Swami Venkatesananda – Joga Vashistha (5.daļa, augstākā Gaisma, saprāts)

joga vashisthaViročana teica:

Mans dēls, ir milzīga Realitāte, pietiekami liela, lai aprītu visas trīs pasaules. Tajā nav ezeru, nav okeānu, nav kalnu, nav mežu, nav upju, nav zemes, nav debesu, nav vēja, nav mēness, nav dievu un pusdievu, nav dēmonu, nav augu valsts, nav jēdzienu „augsts” vai „zems”, nav vārdu, nav manis un nav pat tādu dievu kā Višnu. Tikai viens tur ir un tā ir – augstākā Gaisma. Tā var visu, tā ir visur, tā – ir viss, un tā vienmēr ir klusējoša un statiska. Tā – ir varens Valdnieks. Šim valdniekam ir ministrs. Valdnieka mudināts, ministrs pastāvīgi strādā – to, kā agrāk nebija, viņš rada, bet to, kas jau bija – izmaina. Šis ministrs nav spējīgs gūt apmierinājumu no sava darba vai vēl kā cita un viņš pilnīgi neko nezina; un, lai gan viņš ir aprobežots un bezjūtīgs, tas visu dara sava valdnieka, visa Pavēlnieka, dēļ. Bet pats Valdnieks atrodas klusumā vislielākajā svētlaimē.

Bali jautāja:

Tēvs, kas tā ir par Realitāti bez slimībām? Kas ir šis ministrs un kas ir Valdnieks? Šis ir brīnišķīgs un nedzirdēts stāsts, lūdzu tevi, izstāsti man visu detaļās.

Viročana atbildēja:

Visi dievi un visi dēmoni kopā, pat, ja viņu spēkus palielinātu simt reižu, nespēj šo ministru izkustināt no vietas. Viņš nav visu dievu valdnieks Indra, ne nāves dievs, ne bagātības dievs, vispār ne dievs un ne dēmons, ar kuriem var cīnīties. Lai gan tiek teikts, ka Višnu nogalināja dēmonu, bet patiesībā dēmonu nogalināja šis ministrs. Patiesībā pats Višnu tika šī ministra pieveikts un pēc tam piedzima no jauna. Mīlestība smeļas savus spēkus no šī ministra. Arī naids savus spēkus smeļ no šī ministra. Pēc šī ministra vēlēšanās labais vienmēr pretojas ļaunajam.

Šo ministru var uzvarēt tikai viņa valdnieks un neviens cits. Kad valdnieka sirdī dzimst šāda vēlme, ministrs kļūst viegli ievainojams. Viņš ir visspēcīgākais visās trijās pasaulēs, jo visas trīs pasaules – tā ir viņa izelpa! Viņu pieveikt spēj tikai īsts varonis.

Parādoties šim ministram, izpaužas visas trīs pasaules, kā saullēktā atveras lotosa ziediņš. Kad viņš pazūd, aizmieg arī visas trīs pasaules. Viņu pieveikt spēj tikai īsts varonis ar asu un no muļķības un apmāna pilnībā atbrīvojušos prātu. Ja ministrs ir uzveikts, visas pasaules un viss tajās esošais – ir tavs. Ja viņš nav uzveikts – nav iekarots nekas, pat ja tu domā, ka šajā pasaulē esi sasniedzis to vai ko citu.

Tāpēc, mans dēls, lai sasniegtu absolūtu pilnību un nepārejošu laimi, lai uzvarētu ministru, pieliec visas pūles ar visiem zināmajiem paņēmieniem, neskatoties uz visām grūtībām un sarežģītību.

Bali jautāja:

Tēvs, kā lai uzvar šo vareno ministru?

Viročana atbildēja:

