Swami Venkatesananda – Joga Vashistha (6.daļa, Par Brahmanu)

joga vashisthaVāsištha turpināja:

– Ak, Rāma, lai tu garīgi atmostos, es atkal un atkal tev atkārtoju vienu un to pašu, – izpratne nerodas bez tādas atkārtošanās (speciālas prakses). Šī neizpratne ir kļuvusi tik blīva un necaurlaidīga tāpēc, ka tā atkārtojusies, izpaudusies un sajusta tūkstošos iemiesojumu gan šajā ķermenī, gan ārpus šī ķermeņa. Bet pašapzināšanās nav sasniedzama ar sajūtām. Tā rodas, kad norimst sajūtas un saprāts, kurš īstenībā ir sestā sajūta.

Rāma, dzīvo šajā pasaulē, cieši zinot savu patieso dabu, kā valdnieks Džanaka dzīvoja, zinot to, ko vērts zināt. Viņa gadījumā Patiesība tika sasniegta uz visiem laikiem neatkarīgi no tā, strādāja viņš vai atpūtās, gulēja vai nē. Višnu šajā pasaulē iemiesojas, pilnībā apzinoties savu patieso dabu un par to nekad neaizmirstot. Un arī Šiva zina un atceras, un arī Brahma. Zini un apzinies tāpat kā viņi arī tu, Rāma.

Rāma jautāja:

– Saki man, lūdzu, kāda ir šī pašapzināšanās būtība, kuru pārvalda visi šie viedie?

Vāsištha atbildēja:

– Rāma, tu jau tāpat to zini. Bet, lai tas kļūtu vēl skaidrāk, tu par to jautā no jauna atkal.

Viss, kas ir šeit un viss, kas šķiet pasaule, ir tikai tīrais Brahmans jeb absolūtā Apziņa un nekas cits. Apziņa ir Brahmans, pasaule ir Brahmans, visi elementi tajā arī ir Brahmans, es esmu Brahmans, mani ienaidnieki ir Brahmans un radinieki – Brahmans. Brahmans ir pagātne, tagadne un nākotne, tam visam sākums ir Brahmanā. Kā okeāns viļņu dēļ šķiet sašķēlies, tā arī Brahmans šķiet daudzi neskaitāmā dažādo substanču skaita dēļ. BRAHMANS SASNIEDZ BRAHMANU, BRAHMANS SAJŪT UN TĪKSMINĀS PAR BRAHMANU, BRAHMANS IZPAUŽAS BRAHMANĀ AR PAŠA BRAHMANA SPĒKU. Brahmans ir mana ienaidnieka forma, kuru es, Brahmans, neieredzu – šajā gadījumā – kas, kuram un ko dara?

Saprāta stāvokļi, tādi kā piesaistīšana un atgrūšana, patīk un nepatīk – ir iztēles rezultāts. Tie izbeidzas, kad nav domu. Tad kā tie var pārspīlēties? Kad visā, kas ir Brahmans, kustas tikai Brahmans un tikai Brahmans izpaužas visā kā Brahmans, tad kur ir prieks un kur bēdas? Brahmans tīksminās par Brahmanu, Brahmans atrodas Brahmanā. Nav ne „manis”, ne „cita”!

Visi šīs pasaules objekti ir Brahmans. „Es” esmu Brahmans. Šajā gadījumā gan vēlmes, gan nevēlēšanās, tiekšanās un riebums – ir tikai priekšstati. Ķermenis ir Brahmans, nāve arī ir Brahmans, kad tie satiekas – vai pārdzīvojumiem ir iemesls? Tā arī ķermenis ir Brahmans un bauda ir Brahmans, un kad tie satiekas, un ķermenis gūst tīksmi, vai ir iemesls līksmei? Kad okeāna virspusē viļņojas viļņi, tie nepārstāj būt ūdens! Tā arī, kad Brahmans šķiet nemierīgs (šajā šķietamajā pasaulē), viņa daba ir nemainīga, un nav ne „manis”, ne „tevis”. Kad vilnis ūdenī nomirst, Nekas nenomirst! Kas pie ķermeņa-Brahmaņa atnāk nāve-Brahmans, – Nekas netiek zaudēts.

