Swami Venkatesananda – Joga Vashistha (3.daļa, Apgaismība)

joga vashisthaRāma jautāja:

Kādas ir Apgaismoto īpašības?

Vāsišta atbildēja:

Tas, kurš ārēji dzīvojot parastu dzīvi, izjūt visu pasauli kā tukšumu, ir Apgaismotais. Viņš ir atmodināts, bet bauda dziļā miega mieru; viņu necik neietekmē baudas un sāpes. Šo pasauli viņš uztver kā sapni – viņš ir atmodināts dziļā miegā, bet viņš nekad nav atmodināts šajā pasaulē. Viņa viedumu nav aizmiglojušas slēptas tendences. Šķiet, ka viņš ir pakļauts vēlmēm, nevēlmēm un bailēm, bet īstenībā viņš ir brīvs kā izplatījums. Viņš ir brīvs no egoisma un gribēšanas, un viņa apziņa nav piesaistīta ne pie darbībām, ne pie bezdarbības. Neviens no viņa nebaidās un viņš ne no kā nebaidās. Viņš kļūst galīgi Apgaismots,kad noteiktā laikā nomirst viņa ķermenis.

Tāds galīgi Apgaismotais eksistē un tai pat laikā neeksistē ne „es”, ne „cits”. Viņš ir mirdzoša saule, visus Višnu aizsargājošs, visus Rudra sagraujošs, Radītājs Brahma, viņš ir izplatījums, zeme, ūdens un uguns. Viņš pastāv kā kosmiskā Apziņa – visu būtību pati Būtība. Viss, kas ir pagātnē, tagadnē un nākotnē – patiesi ir tikai viņš.

Rāma atkal jautāja:

Mana uztvere ir izkropļota – kā es varu sasniegt aprakstīto stāvokli?

Vāsišta atbildēja:

Ak, Rāma, tas, ko dēvē par Apgaismību, patiesi ir pats Absolūts, kurš vienīgais arī pastāv. Tas, kas šeit tiek uztverts kā „es”, „tu” utt., – pastāv tikai šķietami, jo tie nekad nav bijuši radīti. Vai mēs varam teikt, ka Brahmans ir kļuvis par visām šīm pasaulēm?

Ak, Rāma, rotaslietās es redzu tikai zeltu, viļņos es redzu tikai ūdeni, gaisā es redzu tikai kustību, izplatījumā es redzu tikai tukšumu, mirāžā es redzu tikai svelmi un neko vairāk, un tāpat es redzu tikai absolūto Apziņu, bet ne pasaules.

Pasauļu uztvere ir bezsākuma nesaprašana. Bet tā izzūd, ja uzsāk domāt un izzināt Patiesību. Tikai tas pārtrūkst, kas reiz ir sācies. Šī pasaule nekad īstenībā nav sākusies, bet šķiet pastāvoša, – šīs Patiesības apraksts ir šajā nodaļā par radīšanu.

Kad notika iepriekšējā kosmiskā sagrāve, pazuda viss tas, kas līdz tam šķita pastāvošs. Tad palika tikai bezgalība; tā nebija ne tukša, ne forma, ne vīzija un ne redzamais (ни видением и ни видимым) un nevar teikt, ka tā ir, un ka tās nav. Tai nav ne ausu, ne acu, ne mēles, bet tā dzird, redz un ēd. Tā nav radīta un ir bezcēloņu, tā pati ir cēlonis visam, kā ūdens ir cēlonis viļņiem. Šī mūžīgā un bezgalīgā gaisma atrodama visu sirdīs, un tajā visas trīs pasaules mirdz kā mirāžas.

Kad Bezgalīgais vibrē, parādās pasaules, kad viņš nevibrē, izpaustās pasaules izzūd, – tāpat kā, ja ātri griež degošu zaru, parādās uguns aplis, ja zaru nekustīgi tur, aplis pazūd. Vibrējošs vai nevibrējošs, tas vienmēr ir viens un tas pats. To nesaprotot, cilvēks maldās, bet, kad tas tiek apzināts, izzūd visas vēlmes un nemiers.