Mans dēls, lai gan šis ministrs ir gandrīz neuzveicams, es tev pastāstīšu, kā gūt pār viņu uzvaru. Viņu iespējams uzvarēt vienā momentā, satverot viņu ar saprātīgu tvērienu, bez šī saprāta tvēriena viņš nosvilinās visu apkārt kā indīga čūska. Tas, kurš viņam tuvosies saprātīgi un ar viņu parotaļāsies, kā rotaļājas ar bērnu un rotaļā viņu atslābinās, tas spēs ieraudzīt pašu valdnieku un nostiprināties augstākajā stāvoklī.  Tāpēc ka ministrs bez ierunām pakļaujas tam, kurš reiz ir redzējis valdnieku; bet, kad ministrs pakļauts, valdnieks redzams bez traucējumiem. Līdz tam, kamēr tu ieraudzīsi valdnieku, patiesībā ministrs nav pakļauts, bet, kamēr viņš nav pakļauts, tu valdnieku neieraudzīsi! Kamēr valdnieks nav ieraudzīts, ministrs rada haosu un vairo ciešanas; kamēr ministrs nav pieveikts, valdnieku nav iespējams ieraudzīt. Tāpēc saprātīgajai pieejai vienlaicīgi jābūt no divām pusēm – ieraudzīt valdnieku un pakļaut ministru. Ar spriegu piepūli un pastāvīgu praksi iespējams sasniegt gan vienu, gan otru, un tad tu nokļūsi tajās sfērās un ciešanām nekad vairs nebūs pār tevi varas. Šis visums ir bezgalīgu mieru sasniegušo taisno apdzīvots.

Mans dēls, es tev tagad visu sīki paskaidrošu! Šis izplatījums, par kuru es runāju,- ir atbrīvošanās stāvoklis no visām ciešanām. Valdnieks – ir augstākais Es, bezgalīgā Realitāte, kura pārsniedz visas pārējās realitātes un apziņas stāvokļus. Ministrs – tas ir prāts, kurš radīja visu šo pasauli kā podu no māliem. Kad šis saprāts ir uzveikts, uzveikts ir viss. Atceries, saprāts ir gandrīz neuzveicams, izņemot vienīgi saprātīgo pieeju.

Bali jautāja:

Tēvs, lūdzu pastāsti man par šo saprātīgo pieeju, ar kuru iespējams uzveikt saprātu.

Viročana atbildēja:

Labākais veids kā iespējams uzveikt saprātu, ir pilnīga brīvība no vēlmēm, cerībām un gaidām attiecībā uz jebkuru lietu jebkurā laikā. Tieši ar šādu metodi iespējams šo vareno ziloni (prātu)  savaldīt. Šī metode vienlaicīgi ir ļoti viegla un neiedomājami grūta. Mans dēls, tā ir ļoti grūta tam, kurš nepraktizē nopietni, bet viegla tam, kurš savos centienos ir patiess. Nav iespējams savākt ražu, neapsējot lauku – un nav iespējams savaldīt prātu bez pastāvīgas prakses. Tāpēc sāc nodarboties ar praktisku atteikšanos no vēlmem. Kamēr tu šeit nenovērsīsies no savu sajūtu orgānu apmierināšanas, turpināsi klīst šajā vilšanos pilnajā pasaulē. Pat vissstiprākais no cilvēkiem nenonāks pie sava mērķa, ja viņš nedosies sava mērķa virzienā. Neviens nespēj sasniegt bezgalīgā miera stāvokli bez noturīgas prakses.

Tikai ar pareizi virzītiem centieniem iespējams sasniegt mieru. Cilvēki runā par dieva palīdzību un likteni; bet šajā pasaulē mēs redzam tikai ķermeņus, nevis dievu. Kad cilvēki runā par dievu, viņi domā kaut ko netveramu, kas nepadodas viņu kontrolei, kā arī notikumu dabisko kārtību. Lai kas nenovestu līdz mieram un ciešanu beigām, un eksaltācijai, arī to attiecina uz dievišķās iejaukšanās rezultātu. Dieva palīdzība, notikumu dabiskā kārtība un pareizi virzīti centieni – tie ir viena un tā paša dažādi apzīmējumi, un visas starp tiem esošās atšķirības ir nepareizas uztveres un maldu rezultāts.

Lai par ko saprāts iedomātos, pareizi virzītu centienu ceļā tas to arī rada, un, kad viņš redz savu centienu augļus, rodas prieks. Saprāts – ir darītājs, un visus tēlus (kaut kādās robežās), kas rodas tā dziļumā, viņš arī rada un izpauž. Tāpat saprāts ir arī spējīgs iziet ārpus lietu dabiskās kārtības robežām, tāpēc var teikt, ka saprāts šo dabisko kārtību arī rada.

Kā izplatījumā pūš vējs, tā arī šajā pasaulē eksistē ierobežotā individuālā apziņa, darot to, kam jātiek izdarītam lietu dabiskās kārtības robežās, bet šīs darbības var šķist egoistiskas. Dabas mudināta, šķiet, ka Apziņa ir nekustīga vai kustīga, – gan viens, gan otrs ir tikai izteicieni vai nepareiza jēdzienu pārklāšanās, tāpat kā šķiet, ka šūpojas kalnu virsotne, kad vējš kustina tur augošos kokus.

