Swami Venkatesananda – Joga Vashistha (7.daļa, Dieva apraksts)

joga vashisthaVāsištha turpināja:

„Šiva dzīvo vietā, kas zināma kā Kailass. Arī es tur kādu laiku dzīvoju, pielūdzot Šivu un praktizējot. Es biju viedo sabiedrībā un kopā mēs apspriedām Rakstu patiesības.

Reiz vakarā es lūdzos Šivu. Bija miera un klusuma piepildīta atmosfēra. Tumsa mežā bija tik blīva, ka to varēja griezt ar nazi.

Tajā brīdī es ieraudzīju varenu gaismu. Es redzēju šo gaismu ar ārējo redzi un ar iekšējo skatienu jautāju par tā avotu. Es ieraudzīju, ka tas bija pats Šiva, sadevies rokās ar Parvati. Viņiem pa priekšu, atbrīvojot ceļu, gāja vērsis Nandi. Es paziņoju skolniekiem par dievības klātbūtni un mēs devāmies tiem pretim.

Es sveicināju Šivu un ar cieņu un godu paklanījos viņam. Visai ilgi es apcerēju dievišķo redzējumu. Šiva man teica: „Nu un kā ar tavām praksēm, bez problēmām? Vai esi sasniedzis to, ko vienīgo ir vērts sasniegt un vai tavas iekšējās bailes ir izzudušas”

Es atbildēju: „Tiem, kam ir pietiekami paveicies, ka viņi lūdzas tevi, nav nekā nesasniedzama, un viņiem nepiemīt bailes. Viss pasaulē sveic un izklājas tā priekšā, kas ir tev padevīgs un pastāvīgi par tevi atceras. Lai gan ar tavu žēlastību esmu sasniedzis piepildījuma stāvokli, tomēr par vienu gribu zināt vairāk. Lūdzu tevi, apgaismo mani. Kāda ir Dieva lūgšanas metode, kas iznīcina visus grēkus un veicina svētlaimi?”

Šiva teica:

„Vai tu zini, kas tas Dievs tāds ir? Dievs – tas nav ne Višnu, ne Šiva vai Brahma, ne vējš, ne saule un ne mēness, ne karalis, ne es un ne tu, ne Lakšmi un ne saprāts. Dievam nav formas un tas ir nedalāms, tā ir svētlaime un varenība, kuru neviens nav radījis un  kuram nav ne sākuma, ne gala – tas ir Dievs, kas ir – tīrā Apziņa. Tikai to ir jāslavē, viņu jālūdz, jo tikai tas ir viss.

Ja kāds nav spējīgs lūgties Šivu bez formas, tad viņam jālūdz formu. Tas noved līdz ierobežotam rezultātam, kamēr pirmais noved līdz bezgalīgai svētlaimei. Tas, kurš ignorē bezgalīgo par labu galīgajam, pamet brīnišķu dārzu un meklē dzelkšņu krūmu. Tomēr reizēm viedie, it kā rotaļājoties, pielūdz formu.

Starp lietām, kas izmantojamas lūdzoties, pašas būtiskākās – ir viedums, paškontrole un augstākā Es uztvere visās būtnēs. Augstākais Es – tas ir Šiva, kuram jāpasniedz vieduma ziedi.”

Es jautāju Šivam:

„Lūdzu tevi, pastāsti man, kā šī pasaule pārvēršas tīrajā Apziņā un kā šī tīrā Apziņa kļūst par individuālo apziņu un citām lietām.”

Šiva turpināja:

„Patiesi – tikai šī bezgalīgā Apziņa, kas saglabājas pēc kosmiskās sagrāves, pastāv arī tagad, pilnībā brīva no objektivitātes. Koncepcijas un priekšstati, kurus Apziņa sevī izgaismojusi, parādās kā šī pasaule, tieši tāpat kā miegā parādās sapņi. Uztveres objektam ir pilnīgi neiespējami pastāvēt ārpus visuresošās bezgalīgās Apziņas.