Ūdens var būt gan mierīgs, gan satraukts – tā arī Brahmans var būt mierīgs vai nemierīgs. Tāda ir viņa daba. TIKAI TUMSONĪBA UN NEIZPRATNE SADALA VIENOTO KĀ „APZINOŠOS BŪTĪBU” UN „NEAPZINOŠOS MATĒRIJU” – viedie nepieturas pie šādiem kļūdainiem redzesviedokļiem. Tāpēc tumoņam pasaule ir ciešanu pilna, bet viedajam tā pati pasaule ir svētlaimes pilna. Aklajam visa pasaule ir iegrimusi tumsā, bet tam, kurš redz, pasaule ir gaismas pilna.

Vienotais Brahmans piepilda visu, tāpēc nav ne nāves, ne tā, kurš dzīvo. Viļņi rotaļājas okeāna virspusē, un tie ne dzimst, ne mirst! Tas pats notiek arī ar šī Radītā elementiem. „Tas ir tas” un „tas – ne tas”, – tādi nepareizi priekšstati rodas bezgalīgajā Brahmanā. Šiem priekšstatiem nav ne cēloņa, ne motivācijas, – līdzīgi kā kristāls bez jebkādas motivācijas atspoguļo daudzkrāsainus objektus.

Augstākais „Es” paliek pats, pat, ja pasaules enerģijas izraisa bezgalīgu viļņošanos Apziņas okeāna virspusē. Šajā pasaulē nav nekā no Brahmana neatkarīga, ko varētu dēvēt par „ķermeni” vai vēl kaut ko. Tas, kas tiek redzēts kā ķermenis un tas, kas tiek redzēti kā jēdzieni, uztveres objekti, grūstoši un nesagraujami, domas un jūtas un to nozīme – tas VISS IR BRAHMANS BRAHMANĀ – BEZGALĪGAJĀ APZIŅĀ.

Dualitāte redzama tikai neizprotošo acīm. Prāts, saprāts, ego sajūtas, kosmiskie sākotnējie elementi, jūtas un visi daudzveidīgie fenomeni – ir tikai Brahmans; bauda un sāpes – ir vienkārši bezjēdzīgi vārdi un ilūzijas. Kā kalnos skaņa izraisa daudzskaitlīgas atbalsis, tā arī vienotā kosmiskā Apziņa sajūt sevī daudzus ar tādiem priekšstatiem kā „tas esmu es”, „tas ir mans prāts” utt. Vienotā kosmiskā Apziņa redz sevī daudzus, līdzīgi kā sapņojošais sapnī pats sevī redz daudzveidīgus objektus.

Kad zelts netiek atpazīts, to iemin dubļos. Tā arī, kad netiek atpazīts Brahmans, rodas neizpratnes dubļi. Brahmanu zinošais paziņo, ka viņš pats ir Dievs un Brahmans, bet nezinošais neatpazīst šo Patiesību, un šo neatpazīšanu dēvē par tumsonību. Brahmanu zinošais tāpat zina, ka tumsonīga cilvēka tumsonība – arī tas ir Brahmans. Kad zelts tiek atpazīts kā zelts, tas momentā „kļūst” par zeltu. Kad Brahmans tiek atpazīts kā Brahmans, tas momentā „kļūst” par Brahmanu.

Būdams visvarens, Brahmans kļūst par to, ko vēlas, bet bez jebkādas motivācijas uz to. Brahmanu zinošie paziņo, ka Brahmans ir Dievs, milzīga nekustīga būtne, bez kustībām, rīcībām un rīcības instrumenta, bez cēloņu motivācijas un neizmaināms.

Kad šī Patiesība netiek izprasta, tā nezinošajā izpaužās kā tumsonība, bet, kad tā tiek izprasta, tumsonība beidzas. Kad radinieku neatpazīst, tas paliek svešs, bet, kad atpazīst, zūd „svešā” jēdziens.