Tādā veidā, – kamēr darbojas saprāts, – nav ne dieva, ne lietu dabiskās kārtības, bet, kad saprāts nedarbojas, lai paliek tikai tas, kas ir!

Bali jautāja:

Saki man, kā man no visas sirds pārstāt sev vēlēties labsajūtas (baudas)?

Viročana atbildēja:

Mans dēls – sevis iepazīšana – tas ir tas pats augs, kura auglis būs tiekšanās pēc baudām pārtraukšana. Kad redzama sava Būtība, tad sirdī droši nostiprinās miera augstākā forma. Tādā veidā vienlaicīgi ir jācenšas ar detalizētas pētīšanas palīdzību izzināt savu paša Būtību un jāatbrīvojas no vēlmēm.

Tikai ar labajām īpašībām (tikumiem) apveltītais gatavs uzklausīt visaugstākā vieduma aprakstus. Tāpēc saprātu nepieciešams pastāvīgi censties apmācīt ar to attīrošām zināšanām, piebarojot tā iekšējo pārdzimšanu ar viedu grāmatu studēšanu. Tādas iedarbības rezultātā saprāts izmainās un beigu beigās spēj atspoguļot Patiesību bez izkropļojumiem. Tad nekavējoties jācenšas izzināt paša Būtību. Abim šiem procesiem – sevis izzināšanai un  vēlmju mazināšanaijānotiek kopā un vienlaicīgi.

Īsta bezkaislība nerodas no askētisma, labdarības, ceļošanas pa svētām vietām un tamlīdzīgām praksēm, tā veidojas tikai no nepastarpinātas savas būtības izzināšanas. Un nav citu sevis izzināšanas metožu, izņemot šajā virzienā pareizi virzītus centienus. Tāpēc atmet cerību uz dieva žēlsirdību un likteni, un ar pareiziem centieniem atvairi baudas meklējumus. Kad miers nobriedīs, radīsies meklējumu gars, un meklējumu gars baros mieru. Tie abi ir viens no otra atkarīgi kā okeāns un virs tā esošie mākoņi. Abi – plus sevis izzināšana – ir uzticami draugi un vienmēr atrodas viens otram tuvumā.

Tāpēc – pats pirmais – izmet visu atkarību no ārējiem faktoriem, pat tādiem kā dievs un, sakožot zobus, centīgi audzē sevī mieru. Tādā stāvoklī pat drīkst pelnīt bagātību bez vietējo likumu un tradīciju pārkāpšanas, un nebūt nav obligāti jākļūst nevērīgam pret radniecīgām saitēm. Bagātību iespējams izlietot ar cēlām īpašībām apveltītu labu un viedu cilvēku vajadzībām. Tādu cilvēku sabiedrība veicina iekšējo mieru. Tad rodas iekšējo meklējumu, zināšanu un viedu grāmatu studēšanas gars. Pakāpienu pa pakāpienam tiek sasniegta augstākā Patiesība.

Kad tev pavisam apniks dzīšanās pēc baudām, tad tu sasniegsi augstāko stāvokli ar izmeklēšanas metodi. Tikai pēc pilnīgas sevis attīrīšanas vispilnīgākā miera un mierīguma stāvoklis būs pilnīgs. Tu vairs nekad nenonāksi konceptualizācijas un nepareizu secinājumu purvā, kas ir visu ciešanu iemesls. Turpinot dzīvot, tu būsi brīvs no visām cerībām un gaidām.

Bet, ja meklēsi atbildes uz pareizajiem jautājumiem, tu iegūsi zināšanas par savu paša Būtību.

——————————-

Višnu teica:

„Ak, Gadhi! Tas, ko tu tagad redzi arī ir – ilūzija: patiesi – nav nekā cita, izņemot Apziņu. To uztver neattīrītais un taisnību neizprotošais prāts. Nav nekā ārpus Apziņas – kā sēklā ir koks, tā šis viss pastāv prātā un prāts to redz, it kā tas būtu ārpus viņa. Tikai saprāts to visu tagad uztver, fantazē par visu, kas it kā būs nākotnē un atceras to, kas it kā bija pagātnē. Tas, kas tiek uztverts kā sapnis, ilūzija, slimība – tas ir saprāts un tikai saprāts. Prātā eksistē bezgalīgi notikumi –kā ziedi kokā. Un tāpat kā ar saknēm izrauts koks vairs nespēj ziedēt, tā arī no koncepcijām un identificēšanās atbrīvojies prāts ir brīvs no dzimšanas un nāves cikla.

