Šrī Ramana Maharši: Četrdesmit panti par Realitāti…

ramana-maharasi-normunds-astra-10-470x588Šī poēma ir par Realitātes dabu (Ulladu Narpadu) (burtisks tulkojums: “Četrdesmit par to, Kas IR”). Tamilu valodā vārds “Ulladu” ir ekvivalents sanskrita vārdam “Sat” un tas nozīmē Esība vai Realitāte.

Stāstu par šī darba rašanos Skolotājs izstāstīja pats:

“Tas bija kaut kad ap 1928. gadu. Muruganars vienreiz teica, ka daži neapkopotie panti, kurus es sacerēju dažādos laikos, dažādu iemeslu dēļ, nebūtu jāaizmirst. Tos vajadzētu apkopot, papildināt līdz tradicionāliem četrdesmit pantiem un tādā veidā sagatavot poēmu ar atbilstošu nosaukumu. Tāpēc viņš atlasīja apmēram trīsdesmit tādus pantus un palūdza mani uzrakstīt vēl desmit. Ņemot vērā viņa vēlēšanos, es vēl rakstīju pantus dažādu apstākļu vadīts vai, kad man uznāca atbilstošs noskaņojums. Kad to skaits sasniedza četrdesmit, Muruganars sāka izņemt vienu pēc otra pantu no vecā krājuma uz tā pamata, ka tie ne pilnībā atbilst tēmai kā arī citu iemeslu dēļ, un lūdza man to vietā uzrakstīt citus. Kad šis process beidzās un palika tieši četrdesmit panti, atklājās, ka ir saglabājušies tikai divi panti no iepriekšējā krājuma.

Tātad ne pēc kādas shēmas  šie četrdesmit panti nebija sagatavoti, kā arī tie neradās vienā reizē un tas nebija sistemātisks darbs. Es sacerēju dažādus pantus dažādu iemeslu vadīts, bet Muruganars un citi apkopoja šos pantus tā, lai domas, kas tajos izteiktas, izskatītos saistītas kā sistemātiska priekšmeta izklāstījums, Realitāte.”

“Četrdesmit panti par Realitāti” kopā ar Papildinājumiem no četrdesmit pantiem ir pats izteiksmīgākais izklāstījums Maharši Mācībai. Šrī Ramanašrams nopublicēja šos astoņdesmit pantus kā atsevišķu bukletu ar nosaukumu Sad-Vidyā , jeb “Atvērtā Patiesība”. Bhagavans iztulkoja šos pantus kā prozu uz telugu valodu ar nosaukumu Unnadi Nalupadi un dzejiskā tulkojumā uz malajalam valodu  – Sad Darshanam (Realitātes Redzējuma).

“Četrdesmit panti” ir iztulkoti daudzās valodās, šim darbam ir uzrakstīti daudzi komentāri, jo tam piemīt “vispārīgums un kodolīgi izteikta gudrība, kura prasa komentārus”.

SVETĪBA

1. Vai var zināt Realitāti, ja Realitāte neeksistē? Tā kā šī Realitāte-Apzināšanās pati ir brīva no domām, pastāv kā visu domu avots, viņu dēvē par Sirdi. Kā viņu izprast? Būt kā viņa (bez domas) Sirdī – nozīmē Viņu zināt.

2. Tie, kuri tik ļoti baidās no nāves, atrod patvērumu pie Augstākā Kunga Pēdām, kurš nezin ne dzimšanu, ne bojāeju. Vai var doma par nāvi rasties tiem, kas iznīcināja savus “es” un “mans” un kļuva nemirstīgi?

TEKSTS

1. Kad mēs skatāmies uz pasauli, tad redzam, ka pastāv Vienotība līdzīga stipram stumbram, – kopējais Cēlonis (Dievs), kam piemīt bezgalīgi spēki, lai izpaustos kā dažveidība. Vārdu un formu glezna, skatītājs, audekls, apgaismojums – tas viss ir Viņš Pats.

2. Visas reliģijas pieņem bez pierādījumiem fundamentālo triādi: Dievs, dvēsele un pasaule, kaut arī visi trīs ir Viena izpausmes. Pārliecība, ka šie trīs vienmēr pastāv kā trīs saglabājas tikai līdz tam laikam kamēr “es”, jeb ego saglabājas. Labāk par visu iznīcināt ego un būt savā patiesajā stāvoklī.