No Bezgalīgā  rodas laiks, no viņa rodas uztveramo objektu uztvere. Darbības, forma, garša, smarža, skaņa,  tauste un doma – viss, ko tu zini, ir tikai viņš, un ar viņu tu zini šo un saproti to visu! Viņš ir tajā, kas redz, redzamajā un redzēšanas procesā – kā pats redzamais, kad tu to izzināsi, tu sevi apzināsies.

Rāma sacīja:

Ak, svētais, kā gan var teikt, ka tas nav ne tukšs, ne gaišs un ne tumšs? Ar tādiem pretrunīgiem apgalvojumiem tu mani savalgo!

Vāsišta atbildēja:

Rāma, tu uzdod nenobriedušus jautājumus. Bet es tev izskaidrošu pareizo izpratni.

Kā akmenī vienmēr ir neiztēsta skulptūra, tā arī pasaule, vai tu uzskati to par reālu vai nē, pastāvīgi eksistē Absolūtā, kurš tāpēc nevar būt tukšs attiecībā pret pasauli. Kā nevar teikt, ka pat mierīgā okeānā nav viļņu, Absolūts nav tukšs attiecībā pret pasauli. Protams, šie skaidrojumi ir ierobežoti un tos jāizprot to ietvaros.

Patiesi, – diemžēl šī pasaule nerodas no Absolūta un nesaplūst ar to. Tikai Absolūts arī pastāv tagad un vienmēr. Kad kāds par viņu domā kā par tukšumu, tad tas ir tikai tāpēc, ka ir sajūta, ka viņš nav tukšs; kad kāds domā par viņu kā par ne-tukšumu, tad tas ir tāpēc, ka ir sajūta, ka tas  tukšums.

Absolūts ir nemateriāls un tāpēc materiālie gaismas avoti kā saule to neapgaismo. Bet viņš pats izstaro gaismu uz sevi, un tāpēc viņu nevar dēvēt par inertu un viņš neatrodas tumsā. Absolūtu nevar iepazīt (izzināt) vai sajust kāds cits, tikai pats Absolūts var apzināties sevi pats.

Bezgalīgā Apziņa ir tīrāka par bezgalīgo izplatījumu, un arī pasaule ir tāda pati kā šī bezgalība. Bet tas, kurš nav nobaudījis piparu, nezina tā garšu. Tā arī cilvēks nejūt Apziņu Bezgalīgajā, iztrūkstot objektivitātei. Tāpēc šī Apziņa šķiet inerta un neapzinoša, un arī pasaule tiek uztverta kā tāda pati. Kā materiālajā okeānā redzami materiāli viļņi, tā arī bezformas Brahmanā pasaule pastāv bez formas. No bezgalīgā rodas bezgalīgais un pastāv tajā kā bezgalīgais; tāpēc pasaule nekad nav radīta – tā ir tāda pati, no kā tā radusies.

Kad saprātam izbeidzās idejas un priekšstats par sevi bija sagrauts, tad tas, kas paliek, ir Bezgalība. Tas, kurš neguļ un nav inerts, ir Bezgalība. Pateicoties šim Bezgalīgajam, zināšanas, izzināmais un zinātājs ir vienoti saprāta klātneesamībā.

Rāma sacīja:

Kur paliek šī tagad redzamā pasaule kosmiskās sagrāves laikā?

Vāsišta atbildēja:

No kurienes rodas neauglīgas sievietes dēls un kur tas pazūd? Neauglīgas sievietes dēls neeksistē un nekad nav eksistējis. Tieši tāpat arī šī pasaule kā tāda nepastāv. Šī analoģija tevi izsit no līdzsvara tikai tāpēc, ka tu šīs pasaules realitāti pieņem kā pašu par sevi saprotamu.