Vai gan būtu jābrīnās par to, ka saprāts, kurā ir neskaitāms daudzums domformu, spēj vizualizēt ideju – „es esmu mežonis?” Tieši tāpat saprāts izpauž arī citas idejas, kā, piemēram, „pie manis atnāca viesis un izstāstīja man kādu notikumu”, „tagad es eju uz Butamandalamu” un „tagad es atrodos Kiras valstī.” Tas viss nav nekas cits kā ilūzija! Tāpēc, ak, viedais, tu redzēji abas ilūzijas formas – vienu, kuru tu zini pats, ka tā ir ilūzija, un otru – par kuru tu domāji, ka tā ir realitāte, bet patiesi – tās abas ir ilūzijas! Nekādu viesi tu neizklaidēji ar sarunām un tu nekur neceļoji.  Arī tas viss ir ilūzijas. Īstenībā tu nebiji Butamandalamā un arī Kirā – gan viens, gan otrs ir ilūzija. Un tagad, viedais, dari, kas tev jādara, – jo bez tādas aktivitātes neviens neko vērtīgu šajā dzīvē nesasniegs.”

Vāsišta turpināja:

„Lai vēlreiz pārliecinātos, Gadhi no jauna devās uz Butamandalamu un citām vietām. Viņš atkal dzirdēja no cilvēkiem tos pašus stāstus. Atkal viņš sarunājās ar Višnu, kurš no jauna viņam parādījās. Gadhi jautāja Višnu: „Es pusgadu staigāju šajās divās realitātēs un dzirdēju vienus un tos pašus stāstus, kurus cilvēki stāstīja kā patiesi notikušus. Lūdzu tevi, izkliedē manas šaubas.”

Višnu atbildēja:

„Ak, Gadhi, šie notikumi atspoguļojas tavā saprātā, lai gan tie notika neatkarīgi no tevis, līdzīgi kā pastāv cēloņu-seku sakarība starp vārnu, kas nosēžas uz kokospalmas un kokosrieksts tajā pašā mirklī nokrīt zemē, lai gan tā ir tikai sakritība.  Tāpēc tev stāsta vienu un to pašu notikumu un tu tici, ka tas ir tavs notikums. Tādas sakritības ir pavisam parastas: reizēm vienu un to pašu ilūziju uztver daudzi cilvēki. Reizēm daudzi cilvēki redz vienu un to pašu sapni: daudzi izjūt vienu un to pašu ilūziju un visiem skaidrā neesošiem cilvēkiem šķiet, ka pasaule griežas ap viņiem. Vairāki bērni iesaistīti vienā un tajā pašā spēlē.

Tāds jūklis var rasties cilvēku galvās un arī attiecībā uz laiku. Laiks ir saprāta koncepcija. Laiks attiecināms uz dažiem fenomeniem savstarpējās cēloņu-seku attiecībās.

Tas, ko tu redzēji Butamandalamā un Kirā, iespējams, arī bija taisnība. Kādu laiku atpakaļ patiešām piedzima mežonis vārdā Kataņja, viņš zaudēja visus radus un tuviniekus un kļuva par Kiras valdnieku. Tas viss atspoguļojās tavā apziņā. Kā reizēm saprāts aizmirst pārdzīvojumus, tā arī reizēm tam šķiet, ka viņš pārdzīvo to, ko nekad nav redzējis. Tieši tāpat kā tu redzi un piedalies sapņos un vīzijās, tāpat tu uztver ilūziju nomodā. Lai gan Kataņja dzīvoja vairākus gadus atpakaļ, savā apziņā tu to uztver kā tagad notikušu.

„Es esmu tas” – tādas koncepcijas rodas tikai tumsoņam, bet ne sevi iepazinušam cilvēkam. „Es esmu viss,” – to zinot, Patiesību zinošais neieslīgst grūtsirdībā un ciešanās, viņš nepieķeras ciešanas veicinošiem objektiem. Tāpēc viņu nespēj sašķobīt ne prieks, ne ciešanas.