3. Kāds labums no strīdiem reāla pasaule vai nereāla, dzīva vai mirusi, patīkama vai nepatīkama? Ego iznīcināšana, iziešana aiz pasaules robežām, Sevis apzināšanās – tas ir stāvoklis, kurš dārgs visiem un ir brīvs no sajūtām par vienotību un dualitāti.

4. Tam, kam piemīt forma, tam arī Dievam un pasaulei būs forma. Pie formas neesamības, kurš redzēs viņu formas un kā? Vai var ko redzēt bez acs? Patiesi īstenais Es ir Acs, bezgalīga Acs.

5. Ķermenim ir forma, kas sastāv no piecām čaulām. Tāpēc viņi ir iekļauti jēdzienā “ķermenis”. Vai pastāv pasaule pie ķermeņa neesamības? Kāds ir redzējis pasauli bez ķermeņa?

6. Mums redzamā pasaule ir nekas cits kā piecveidīgi maņu objekti, kuri ir kā rezultāts piecām maņām. Tā kā prāts uztver pasauli caur maņām, vai eksistē pasaule bez prāta? Atbildiet (man).

7. Neskatoties uz to, ka redzamā pasaule un viņas apzināšanās uzrodas un izbeidzas vienlaicīgi, pasaule tiek izzināta caur apzināšanos. Avots, no kā tie abi lēc un kurā tie abi riet, vienmēr spīd bez lēkta un rieta. Viņš viens ir Realitāte.

8. Kādos gan vārdos un formās bezvārdīgais un bezformīgais netiktu slavināts, šeit ir ceļš Viņa apzināšanai. Savas patiesās dabas apzināšanos kā tās Realitātes patiesību un iegrimšanu Viņā ir patiesā Realizācija. Izprotiet to.

9. Diādes un triādes vienmēr ir atkarīgas no pamata – Vienīgā. Ja iekšēji redzas, kas ir Vienīgais, tad tās pazūd. Tikai redzējušie šo ir redzējuši patiesību. Ziniet, viņi nekad nebūs apmulsuši.

10. Zināšana un neziņa ir savstarpēji saistītas: viens nepastāv bez otra. Izzināšana, kam ir zināšana un neziņa, un viņu pamatcēloņa sasniegšana, Es, – tā ir patiesā zināšana.

11. Vai tad tā nav neziņa – zināt visu, izņemot viszinošo Es? Kad Tas, pamats gan zināšanai, gan neziņai ir uzzināts, zināšanas un neziņa abi paši pazūd.

12. Patiesās zināšanas nav ne zināšanas, ne neziņa. Objektu zināšanas nav patiesās zināšanas. Tā kā īstenais Es spīd Pats no Sevis, nav otra, lai izzinātu vai būt izzinātam, Tas ir Augstākā Zināšana. Ziniet, ka Tas nav tukšums.

13. Tikai īstenais Es ir zināšanas, tikai Tas ir Patiesība. Daudzveidības zināšana ir neziņa, tā ir nepatiesā zināšana. Un tomēr neziņa nav atdalāma no Es, kas ir zināšana. Vai tad zelta rotas atšķiras no zelta, kurš ir tikai reāls?

14. Ja eksistē “es”, tad eksistē arī jūs un “viņš”. Ja izzinot ” es” dabu, tas pazūd, tad “jūs” un ” viņš” arī izzudīs un iespīdēsies kā Vienotais. Tā ir cilvēka patiesā daba.

15. Pagātne un nākotne ir atkarīga no tagadnes. Tās arī ir tagadne, kad tās notiek. Eksistē tikai tagadne. Mēģinājumi izzināt pagātni un nākotni bez šīs patiesības zināšanas līdzinās mēģinājumiem skaitīt bez vieninieka izmantošanas.

16. Izzinot telpu un laiku, rodas jautājums, ko tie no sevis izsaka atdalīti no mums. Ja mēs – esam mūsu ķermeņi, tad esam iesaistīti laikā un telpā, bet vai tad mēs esam ķermeņi? Mēs esam vienādi tagad, rīt un jebkurā citā laikā, tagad tur un visur. Mēs eksitējam, mēs tie, kuri atrodas aiz laika un telpas robežām.