Ja tu zini, ka dualitāte ir ilūzijas izpausme, tu zini absolūto Brahmanu. Ja tu zini, ka „tas neesmu es”, – tiek izprasta ego sajūtu nerealitāte. No šejienes rodas nepieķeršanās tām. „Patiesi es esmu varenais Brahmans”,  – kad šī Patiesība tiek izprasta, šajā izpratnē saplūst visas individuālās izpausmes. Kad tie izprasti visa priekšstatu „es” un „tu” neesamība, rodas Patiesības izpratne un tu izproti, ka tas viss, patiesi, ir varenais Brahmans.

KAS IR PATIESĪBA? „Man nav nekā kopēja ar ciešanām, rīcībām, vēlmēm un neizpratni. Es atrodos mierā, brīvs no ciešanām. Es esmu Brahmans”, – tāda ir Patiesība. „Es esmu brīvs no visiem trūkumiem, es esmu viss, es neko nemeklēju un neko nepametu, es esmu Brahmans,” – tāda ir Patiesība. „Es esmu manas asinis, miesa, kauli, ķermenis, Apziņa, prāts, es esmu Brahmans,” – tāda ir Patiesība. „Es esmu pamats,   es esmu mēness, saule un viss visums, es esmu viss šeit, es esmu Brahmans”, – tāda ir Patiesība. „Es esmu zālīte, es esmu visa zeme, es esmu celms, mežs, kalns un okeāni, es esmu NEDUĀLAIS BRAHMANS”, – tāda ir Patiesība.  „Es esmu Apziņa, uz kuras viss ir savērts un kurai pateicoties visi nodarbojas ar to, ko nodarbojas, es esmu visu lietu būtība”, – tāda ir Patiesība.

Pavisam noteikti – viss pastāv Brahmanā, visas lietas iziet no Brahmana, viss ir Brahmans, tas ir visuresošs, viņš ir vienīgais „Es”, viņš ir Patiesība.

Šī visuresošā Patiesība, kas ir tīrā Apziņa, kurai nepiemīt priekšmetu īpašības. To dēvē dažādi: par APZIŅU, AUGSTĀKO ES, BRAHMANU, ESAMĪBU, PATIESĪBU, KĀRTĪBU, KĀ ARĪ TĪRO ZINĀŠANU. Tā ir tīra, un tās gaismā visas būtnes zina pašas sevi. Es esmu Brahmans, kas ir tīrā Apziņa, kas paliek pēc tam, kad tiek atmestas viņa paša izpausmes prāta, saprāta, sajūtu un citu līdzīgu priekšstatu veidā. Es esmu nesagraujamā Apziņa vai Brahmans, kura gaismā izpaužas visi elementi un viss Visums. Es esmu Apziņa vai Brahmans, no kura pastāvīgi birst dzirksteles, izmētājot Visumā atspoguļoto Apziņu. Ar tīro saprātu redzams, tas izpaužas klusēšanā. Lai arī šķiet, ka tas ir aizņemts ar daudzveidīgu būtņu daudzveidīgu ego sajūtu izjušanu, un kuras savu esību saņēmušas no viņa, tomēr – tas ar sajūtām nav sasniedzams un tās to nesakar. Lai gan tas ir visas laimes un baudu avots, tā daba līdzinās dziļām miegam, kas brīvs no daudzveidības, mierīgs un tīrs. Subjekta-objekta savstarpējās attiecībās un sekojošajās baudas sajūtās tiek izjusta tikai niecīga daļa no Brahmana svētlaimes.

Es esmu mūžīgais Brahmans, brīvs no nepareiziem baudas, sāpju u.tml. priekšstatiem, un tāpēc tīrs, es esmu Apziņa, kurai ir patiesā un tīrā sajušana. Es esmu šī tīrā Apziņa, kurā tīrais saprāts darbojas bez domu iejaukšanās. Es esmu tas Brahmans, kurš ir izsmalcināta enerģija, kas funkcionē visos elementos (zeme, ūdens, uguns utt.).