Tāpēc, ka tu vēl neesi pilnībā nobriedis un esi Apgaismots tikai pa pusei, tavs saprāts aizķēries aiz  materiālās uztveres un koncepcijas ilūzijas. Šis iluzorais spēks pārklāj visu apkārt, tikai centrā esošais ir no maldīšanās brīvs. Turpini  intensīvi meditēt un praktizē to desmit gadus.”

Gadhi sekoja Višnu norādījumiem un sasniedza Apgaismību. Būdams Apgaismots, viņš bija brīvs no bailēm un skumjām.

Vāsišta turpināja:

„Kosmiskā ilūzija (maija) ieved maldos, jo tās dabā ir – izvest no līdzsvara. To visu grūti izprast. Kā lai salīdzina halucināciju miegā, kura ilgst tikai dažus mirkļus ar veselu mežoņa dzīvi ar visdažādākajiem atgadījumiem? Kā lai samēro to, ko redzam kā ilūziju ar to, ko redzam „savām paša acīm”? Kas īstenībā ir nereāls un kas īstenībā reāli izmainījās? Tā, Rāma, es tev saku, ka šī kosmiskā ilūzija ieved maldos neko nenojaušošo saprātu, radot bezgalīgas grūtības.”

Rāma jautāja:

„Kā lai kontrolē šo milzu ātrumā griežošos kosmiskās ilūzijas ratu?”

Vāsišta atbildēja:

„Ak, Rāma, saprāts ir tā ass, ap kuru griežas šis briesmīgais ritenis, radot jucekli nomaldījušos prātos. Šo riteni iespējams apturēt, tikai apvaldot šo asi ar intensīviem centieniem un asu prātu. Kad ass ir apturēta, ritens vairs negriežas, kad apturēts saprāts, ilūzija mitējas. To nezinošais un nepraktizējošais iziet cauri neskaitāmām ciešanām. Tajā brīdī, kad redzama Patiesība, ciešanas mitējas.

Šīs šķietamās pasaules uztveres slimība nav izārstējama bez saprāta savaldīšanas, un tās ir vienīgās zāles. Tāpēc, ak, Rāma, atstāj visas pārējās darbības – ceļojumus pa svētām vietām, ziedojumus (приношения) un fiziskās prakses un paša laimei savaldi savu saprātu. Šī šķietamā pasaule mīt prātā kā poda iekšpusē ir telpa. Ja podu sadauza, pazūd iluzorais telpas nodalījums; un, kad mitējas prāta darbība, prātā mitējas arī pasaules koncepcija. Kā burkā noķerts kukainis izlido brīvībā, ja burku sadauza, tā tu arī baudīsi brīvību, kad mitēsies prāta eksistence kopā ar tajā esošo šķietamās pasaules ilūziju.

Dzīvo tagadnē ar uz mirkli ārpusē izejošu apziņu bez jebkādas piepūles – kad prāts mitējas sasaistīt savu eksistenci ar pagātni un nākotni, tas kļūst par ne-prātu. Ja mirkli pēc mirkļa tavs prāts mīt tajā, kas ir un atstāj to tikpat ātri un bez piepūles, prāts kļūst par tīrības pilnu ne-prātu.  Tikai, kamēr prāts turpina satraukties dažādu iemeslu dēļ, tas turpina sajust daudzveidīgas savas paša projekcijas, kā lietus līst tikai tik ilgi, kamēr ir mākoņi. Kamēr bezgalīgā Apziņa ierobežo sevi ierobežotajā prātā, pastāv šis satraukums un projekcijas. Ja Apziņa mitējas sevi sajust kā ierobežotu prātu, tad ir sadedzināta atkārtojošos dzimšanas un miršanas ciklu pati sakne un iestājas svētlaime.

No prāta ierobežojumiem brīva Apziņa tiek dēvēta par iekšējo prātu – tā ir ne-prāta neatņemama būtība, un tāpēc to nav iespējams sasniegt, esot koncepcijās un uztveres netīrībā. Tā arī ir realitāte un augstākā svētlaime, un stāvoklis, dēvēts par augstāko Es, Apziņu, Visuresošo Būtību. Un šī redzēšana nav, kad darbojas saprāts. Tur, kur ir prāts, plaukst cerības un vēlmes, un rodas sāpju un baudas sajūtas. Patiesībai pamodināta Apziņa nenokļūst koncepciju un uztveres lamatās – tāpēc ka, pat ja šķiet, ka tā it kā iziet cauri dažādām sajūtām, no tām nerodas pasaules ilūzija un dzimšanas cikli.

