūt”. Es runāju ļoti nopietni, es nevarētu būt vēl nopietnāks. Ja uztraukumi un dusmas ir organisma funkcionēšanas daļas, jūs uztrauksieties. Jūs nevarēsiet neuztraukties, jūs nevarēsiet nedusmoties.

Bet tai pašā organismā, ja attīstās izpratne, kaut vai intelekta līmenī, un šī izpratne iekļūst dziļi sirdī, un pastāv stingra pārliecība, ka tas organisms, kas parasti uztraucās, var neuztraukties tik ļoti, viņš var sākt apzināties, ka viss, ko viņš var izdarīt, ir funkcionēt saskaņā ar savām dabiskām nosliecēm. Viņš nevar nerīkoties tamlīdzīgi. Un tas dod milzīgu brīvības sajūtu. Kamēr tas nenotiks, jūs neapzināsieties, cik tā ir fantastiska brīvības sajūta. Brīvības, tikai saprotiet, brīvības darīt to, kas jums patīk. Brīvības turpināt dzīvot tieši tā, kā jūs dzīvojāt iepriekš, ar pārliecību, ka jums nav nekādas kontroles pār sekām. Tā ka jūs turpinat darīt to, ko darījāt, to pašu darbu, ja nenotiks nekādas izmaiņas. Tas fakts, ka jums nav nekādas kontroles pār rezultātiem, nozīmē, ka jūs pārstājat uztraukties rezultātu sakarā un koncentrējaties uz pildāmo darbu.

Individuālajam ķermenim-prātam, kad viņš piedzimst, piemīt noteikta individualitāte ģenētiskā nozīmē. Esmu vienīgais ar tādiem pirkstu nospiedumiem un es atšķiros no visiem pārējiem. Šī mana atšķirība turpinās visu mūžu, pat ja es to apzinos? Vai man ir īpašs ceļš dēļ mana ģenētiskā sastāva? Dzīvojot manu dzīvi, līdz kādai robežai manas darbības no citu darbībām atšķir tas, kāds es biju piedzimis?

Ķermeņa-prāta mehānismā, kas, kā jūs uzskatat, esat jūs, ieņemšanas brīdī tika ieliktas noteiktas īpašības: mentālas, fiziskas, morālas, temperamenta īpatnības… tamdēļ, lai Apziņa vai Totalitāte varētu veikt ar šī ķermeņa-prāta staprniecību noteiktas darbības laika periodā no dzimšanas un nāves. Un tieši tas arī notiek.

Tādēļ man jāizdara secinājums, ka Apziņa gribēja, lai parādās tāds Ādolfs Hitlers un nebija absolūti nekādas iespējas to novērst?

Jā, ser.

Viņam bija jāpiedzimst lai darītu to, kas viņam bija jāizdara?

Jā, ser. Otrajam pasaules karam bija jānotiek. Miljoniem dzīvju bija jābūt pazaudētām. Tāpēc ķermeņa-prāta mehānisms ar tām īpatnībām vārdā Hitlers bija jārada. Hitlers neradīja karu. Karš radīja Hitleru.

Un Apziņa radīja to visu.

Jā. Apziņa radīja sapni savā iekšienē. Apziņa spēlē visas lomas ar aizmigušu personāžu palīdzību. Pati Apziņa gan spēlējas, gan vēro šo drāmu.

Tā ir liela afēra!

Jā, tiešām, tā ir afēra. Un, kad jūs apzinaties to, ka tā ir afēra un visu tās absurdu – tā ir apskaidrība. Kad šī apzināšanās kļūst totāla – tā ir apskaidrība.

Šķiet, vienīgā šī “es” ilūziju funkcija ir ciešanu un nelaimju radīšana. Kā tas sākās?

Vienkārši sākās un viss! Tur nav jūsu vainas, tāpēc pirmais apgalvojums ir tas, ka neviens nekur nav vainīgs. Vienkārši Apziņa sevi sāka identificēt. Un Apziņa izdzīvo “dzīvi” caur šo ķermeņa-prāta organismu. Jūs nezinat, cik gara ir šī dzīve. Jūs nezinat, ko tas sasniegs. Viss, ko es saku: kālab uztraukties? Tikai vērojiet visu, kas notiek.

Jūs uztraucaties tāpēc, ka domājat, ka darbības ir jūsu. Skatiet tās kā Apziņas, Dieva vai Totalitātes darbības. Un šīs darbības vajadzības dēļ ir dabisku šī organisma īpašību ierobežotas. Un, kad jūs redzat šā procesa bezpersoniskumu, individuālajam “es” jāatkāpjas. Jūs neatgrūžat to, jūs nevarat cīnīties ar savu ego. Bet šī izpratne atbīda ego uz otro plānu.

Es domāju, ka tas, par ko jūs runājat, ir Žēlsirdība, Svētlaime.

Protams. Paskataties – jūs klausāties šo sarunu. Tūkstošiem cilvēku neinteresē šī tēma. Vai tā nav Žēlsirdība, kas jūs šurp atvedusi?

Tātad, ja jūs šurp atveda Žēlsirdība, kāpēc neļaut šai Žēlsirdībai, kas jūs atvedusi, darboties arī tālāk tā, kā viņa vēlas?

Es no visiem spēkiem cenšos saprast, kā var paiet malā lai netraucētu?

Jums nevajag par to domāt kamēr jūs netraucējat. Jums nevajag paiet nost no ceļa. Tikai vērojiet visu, kas notiek, un jūs jau netraucējat. Tieši tāpēc, ka jūs domājat, ka jums vajag paiet nost, rodas šī problēma.

Jūs sakāt, ka nav brīvās gribas, taču viss nav noteikts arī iepriekš. Gan viena pieeja, gan otra – abas ir koncepcijas. Kāpēc nevar vienkārši būt?

Tieši tā! Ļoti labi teikts. Attiecībā uz brīvo gribu un paredzētību – kad rodas jautājumi? Kas tos uzdod? Individuālais uzdod šos jautājumus, bet, kad jūs redzat visa tā bezpersoniskumu – nekādi jautājumi nevar rasties. Ja jūs skataties uz visu no individuālā skatpunkta, problēmas nekad nevarēs beigties. Bet, kolīdz jūs sākat redzēt visas funkcionēšanas bezpersoniskumu, nevar rasties nekādas problēmas.

– Ramešs Balsekars

Tulkojumi no grāmatas: “CONSCIOUSNESS SPEAKS. Conversation with Ramesh S. Balsekar.”

https://normundsastra.eu/apzina-spele/

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.