Es esmu nemainīgais Brahmans, kas tiek apzināts, kad tu izej ārpus uzbudinājuma rāmjiem, kas rodas, saņemot vēlamo un ārpus  skumjām, ka nesaņēmi to, ko gribēji. Kad spīd saule, un pasaulē viss šajā gaismā kļūst redzams, es esmu tīrā Apziņa, kas apvieno gan vienu, gan otru, un kas pati ir gaismas un apgaismotā priekšmeta būtība. Es esmu šī tīrā Apziņa vai Brahmans, kurš neapraujas nomoda, snaudas vai dziļa miega laikā, un kurš tāpēc ir ceturtais stāvoklis vai transcendentālā Patiesība.

Kā dažādās vietās izaudzētām cukurniedrēm ir vienāda garša, tā arī visās būtnēs mītošā Apziņa – ir viena, – un es esmu šī Apziņa. Es esmu šī apzinātā enerģija, kas ir lielāka par visu Visumu un mazāka par pašu vismazāko atomu un tāpēc ir neredzama. Es esmu visur esošā Apziņa – līdzīgi kā sviests ir pienā, – un kuras patiesā daba ir sajušana.

Kā visas zelta rotaslietas ir zelts, tā Es esmu tīrā Apziņa šajā ķermenī. Es esmu augstākais „Es”, kas ir visos radījumos, – iekšā un ārā. Es esmu šī Apziņa, kas atspoguļo visas sajūtas, bet kuru pašu neskar nekādas izmaiņas un netīrība.

Es godinu šo Apziņu, kas atmaksā visu domu rezultātus, kuras gaisma mirdz visā mirdzošajā, šī Apziņa caurauž visu, tā vienmēr nomodā un apzināta, pastāvīgi vibrējoša visā un vienmēr viendabīga un mierīga kā dziļā miegā ieslīgusi, bet nomodā esoša. Šī Apziņa ir realitāte, kas visam piešķir individuālus raksturus un kura, lai gan tik tuva ikvienam, tomēr tā ir tālu, jo ir sajūtām un saprātam nesasniedzama. Nepārtraukta un viendabīga nomodā, sapnī un dziļā miegā, un ceturtajā Apziņas stāvoklī, tā staro, kad visas domas ir rimušas, kad rimuši visi uzbudinājumi, un kad rimuši  kairinājumi un neapmierinātība. Es godinu šo Apziņu, kas brīva no vēlmēm un ego sajūtām, un kas nevar būt sadalīta daļās.

Es esmu sasniedzis šo visos esošo Apziņu un, esot visam, tā tomēr atrodas ārpus visas daudzveidības. Šis kosmiskais tīkls, kurā kā putni noķerti bezgalīgs skaits radījumu, tajā izpaužas visas šīs pasaules, lai gan patiesībā nekad Nekas nav noticis. Šī Apziņa ir patiesā esamības un neesamības būtība, un tur atrodas viss brīnišķais un dievišķais. Tā spēlē visu radījumu lomas un tā ir avots visam maigumam un mieram, pie tā visa paliekot vienotai un brīvai. Tā ir visās dzīvās būtnēs esošā dzīvība, neradītais nektārs, kuru neviens nevar nozagt, mūžīgi esoša realitāte. Tā ir Apziņa, kas atspoguļota sajūtu orgānu sajūtās, bet tomēr tai tās nepiemīt un to nav iespējams sajust ar šiem sajūtu orgāniem. Tajā visi radījumi bauda, lai gan tā pati ir tīrā svētlaime, bez izskaistinājumiem un slavas. Lai gan šķiet, ka tā dara visu, īstenībā tā nedara neko.

Tas viss ir „Es” un tas viss ir mans. Bet „es” ne esmu, ne esmu kaut kas nodalīts no „Es”. Esmu to izpratis. Lai šī pasaule ir vienalga kas – ilūzija vai matērija – es esmu uz visiem laikiem brīvs no ciešanām.