Tiem, kuri bijuši pamodināti studējot Rakstus, esot svētu cilvēku sabiedrībā vai nepārtraukti praktizējot Patiesību, apziņa sasniedz tīro stāvokli bez dalīšanas objektā un subjektā. Tāpēc, pieliekot pūles, jāvirza savu saprātu no neizpratnes un tumsonības uz Rakstu studēšanu un viedo sabiedrību.

Augstākā apziņa ir vienīgā palīdzība augstākās esamības jeb bezgalīgās Apziņas apzināšanā. Šis paša augstākais Es tiecas apstādināt paša ciešanas un tāpēc vienīgais ceļš ir paša Patiesības apzināšanās.

Tāpēc, ak, Rāma, saglabājot aktivitāti šajā pasaulē (sarunājoties vai veicot jebkādas darbības), dari to visu, neskarot saprātu un apzinies, ka tu esi tīrā Apziņa. Atstāj jēdzienus, – „tas ir mans”, „tas ir – viņš”, „tas esmu es” un nostiprinies nedalāmās Apziņas vienotībā. Kamēr pastāv ķermenis, skaties uz tagadni un nākotni ar vienādu uzmanību. Nostiprinies uz visiem laikiem pašapzināšanā visos stāvokļos – jaunībā, briedumā un vecumā, baudā un sāpēs, nomoda stāvoklī, sapņojot un dziļa miega stāvoklī. Atstāj prekšmetu uztveres netīrību, cerības un vēlmes, un vienmēr esi pašapzināšanās stāvoklī. Atsakies no priekšstatiem par labvēlīgiem un nelabvēlīgiem notikumiem, atsakies no vēlamā un nevēlamā redzēšanas, – zini, ka tu esi Apziņas būtība. Apzinies, ka subjekts, objekts un rīcības tevi neskar – esi bez jebkādiem satraukumiem kā tīrā Apziņa. Zini, ka „es esmu viss” un dzīvo nomoda stāvoklī kā dziļā miegā. Esi brīvs no dualitātes un nedualitātes nosacītības, esi līdzsvarā, kas ir tīrās Apziņas un brīvības stāvoklis. Apzinies, ka šī kosmiskā Apziņa nav dalāma – „es” un „citi”, – esi stingrs un nelokāms.

Pacietīgi un neatlaidīgi ar neierobežoto prātu satriec vēlmju un cerību važas un izej ārpus taisnprātības un netaisnprātības robežām (праведности и неправедности). Kad cilvēks ir nostiprinājies pašapzināšanā, pat visbriesmīgākā inde pārvēršas par atjaunojošu nektāru. Tikai kad šo pašapzināšanos aizklājis neizpratnes plīvurs, saprātā rodas šķietamā pasaule un maldi. Bet, kad cilvēkā bezgalīgā, neierobežotā un beznosacītības pašapzināšanās ir nostiprinājusies, – tad mitējas neizpratne vai tumsonība, no kuras veidojas šķietamā pasaule. Tad tava vieduma gaisma plūdīs visos četros virzienos visā pasaulē.

Neizpratnes rēgs baida tikai tikmēr, kamēr sirdī nav uzaususi pašapzināšanās saule. Neziņā esošs cilvēks vienmēr cieš, lai gan viņš dažādos ceļos mēģina atbrīvoties no ciešanām. Kā blīvi smagi mākoņi debesīs ar sevi aizsedz sauli, tā saprāts piesārņojas no netīrības un neizpratnes, un ar sevi aizsedz pašapzināšanās gaismu. Tāpēc cilvēkam jāpārtrauc tiekšanos pēc baudām (gan jau pēc pagātnē baudītajām, gan tām, kuras vēl nav baudītas un kuras vēlas) un pakāpeniski jāatslābina prātu, atslābinot tiekšanos pēc tām. Audzējot iluzorās attiecības ar to, kas nav augstākais Es (ķermenis un viss ar to saistītais kā sieva, dēls, ģimene utt.), saprāts kļūst netīrs un blīvāks. Priekšstati kā „es” un „man” padara saprātu vēl vairāk blīvu un tumsonīgu. Tas vēl vairāk pastiprinās uz vecumu kopā ar ciešanām, ambīcijām, satraukumiem, iegūstot vai attsakoties no kaut kā, pieķeršanos, skaudību, vēlmes pēc bagātības un seksa, jutekliskajām baudām un visa, kas balstās uz neizpratni un tumsonību.