Visi šie kalni, vesela pasaule, individuālā apziņa un visi pasauli veidojošie elementi – tas viss ir tikai tīrā Apziņa. Līdz tā saucamajai Radīšanai, kad bija tikai šī tīrā Apziņa, kur tas viss bija? „Izplatījums”, „Radīšana”, „Apziņa” – tie ir tikai vārdi un tie kā sinonīmi norāda uz vienu un to pašu Patiesību. Kā duālisms, pārdzīvots sapnī, ir iluzors, tā arī duālisms, ar to Radīšanā saprotot šo pasauli, arī ir iluzors. Kā miegā Apziņas iekšējā pasaulē objekti šķiet esoši un darbojošies, tā nomodā Apziņas ārējā pasaulē objekti šķiet esoši un darbojošies.  Īstenībā šajos abos stāvokļos nekas nenotiek. Kā Apziņa ir realitāte miegā, tā arī nomodā Apziņa ir vienīgā realitāte. Tas arī ir Dievs, augstākā Patiesība, tas, kas esi tu, kas esmu es un kas ir viss.

Patiesā pielūgšana ir šī Dieva pielūgšana un ar tādu pielūgšanu iespējams sasniegt visu. Viņš ir nedalīts un nedalāms, neduāls un nav radīts darbības rezultātā, un nav sasniedzams ar ārējiem centieniem. Viņa pielūgšana – tas ir prieka un svētlaimes avots. Ārējā formas pielūgšana domāta tikai tiem, kuru saprāts nav atmodies. Ja kādam nav paškontroles, viņš pielūgšanai izmanto ziedus, tomēr tāda pielūgšana, kā arī ārējās formas pielūgšana, ir nožēlojama. Tomēr šie nenobriedušie praktiķi gūst apmierinājumu no pašu radītā objekta pielūgšanas, un viņi no tādas pielūgšanas var gūt pat bezjēdzīgus rezultātus.

Un tagad es pastāstīšu, kā jāpielūdz tiem, kas – līdzīgi tev – ir pieredzējuši. Dievs, kuram ir vērts lūgties, – patiesi ir tas, kurš uztur visu šo Radīto, kurš ir ārpus domām un aprakstiem sasniedzamā, ārpus koncepcijām, pat tādām kā „viss” vai „visa vienotība”. Tikai to dēvē par Dievu, kas ir laika un telpas nesadalīts, kura gaisma apgaismo visu; kas tīrs un kas ir absolūtā Apziņa. Tas – ir tā Apziņa, kas atrodas aiz visām savām daļām, apslēpta visā esošajā, kas ir visa būtība un kas aizsedz Patiesību. Tas ir Brahmans esības un neesības sirdī, tas ir Dievs un Patiesība, uz kuru norāda OM. Tas ir visur, kā zieda daba ir ziedā. Šī tīrā Apziņa, kas ir tevī, manī un visos dievos, un dievietēs – tas vienīgais arī ir Dievs. Viedais, pat citi iemiesojušies dievi, nav nekas cits kā šī tīrā Apziņa. Viss Visums ir tīrā Apziņa. Tas ir – Dievs, tas – „viss, kas es esmu”, viss tiek sasniegts ar viņa žēlastību un no viņa.

Ak, viedais, šis Dievs ir tuvs ikvienam, un to pat nav grūti sasniegt – tas vienmēr atrodas ķermenī un tas ir visur kā izplatījums. Tas dara visu – ēd, staigā, elpo, zina katru sava ķermeņa daļu. Tas ir gaisma, kurā visas šīs ķermeņa daļas kustas un kur notiek daudzveidīgas darbības. Tas mīt ikvienas sirds alā. Tas stāv pāri saprātam un pieciem sajūtu orgāniem, tāpēc to nav iespējams ar tiem izprast vai aprakstīt – bet mācīšanās nolūkā to dēvē par Apziņu. Tāpēc, lai gan šķiet, ka tas dara visu,- īstenībā tas nedara neko. Šī Apziņa ir tīra un šķiet iesaistīta pasaules darbībās,  kā pavasaris ir iesaistīts ziedu uzplaukšanā kokos.”

Dievs turpināja:

„Kaut kur šī Apziņa kļūst par izplatījumu, kaut kur par – rīcību, vēl kaut kur – par matēriju utt., vienmēr bez jebkāda nolūka darīt tieši tā. Tāpat kā visi „dažādie” okeāni – ir viena nedalāma ūdens masa, šī Apziņa, lai gan tiek aprakstīta dažādi, – ir viena milzīga Apziņas masa. Lotosam līdzīgajā ķermenī tā ir tā pati Apziņa, kas piepilda sajūtas; kas ir kā medus, ko savācis bitei līdzīgais nenogurstošais saprāts. Šajā Visumā visas daudzveidīgās būtnes (dievi, dēmoni, kalni, okeāni utt.) nākušas no bezgalīgās Apziņas,- kā okeāna virspusē parādās putas un viļņi. Pat šis neizpratnes ritenis, kas liek griesties dzīves un nāves ritenim, griežas šajā kosmiskajā Apziņā, kuras enerģija ir pastāvīgā kustībā.