Padomā par šo: vai zelta aprocei piemīt „aprocīgums”, vai tas ir vienkārši zelts? Vai tas, ko dēvē par debesīm, ir ārpus atkarības no tukšuma? Tieši tāpat nav arī tā, ko dēvē par pasauli, ārpus absolūtā Brahmana. Kā aukstums nav nodalāms no ledus, tā arī tas, ko dēvē par pasauli, nav nodalāms no Brahmana.

Kā patiesībā mirāžā neparādās un nepazūd ūdens, tā arī šī pasaule nerodas no Absolūta un nekur nepazūd. Pasaules radīšanai nav cēloņa un tāpēc tai nav sākuma. Pasaule nepastāv pat tagad, kā gan to var tagad sagraut?

Ja tu atzīsti, ka pasaule nav tikusi radīta no Brahmana, bet uzskati, ka šī izpausme balstās uz Brahmana realitāti, tad patiesi tā nepastāv, bet pastāv tikai Brahmans. Tas ir kā sapnis – neizpratnes stāvoklī Apziņa iekšpus cilvēka iztēlojas daudzskaitlīgos objektos sapnī, kas visi ir tikai Apziņa. Tajā, kas tiek dēvēts kā radīšanas sākums, notika tāda izpausme, bet tā nav no Brahmana neatkarīga un tā neeksistē ārpus Brahmana, un tāpēc tā nepastāv pati par sevi.

Rāma teica:

Ak, svētais, ja tas ir tā, tad kā notikās, ka šī pasaule tika uztverta par tik reālu?  Kamēr ir tas, kurš uztver, ir arī uztveramais un otrādi, un tikai tad, kad mitējas gan viens, gan otrs, ir Atbrīvošanās. Tīrs spogulis atspoguļo to vai ko citu pastāvīgi – tāpat arī tajā, kas redz, šī radīšana tiks redzēta atkal un atkal. Bet, ja tiek apzināta radīšanas neesamība, tad vairs nav tā, kas redz. Bet, cik grūti gan sasniegt tādu Apzināšanos!

Vāsišta atbildēja:

Rāma, es tagad izkliedēšu tavas šaubas ar kāda stāsta palīdzību. tad tu sapratīsi radīšanas neesamību un dzīvosi pasaulē kā Apgaismotais.

Ak, Rāma, es tev pastāstīšu, kā tas tā gadījās, ka šī radīšana radās no vienas tīras, nedalāmas, kosmiskās Apziņas kā guļošā apziņā rodas sapnis.

Šis Visums īstenībā ir mūžīga, starojoša, bezgalīga Apziņa, kura sevī rada izzināmo (tas būs zināms tāds, kāds tas būs) ar ideju par tā formu  (kas ir izplatījums) un ar tiekšanos sevis izzināšanā. Tā tiek radīts izplatījums. Kad pēc kāda zināma laika radīšanas apzināšanās bezgalīgajā Apziņā pastiprinās, tajā rodas nākamā individuālā apziņa ( dzīva kosmiskā dvēsele)  un Bezgalīgais it kā atstāj savu augstāko stāvokli, lai ierobežotu sevi individuālajā apziņā. Un tomēr arī tad Brahmans paliek bezgalīgs un nekur nenotiek reālas izmaiņas.

Izplatījumā parādās skaņas īpašības. Pēc tam parādās egoisms, kurš ir nozīmīgs tālākajā Visuma radīšanā un tajā pašā laikā rodas faktors, kuru dēvē par laiku. Tas viss vienkārši notiek ar kosmiskajai Apziņai piemītošās radošās domas spēku, bet ne Bezgalīgā reālo izmaiņu spēku.

Ar tādu pat domas spēku rodas gaiss un Vēdas. Visu to aptverošā Apziņa tiek nodēvēta par individuālo apziņu, kas rada visus šīs pasaules atšķirīgos elementus.

Ir četrpadsmit esības līmeņi, katrs ar savu apdzīvotāju tipu. Un viņi visi ir Apziņas domas izpausme. Kad Apziņa domā „es esmu gaisma”, momentā rodas gaismas avoti – saule u.tml. Līdzīgā veidā tiek radīta zeme un ūdens.