Ak, Rāma, saprāts līdzinās kokam, kurš cieši nostiprinājies augsnē, dēvētu par ķermeni. Nemiers un satraukumi – ir tā pumpuri, tajā karājas vecuma un slimību augļi, tas izrotāts ar vēlmju un juteklisko baudu ziediem, cerības un tiekšanās ir tā zari un izkropļotā izpratne – tā lapas. Ar izzināšanas cirvi nocērt šo nāvīgi indīgo koku, kurš līdzinās nekustīgam kalnam.

Ak, Rāma, saprāts līdzinās zilonim, kurš klejo ķermeņa mežā. Tā redzēšana ir neizpratnes aizmiglota, tas nespēj nomierināties paša svētlaimē, tam pieejams tikai ierobežotais un tumsonīgais, tas ir agresīvs. Lai gan tas vēlas izjust Patiesību, par kuru tas dzirdējis no viediem cilvēkiem, tas ir notverts daudzveidības uztverē un ierobežots ar paša baudas un sāpju koncepcijām. Ak, Rāma, tu esi lauva starp prinčiem! Sarauj gabalos šo ziloni ar savu aso prātu!

Ak, Rāma, saprāts līdzinās šī ķermeņa ligzdā dzīvojošai vārnai. Tā tīksminās par netīrību, tā aug, rijot maitas, tā saknābā citu sirdis, tā zina tikai savu redzes viedokli, kuru uzskata par Patiesību. Tā ir melna no pastāvīgi pieaugošās tumsonības, pilna nelabu noslieču, un pašizpaužoties, tā briesmīgi ķērc. Ak, Rāma, patriec to tālāk no sevis!

Ak, Rāma, šis saprāts līdzinās rēgam. Tam kalpo baudas, tas dzīvo tumsonības mežā un aiz neziņas klejo pa dažādiem ķermeņiem. Nav iespējams sasniegt pašapzināšanos, nenogalinot rēgu ar vieduma un bezbailības palīdzību, Skolotāja žēlastību, paša pūliņiem utt.

Ak, Rāma, saprāts līdzinās indīgai čūskai, kas nogalinājusi neskaitāmu daudzumu dzīvo radību, nogalini to ar pareizu pārdomu ērgļa palīdzību.

Ak, Rāma, saprāts līdzinās pērtiķim. Tas lēkā no vietas uz vietu, meklējot augļus (pateicības, apmierinājumu u.tml.). Piesaistīts šim dzīves ciklam, tas dejo un izklaidē žāvājošos. Nomierini šo pērtiķi, ja vēlies sasniegt pašapzināšanos.

Ak, Rāma, saprāts līdzinās neizpratnes mākonim – izdzenā to ar apņēmīgu atteikšanos no visām koncepcijām un uztverēm.

Visspēcīgākais ierocis uzvarams ar vēl spēcīgāku, tad nomierini saprātu ar paša saprāta palīdzību. Uz visiem laikiem atsakies no jebkurām prāta satraukuma formām. Paliec mierā ar sevi kā koks, no kura padzīti visi pērtiķi.

Ak, Rāma, neizjūti sašutumu attiecībā uz smalkām un asām prāta koncepcijām un uztveri, jo saprāts ir laika radīts un ar laiku pieņemas spēkā. Pakļauj prātu ar viedumu, kamēr laiks nenogriezīs šo ķermeņa zaru (лоза). Pastāvīgi pārdomājot manus vārdiem, tu sasniegsi augstāko viedumu.”

Vāsištha teica:

Rāma! Atteikšanās no visiem priekšstatiem, nosacītībām un koncepcijām mēdz būt 2 veidu:

  1. Pirmā pamatā ir nepastarpināta zināšana jeb realizācija (pieredze).
  2. Otrā pamatā – pārdomas.

Es tev izskaidrošu abus.

Cilvēkam ir jāapzinās paša maldi un nepareizās koncepcijas līdzīgas tādām kā „es esmu piederīgs šīs pasaules objektiem un mana dzīve ir atkarīga no tiem. Es nevaru bez tiem dzīvot un arī tie nevar pastāvēt bez manis.” Pēc tam caur detalizētiem pētījumiem cilvēks saprot, ka „es neesmu piederīgs šīs pasaules objektiem un tie nepieder man.” Tā pārdomu ceļā, atsakoties no ego sajūtām, ar sirdi un prātu – vienmēr mierīgiem un  bez sašutuma – ir rotaļīgi jāveic pašas par sevi notiekošās darbības. Tāda atteikšanās no ego sajūtām un nosacītības tiek dēvēta par vērojošo neegoismu.