Tā bija Apziņa, kas pieņēmusi dēmonus uzvarošā četrrocīgā Višnu formu, – kā negaiss remdē zemes slāpes. Tā ir Apziņa un nekas cits, kas pieņēmusi Šivas, Parvati un Radītāja Brahmas, un citu daudzveidīgu radību formas. Šī Apziņa līdzīga spogulim ar it kā sevī saturošu atspulgu, tomēr tāpēc neciešot nekādas izmaiņas. Šī Apziņa bez jebkādām modifikācijām šķiet visas šajā Visumā esošās daudzveidīgās būtnes.

Tikai pateicoties šai bezgalīgajai Apziņai, par to visu tiek domāts, tas viss tiek darīts un izpaužas. Tikai šī bezgalīgā Apziņa mirdz saulē. Šī bezgalīgā Apziņa izpaužas visos ķermeņos, kas patiesībā ir inerti un kuri, nonākot saskarē ar citiem, izsauc dažādas sajūtas. Šī Apziņa līdzinās vējam, kas pats par sevi nav redzams, bet kurā it kā paši par sevi paceļas un dejo putekļi un lapas. Šī Apziņa it kā pati sevī met ēnu un šo ēnu dēvē par inerci.

Šajā ķermenī domas un priekšstati sāk darboties tikai šīs pašas Apziņas gaismā. Bez šīs Apziņas nav iespējama lietu sajušana un izpratne, pat ja tās noliktu cilvēkam tieši priekšā. Šis ķermenis nespēj darboties vai būt bez šīs Apziņas. Tas aug, ēd un mirst. Šī Apziņa rada un uztur visas kustīgās un nekustīgās lietas Visumā. Šī bezgalīgā Apziņa ir vienīgais, kas pastāv, nekā cita nav. Tikai Apziņa var rasties Apziņā.”

Vāsištha turpināja:

„Tad es Dievam pajautāju: „Ja Apziņa ir visuresoša, tad kā kāds var pazaudēt Apziņu un kļūt inerts? Kā tas iespējams, ka kāds, kuram Apziņa ir, to pazaudē?”

Dievs uzslavēja par jautājumu un atbildēja:

„Visuresošā Apziņa, kas ir viss visā, šajā ķermenī pastāv mainīgā un nemainīgā stāvoklī. Kā sieviete var nosapņot, ka viņa – nav viņa un viņas vīrs – ir kāds cits, tā arī viena un tā pati Apziņa var sevi uzskatīt par kaut ko citu. Kā viens un tas pats cilvēks var dažādi uzvesties parastā stāvoklī un dusmās, tā arī Apziņa identificē sevi ar citu savu aspektu un atbilstoši rīkojas. Tā pakāpeniski kļūst neapzināta un inerta.

Tādā veidā Apziņa kļūst par savu pašas objektu, radot telpu un pēc tam gaisu, un to atbilstošās īpašības. Tai pat laikā, radot sevī laiku un telpu, un kļūstot par individuālo apziņu, tā ierobežo savu prātu un saprātu. No šejienes rodas pasaules cikliskās izpausmes un priekšstati kā „es-nepieskaramais” utt. Bezgalīgā Apziņa pati kļūst it kā inerta, tāpat kā ūdens sasalst un pārvēršas ledū. Tāpēc saprāts sāk maldīties, tajā parādās vēlmes, un tas kļūst par upuri iekārei un ļaunumam, pārdzīvo labos un sliktos laikus, cieš no sāpēm un izbauda baudas, cer, cieš un piepildās ar vēlamo un nevēlamo, kas tikai pastiprina maldus. Apmānīta tā virzās no vienas kļūdas uz nākamo un no neizpratnes uz vēl lielāku neizpratni.

Bērnībā šī apmānīšanai pakļautā Apziņa ir pilnībā atkarīga no citiem, jaunībā tā tiecas pēc bagātības un ir nemierpilna, vecumā tā slīkst skumjās, bet nāvē seko savai karmai.  Atbilstoši šai karmai (tendencēm) tā piedzimst ellē, debesīs vai uz zemes kā cilvēks, dzīvnieks vai kaut kas bezdvēselisks. Tā ir tā pati Apziņa, kas izpaužas kā Višnu, Šiva, Brahma un citi. Tā ir tā pati Apziņa, kas darbojas kā saule, mēness, vējš un gadalaikus, dienas un naktis mainošie faktori. Tā ir tā pati Apziņa, kas ir sēklās esošais dzīvības spēks un visu materiālo lietu dažādās īpašības. Šī Apziņa, kura ar saviem ierobežojumiem pati sevi ierobežojusi, baidās pati no sevis! Tāda ir individuālās apziņas daba.