Cieši izprotot šo Patiesību, dižie viedie dzīvoja mierā un līdzsvarā. Viņi bija brīvi no psiholoģiskajām nosacītībām un tāpēc ne meklēja un ne atraidīja ne dzīvi, ne nāvi. Viņi palika nelokāmi savā nepastarpinātajā Patiesības sajušanā kā vēl viens Meru kalns. Un tomēr viņi ceļoja pa pasauli, apmeklējot mežus, salas un pilsētas, viņi ceļoja debesīs, it kā viņi būtu eņģeļi vai dievi, viņi uzvarēja savus ienaidniekus un valdīja kā imperatori – viņi nodarbojās ar dažādām lietām saskaņā ar Rakstu norādēm, jo viņi bija izpratuši, ka – tāda uzvedība ir pareiza. Viņi baudīja dzīves priekus, apmeklēja brīnišķīgus dārzus un viņus izklaidēja debesu apsaras. Viņi pilnībā pildīja ģimenes dzīves pienākumus. Viņi pat piedalījās lielajos karos. Viņi saglabāja līdzsvaru pat šausmīgās situācijās, kurās citi zaudēja savu mieru un spriestspēju.

Viņu saprāts atradās sattvas vai dievišķajā stāvoklī, un tāpēc tie bija brīvi no maldiem, egoistiskiem priekšstatiem un no vēlmes kaut ko sasniegt, lai gan viņi arī neatteicās no tādiem sasniegumiem vai balvām par savu darbu. Viņi neielaidās tukšvārdībā un lepnībā, kad uzvarēja savus ienaidniekus, un arī nesatraucās, kad paši tika uzvarēti. Viņi veica dabiskas rīcības, ļaujot tām pašām izpildīties.

Rāma, seko viņu piemēram. Lai tavas ego sajūtas ir neegoistiskas un lai pienākošās rīcības tevī rodas spontāni. Bezgalīgā nedalāmā Apziņa ir vienīgā Patiesība, un tā pieņem daudzveidības formas, kuras nav ne reālas, ne nereālas. Tāpēc dzīvo šeit pilnībā nekam nepieķēries. Kāpēc tu ciet kā muļķis?

Rāma atbildēja:

– Pateicoties tev – esmu pilnībā atmodināts realitātē. Mana neizpratne beigusies. Es darīšu tā, kā tu iesaki. Nešaubīgi – es esmu Atbrīvotā stāvoklī vēl šai dzīvē. Lūdzu tevi, ak, viedais, pastāsti man tagad, kā lai sasniedz šo Atbrīvošanās stāvokli, kontrolējot dzīvības spēku (prānu) un iznīcinot visus pašierobežojumus vai psiholoģiskās nosacītības.

Vāsištha turpināja:

-Par jogu tiek dēvēta metode, ar kuras palīdzību tiek pārtraukts dzimšanas un nāvju cikls. Tā – ir iziešana ārpus saprāta robežām un tā ir divu veidu. Pašapzināšanās – tas ir viens veids, dzīvības spēka ierobežošana – otrs. Tomēr tā sanācis, ka ar jogu saprot tikai otro. Tomēr – abas metodes noved līdz vienam un tam pašam rezultātam. Dažiem grūta ir pašapzināšanās caur izziņu, bet citiem grūta ir joga. Bet mana pārliecība, ka izziņas ceļš (jautāšana) ir vienkāršs ikvienam, tāpēc ka pašapzināšanās ir pastāvīgi klātesoša Patiesība.

——————–

Mēs neko ne pieņemam, ne atraidām, mums šķiet, ka esam kaut kas, bet mēs neesam tas, kas mums šķiet.

Ak, viedais, nav iespējams iziet ārpus Augstākās Būtnes vēlmju robežām – tikai pēc viņa vēlmes es esmu tāds, kāds esmu un citi ir tādi, kādi viņi ir. Neviens nespēj nomērīt un iztēloties to, kā jābūt. Atbilstoši katras radības dabai NOTIEK TAS, KAM JĀNOTIEK.

Tekstu tulkoja: Dace Šulca

Grāmatas audio versija krievu valodā: http://www.advayta.org/1652

Elektroniskās grāmatas avots krievu valodā: http://www.advayta.org/binaries/file/news/f_216.pdf

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.