17. Tiem, kas neapzinājās Sevi, kā arī tiem, kas apzinājās, ķermenis ir “Es”. Lai gan tie, kas apzinājās, “Es” ir ierobežoti ar ķermeni. Toties tiem, kas ķermenī apzinājās “Sevi”, “Es” spīd kā bezgalīgais Es. Ziniet, ka tāda ir patiesā starpība starp viņiem.

18. Pasaule ir reāla gan tiem, kas apzinās Sevi, gan tiem, kas neapzinās. Bet tiem, kas neapzinās, tās realitāte ir aprobežota ar pasaules telpas izmēru, bet tiem, kas apzinās, realitāte ir bezformaina un spīd kā pasaules pamatne. Ziniet, ka tāda ir atšķirība starp viņiem.

19. Strīdi par to, kas tad gūst pārsvaru – liktenis vai brīvā griba, interesē tikai tos, kuri nezin patieso Es, kurš ir pamats gan liktenim, gan brīvai gribai. Tie, kuri apzinās šo pamatu ir brīvi no abiem. Sakiet, vai jelkad atkal viņi būs ar tiem notverti?

20. Bez Sevis redzēšanas Dieva redzēšana ir tikai prāta tēls. Ir teikts, ka tikai Sevis redzēšana ir Dieva redzēšana. Galīga ego zaudēšana un sevis redzēšana ir Dieva atklāšana, jo patiesais Es, Es Esmu, ir nekas cits kā Dievs.

21. Raksti apgalvo, ka Sevis redzēšana ir Dieva redzēšana. Esot vienam veselam, kā cilvēks var redzēt paša savu Es? Ja Sevi nevar redzēt, kā var redzēt Dievu? Būt Dieva pārņemtam, tas arī ir redzēt Dievu.

22. Vai prāts var izprast Dievu, kurš dod Savu gaismu prātam un spīd iekš prāta, ne savādāk kā, vēršoties prātam iekšup un koncentrējoties uz Dievu?

23. (Esot nedzīvam), šis ķermenis nevar (pats par sevi), pateikt “Es”. Neviens neteiks: “Dziļajā miegā manis nav”. Kad rodas “es” (kā “Es esmu ķermenis”), tad uzrodas viss. Izpētiet ar vērīgu prātu, no kurienes parādās šis “es”.

24. Nedzīvs ķermenis nesaka “Es”. Vienmēresošā Apziņa nav dzimusi (un līdz ar to nevar teikt, “Es”). “Es” ķermeņa lielumā parādās starp šiem diviem (kā “es”). To sauc par Chit-Jada-Granthi (mezgls, kas savieno kopā apzināto un neapzināto) – atkarība, personiskā esamība, ego, smalkais ķermenis, sansāra, prāts u.t.t. Izprotiet šo.

25. Piesaistot sevi formai (ķermenim), šis bezformīgais rēgs – ego jeb “es”, – iegūst eksistenci. Piesaistot sevi formai, tas saglabājas. Piesaistoties formai, tas barojas (ar uztverēm) un aug. Atstājot vienu formu, tas piesaistās citai. Bet, kad viņu meklē, viņš metas bēgt. Izprotiet šo.

26. Ja ego eksistē, tad eksistē arī viss pārējais. Ja ego nav – tad nekas neeksistē. Patiešām, ego – tas ir viss. Tādējādi izzināšana, kas patiesībā ir ego, paredz visa atmešanu. Izprotiet šo.

27. Stāvoklis, kurā “es” nerodas, ir TĀ esības stāvoklis. Bez vietas meklēšanas, no kuras rodas “es”, kā sasniegt sevis izdzišanu – “es” nerašanos? Un bez šāda sasnieguma kā cilvēkam būt kā TAS – savā patiesajā stāvoklī? Atbildiet (man).

28. Līdzīgi nirējam ūdenī, kas meklē nogrimušu lietu, cilvēkam ir dziļi jāienirst sevī, aizturot runu un elpu, ar mērķtiecīgu prātu, un atrast vietu, no kuras rodas “es”. Izprotiet šo.

29. “Es” avota meklējumi ar prātu, kas vērsti uz iekšu, un bez vārda “Es” izrunāšanas, ir patiešām Zināšanas ceļš. Meditācija uz izteicienu “Es neesmu šis, Es esmu Tas” – palīdzība izzināšanai, bet ne pati izzināšana.