Novērtē neizpratnes un inerces spēku! Vienkārši aizmirstot par pašas patieso stāvokli, Apziņa cieš un iziet cauri šausmām un krišanai.

Apziņa aplami domā (jūt vai iztēlojas), ka „es esmu nelaimīga”, – kā jukusi sieviete var domāt, ka, nebūdama nabaga, tāda ir. Tāpat kā dzīvais vaimanājot – „diemžēl esmu miris” – un nekur neejošais raud – „ai, esmu noklīdis”,- tas viss ir izkropļotas nezināšanas dēļ. Tā arī Apziņa aplami iztēlojas, ka tā ir nelaimīga un ierobežota.  Tā ir nesaprātīga iztēle un tai nav nekāda pamata. Aplamo ego uztveres sajūtu dēļ Apziņa iedomājas, ka pasaule ir reāla. Tikai saprāts ir avots pasaules kā reāli esošas sajušanai, bet tas nevar tikt uzskatīts kā īstais avots, jo nav cita saprāta, kā vien tīrā Apziņa. Tāpēc, ja tiek izprasts (aptverts), ka uztverošais saprāts pats par sevi ir nereāls, tad kļūst skaidrs, ka uztverošā pasaule arī ir nereāla.

Kā akmenī nav eļļas, tā arī Apziņā nav atšķirības starp to, kas redz, ko redz un pašu redzēšanas procesu. Tā arī atšķirība starp „es” un „tu” tiek tikai iztēlota. Atšķirība starp „vienu” un „daudziem” – ir tikai vārdos. Tas viss vispār neeksistē, kā saulē neeksistē tumsa. Pretstatu jēdzieni – materiāls un nemateriāls, tukšums un ne-tukšums – tās ir tikai koncepcijas. Tām kļūstot skaidrākām, tās pazūd un paliek tikai nemainīgā tīrā Apziņa.

Apziņa patiešām nepiedzīvo nekādas izmaiņas un nekad nezaudē savu sākotnējo tīrību. Netīrība pati par sevi – ir tīri iztēlota, iztēle un ir netīrība. Kad tas tiek apzināts, iztēle tiek atmesta un netīrība pazūd. Tomēr pat tajos, kas to ir apzinājuši, netīrība atkal var atgriezties, ja nav notikusi pilnīga atteikšanās no iztēles. Ar paša spēkiem ir visai viegli atteikties no iztēles – ja tu spēj atmest vienu salmiņu, ar tādu pašu vieglumu tu spēj atmest arī trīs pasaules! Ko gan tik nesasniegsi, ja pacentīsies!

Šī bezgalīgā Apziņa, nemainīga un neduāla, var būt izprasta kā iekšējā gaisma. Tā ir tīra un mūžīga, vienmēr klātesoša un ārpus saprāta esoša, tā ir nemainīga un nav aptraipīta, tā  ir –visi objekti. Īstenībā šī nekustīgā Apziņa pastāv it kā visa liecinieks, tāpat kā spīd lampa, bet tās darbība nav šī spīdēšana. Būdama vistīrākā, šī Apziņa šķiet notraipījusies, inertajā materiālā tā nav inerta enerģija. Tā ir visuresoša bez dalījuma daļās.

Šī bezgalīgā Apziņa, bez konceptualizācijas un pati par sevi īpaši smalkā lieta, sevi apzinās. Aizmirstoties – šī Apziņa rotaļājas ar pārdomām un uztver sajūtas, lai gan tas viss ir iespējams šīs Apziņas pašas dabas dēļ: pat tas kurš guļ, iekšā ir nomodā!”

Dievs turpināja:

„Identificējoties ar savu pašas objektu, Apziņa nolaižas līdz pārdomu un nemiera stāvoklim – kā zelts ar piemaisījumiem izskatās kā varš līdz tam laikam, kamēr tas netiek attīrīts, un tikai tad tas mirdz kā zeltam pienākas. Aizmirstot sevi, bezgalīgās Apziņas daļā rodas Visuma jēdziens, bet šī nerealitāte zūd, sasniedzot pašapzināšanos.