Šie pamatelementi turpināja savstarpēji iedarboties līdzīgi kā jūtošais ar jūtamo, – un viss radītais sāka eksistēt kā viļņi okeāna virspusē. Un tie tik ļoti sajaucās un sapinās, ka tos nav iespējams atdalīt vienu no otra līdz iestājas kosmiskā sagrāve. Šīs materiālās ilūzijas pastāvīgi mainās, kamēr Realitāte saglabājas nemainīga; tāpēc, ka tās visas ir saistītas ar Apziņu, tās momentā kļūst par blīvām fiziskām substancēm, lai gan tas viss – ir tikai bezgalīga Apziņa, kurā nenotiek nekādas izmaiņas.

Augstākajā Būtībā esksistē vibrācija, kura vienlaicīgi ir līdzsvars un tā izjaukšana; dēļ tās šeit rodas izplatījums un gaisma, un inerce, lai gan tie nekad nav radīti. Tā kā tas viss notiek Apziņā, tiem piemīt izzinošā īpašības, un tai pat laikā rodas tas, kurš tos zina. Apziņai piemīt spēks visu apgaismot, tāpēc tā ir kosmiskais apzinošais. Šī Apziņa pati kļūst par pašas apzinošo priekšmetu un to, kas šo priekšmetu apzinās. Kad rodas tādas savstarpējās attiecības, Apziņā rodas priekšstats „es esmu ierobežota apziņa, dzīva dvēsele.”

Atkarībā no tālākās identifikācijas ar izzinātāju, rodas „egoisma” jēdziens un pēc tam spēja atšķirt vai racionālais prāts. Pēc tam rodas saprāts un pamatelementi. Šie elementi apvienojas atkal un atkal no jauna un rada pasaules. Spontāni vai pateicoties pakāpeniskām izmaiņām, visas šīs bezgalīgās formas pastāvīgi parādās un pazūd, kā parādās un pazūd sapnī pilsētas. Nekam no tā nav nepieciešams instrumentāls vai materiāls cēlonis kā zeme, ūdens vai uguns.  Tas viss ir pirmsākotnējā Apziņas Būtībā un šī pati Apziņa to visu rada, kā cilvēks sapnī rada pilsētu. Tas viss – ir tikai tīrā Apziņa.

Pieci elementi ir sēkla, no kuras izaug pasaules koks, un mūžīgā Apziņa ir visu šo elementu sēkla. Kāda sēkla, tāds koks un tā augļi.  Tāpēc pasaule nav nekas cits kā absolūtais Brahmans.

Tieši tāpat kosmiskajā izplatījumā rodas visums, – kosmiskā Apziņa tos rada ar savām pašas bezgalīgajām iespējām; bet tas viss ir nereāli un nekad nav ticis radīts. Lai gan šie elementi savstarpēji mijiedarbojas un savā starpā savienojas, radot šķietami materiālu pasauli, bet patiesi – tie visi ir tikai šķietami veidoli – kā gaisa pilis. To realitātes pamatā ir kosmiskā Apziņa – vienīgā realitāte.

Neuzturi sajūtu, ka piecu elementu pasaule veidota no tiem – skaties uz pašiem elemetiem kā spēka izpausmi, piemītošu absolūtajai Apziņai. Var teikt, ka zemes un pārējie elementi Apziņā radās kā sapnī redzami objekti, vai arī var teikt, ka tie – ir tikai šķietamība (видимость), kas aiz neizpratnes uzlikti kosmiskajai Apziņai. Tāds ir svēto redzējums vai apzināšana.

Tekstu tulkoja: Dace Šulca

Grāmatas audio versija krievu valodā: http://www.advayta.org/1652

Elektroniskās grāmatas avots krievu valodā: http://www.advayta.org/binaries/file/news/f_216.pdf

 

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.