Kad ir zināšana vai nepastarpināts neduālās Patiesības pārdzīvojums, cilvēks atstāj ego sajūtas un nosacītību, un viņam nepiemīt pat vairs „tas ir mans” sajūta attiecībā uz ķermeni – to dēvē par nepastarpinātu neegoisma pārdzīvojumu.

Cilvēks, kas rotaļīgā veidā atbrīvojies no ego sajūtām ar vērošanas un pārdomāšanas metodi, atbrīvojas vēl šajā dzīvē. Tas, kurš nocērt ego sajūtas pašā saknē ar tiešu pieredzi, kļūst pilnīgi mierīgs – arī viņš ir brīvs. Džanaka un viņam līdzīgie sekotāji gāja pa pārdomu ceļu. Citi, kuriem bija nepastarpināts ārpusego pārdzīvojums, ir vienoti ar Brahmanu un ir pacēlušies virs ķermeņa apzināšanās. Gan vieni, gan otri ir atbrīvojušies un kļūst vienoti ar Brahmanu.

To, kurā vēlamais un nevēlamais neizsauc satraukumu, kurš dzīvo un darbojas šajā pasaulē, iekšēji būdams pasaules neskarts – kā dziļā sapnī, uzskata par atbrīvotu viedo.

Ak, Rāma, ārpus ķermeņa apzināšanās robežām izgājušie arī ir ārpus aprakstiem.

Tagad mēģināšu tev aprakstīt to būtību, kuri ieguvuši atbrīvošanos vēl šīs dzīves laikā.

Vēlmes, kas radušās dabisko procesu rezultātā, bez tiekšanās tās piepildīt – tādas ir Apgaismotā vēlēšanās. Bet vēlmes, kas saistītas ar tiekšanos uz ārējiem objektiem, veicina nebrīves pastiprināšanos. Kad sirdī ir norimuši visi ego sajūtu radītie priekšstati, viedā un apgaismotā uzmanība virzās dabiskā veidā. Tā, kas cieš no kontakta ar ārējiem objektiem, – ir tiekšanās, kas veicina nebrīvi. Sirdi neskaroša dabiska pēkšņa vēlme,  kas nerada satraukumu ne par šīs vēlmes objekta klātbūtni vai klātneesamību – tā ir atbrīvošanās. Šī vēlēšanās, kas pastāv vēl pat pirms kontakta ar objektiem, pastāv arī tagad – tā ir dabiska, bezproblēmu un brīva no piesārņojuma. Šādu vēlēšanos viedie uzskata kā nepiesaistošu.

„Es gribu, lai tas būtu mans.” Tāda sirdī radusies vēlēšanās piesārņo ego. No tādas vēlēšanās viedais atsakās jebkuriem līdzekļiem un veidiem.

Atsakies no vēlmēm, kas ved uz nebrīvi, un – arī no pašas atbrīvošanās vēlmes. Paliec mierīgs un nekustīgs kā okeāns. Kad viss Visums redzas kā ilūzija, tiekšanās un vēlmes zaudē savu jēgu.

Neseko tādām maldos esošo mācībām, kuri paļaujas uz dieviem, dažādiem rituāliem vai maģiskām darbībām, vai citām līdzīgām izkropļotām praksēm.

Šo šķietamās pasaules okeānu iespējams šķērsot tikai tad, ja esi ciešs augstākajā Patiesībā, ja tu pats redzi tikai sevi, ja tavs intelekts nepievēršas sajūtu uztveres  izpušķojumiem.

Ikvienam ir jājautā par Patiesības būtību, kamēr netiks sasniegtas šādas jautāšanas robežas. Pašapzināšanās vai Patiesības zināšana nav sasniedzama ar vēršanos pie skolotāja, Rakstu izzināšanu jeb labiem darbiem – tā sasniedzama tikai ar jautāšanas metodi.

Tekstu tulkoja: Dace Šulca

Grāmatas audio versija krievu valodā: http://www.advayta.org/1652

Elektroniskās grāmatas avots krievu valodā: http://www.advayta.org/binaries/file/news/f_216.pdf

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.