30. Kad prāts vēršoties uz iekšu, taujā “Kas es esmu?” un sasniedz Sirdi, “es” (ego) iet bojā. Tūlīt pat patiesais Es uzrodas (kā “Es-Es” ), kaut arī tas izpaužas kā “Es”, tas nav ego, bet patiesā esība.

31. Kas gan vēl ir jādara tam, kurš, iznīcinot sevi (savu ego), paliek iegrimis patiesā Es svētlaimē? Viņš neko neuztver, kā tikai patieso Es. Kurš var izprast viņa stāvokli?

32. Neskatoties uz to, ka vēdas saka: “Tu esi TAS”, pilnīgs neprāts ir atteikties no savas dabas izzināšanas un būšanas kā patiesais Es, lai tā vietā turpinātu domāt: “Es – ne šis, bet – TAS”. Jo TAS vienmēr spīd kā Es.

33. Muļķīgi domāt: ” Es sevi zinu” vai: “Es sevi nezinu”, tādā veidā tiek pieļauta divu “Es” būšana, kur viens ir objekts otram. To, ka patiesais Es tikai viens, ir visu kopīgā pieredze.

34. Nemēģinot sirdī apzināties to Realitāti, kura ir visa patiesā daba, un necensties būt Viņā, nodarboties ar diskusijām, vai eksistē šī Realitāte vai nē, reāla Viņa vai nē, – maldi, kas rodas no neziņas.

35.Meklēt un būt tajā, kas vienmēr ir sasniegts (Atmans), ir (patiesais) sasniegums. Visi citi sasniegumi, tādi kā siddhi (neparastās spējas), ir līdzīgi guvumiem sapnī un pamostoties izrādās nereāli. Vai var tie, kas nostiprinājušies Reālajā un atbrīvojušies no ilūzijām, būt apmānīti ar tiem? Izprotiet un esiet (Realitāte).

36. Doma “Es neesmu ķermenis” palīdz meditēt: “Es neesmu šis: es – TAS” un būt kā TAS. Bet kāpēc ir nepārtraukti jādomā “Es esmu TAS” ? Vai tad cilvēkam vienmēr ir jādomā: “Es – cilvēks” ? Mēs vienmēr esam – TAS.

37. Priekšstats “Dualitāte meklējumos un nedualitāte pēc sasniegšanas” ir nepareizs. Kurš vēl ir viens, izņemot “desmito” [1], gan patiesa Sevis meklēšanas procesā, gan pēc Sevis apzināšanās.

38. Kamēr cilvēks jūt sevi kā darītāju, viņš saņem savu darbību augļus. Bet tikko kā pateicoties izzināšanai “Kas ir darītājs?” viņš apzinās Es, darīšanas sajūta mirst un apstiprinās brīvība no trijiem karmas veidiem [2]. Tā ir galējā Atbrīvošanās.

39. Kamēr saglabājas doma “Es – sasaistīts”, saglabājas doma par važām un Atbrīvošanos. Kad ar izzināšanu “Kurš tad ir saistīts?” tiek apzināts patiesais Es, Tas tikai arī paliek – vienmēr sasniegtais un mūžīgi brīvais. Doma par verdzību izgaist, tāpēc kā var domāt par atbrīvošanos?

40. Ja (meklētājiem ar dažādu prāta briedumu) teikts, ka Atbrīvošanās mēdz būt triju veidu, ar formu, bez formas kā arī vienlaicīgi ar un bez tās, tad mēs sakām, ka Atbrīvošana iznīcina visus trīs (veidus), kā arī ego, kurš veido atšķirību starp tiem.


ŠRĪ RAMANA MAHARŠI

[1] Šeit tiek pieminēta tradicionālā teiksma par desmit negudrajiem, kuri pēc upes šķērsošanas sāka viens otru pārskaitīt, lai noskaidrotu vai visi ir nokļuvuši otrajā krastā. Katrs saskaitīja deviņus citus un nepieskaitīja sevi. Tad viņi nolēma, ka desmitais ir noslīcis un sāka viņu apraudāt. Garāmgājējs jautāja viņiem, kas noticis un uzklausot viņu skaidrojumus, saprata viņu kļūdu. Tad viņš sāka katram no viņiem dot pa sitienam, liekot viņiem tos skaitīt. Tādā veidā viņi uzzināja, ka desmitais ir starp viņiem.

[2] Sañcita, Āgamī и Prārabdha.

© Tulkojums latviešu valodā: Normunds Astra

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*