Kad Apziņa sajūt sevi sevī, rodas ego sajūta. Bet ar vienu nelielu kustību šī ego sajūta (kas patiesībā ir nekas cits kā Apziņa) mirst, kā akmens noveļas no kalna nogāzes. Bet pat tad tā ir tā pati Apziņa, kas ir realitāte aiz visām formām un jebkurai pieredzei. Dzīvības spēka kustība rada objekta iekšējo redzēšanu, kurš šķiet ārpusē esošs. Bet arī pats redzamā sajušanas process (pati redzēšana) ir tīrā Apziņa! Pieskaršanās sajūta nonāk kontaktā ar savu objektu (to, kuram pieskaras) un rodas pieskāriena sajušana. Bet pieskaršanās sajušana atkal ir tīrā Apziņa. Tas pats notiek ar smaržu sajušanu. Ja saprāts nav saistīts ar skaņas sajūtu, dzirdēšana nav iespējama. Un atkal – dzirdēšanas sajušana ir tīrā Apziņa.

Rīcību rada domas, domas ir saprāta funkcija, saprāts ir ierobežota apziņa, bet Apziņa nav ierobežota! Visums ir atspulgs Apziņā, bet Apziņa nav ierobežota ar šo atspulgu! Individuālā apziņa ir Apziņas nesēja, ego sajūtas – individuālās apziņas, saprāts – ego sajūtu, prāts – saprāta, elpa – prāta, sajūtas – elpas, ķermenis – sajušanas, kustība – fiziskā ķermeņa nesējs. Šāda kustība ir karma. Tā kā elpa ir saprāta nesēja, tad tur, kur virzās elpa (dzīvības spēks), tur dodas arī saprāts. Bet, kad saprāts saplūst ar garīgo sirdi, dzīvības spēks ir nekustīgs. Un, ja dzīvības spēks ir nekustīgs, saprāts stājas. Kur virzās elpa, tur dodas arī saprāts, kā šoferis dodas tur, kur brauc mašīna. Tas viss rodas Apziņā, pastāv Apziņā un izšķīst Apziņā, tāpēc – Apziņa ir vienīgā realitāte.”

Dievs sacīja:

„Bet saprātam un dzīvības spēkam – ķermenis ir vienkārši inerta masa. Kā magnēts pievelk dzelzs gabalu, tā arī individuālo apziņu pievelk bezgalīgā un visuresošā Apziņa. Ķermenis ir inerts un atkarīgs, tas ir Apziņas radīts darbībai. Pati Apziņa, uzņemoties uz sevi inerces īpašības, kļūst par saprāta vadīto individuālo apziņu.

Kad rodas šis ierobežojums, rodas arī citas sekas. Šie fiziskie un prāta traucējumi! Tie ir kā ūdens virspusē esošie viļņi, kas rada viļņu ņirboņu. Apziņa kā individuālā apziņa kļūst atkarīga un ievainojama, aizmirstot sevi kā Apziņu. Darbojoties neizpratnes aizsegā, tā aiz tumsonības neapzinās kaitējumu, ko pati sev rada, – kā ar nazi vicinošies dzērājs rada pats sev briesmas. Bet tā kā arī dzērājs visai ātri atskurbst, tā arī Apziņa ātri atgūst pašapzināšanos.

Kad atveras sirds lotoss, – saprāts funkcionē, kad lotoss aizveras, – saprāts pārstāj darboties. Kamēr ķermenī darbojas saprāts, ķermenis dzīvo, kad tas pātrauc darbību, ķermenis mirst.  Šī darbības pārtraukšana var  būt iekšējā konflikta starp netīrību un iekšējo Atmošanos izsaukta. Ja sirds ir tikai tīru tendenču piepildīta, rimst visi konflikti un rodas harmonija, Atbrīvošanās un ilga dzīve. No otras puses – kad saprāts pārstāj funkcionēt, ķermenis mirst un tad smalkais ķermenis slēpto tendenču īstenošanai izvēlas sev citu atbilstošāku. Šo tendenču dēļ saprāts rada jaunus sakarus ar jauno smalko ķermeni, aizmirstot par savu patieso tīrās Apziņas dabu. Tāpēc ka Apziņa ir bezgalīga un visuresoša, saprāts ceļo pa visurieni. Individuālā apziņa atrod un zaudē ķermeņus,  kā koki ataudzē sev jaunas lapas un nomet vecās. Viedie nepievērš uzmanību tādām izmaiņām.”

Uz Vāsišthas jautājumu, kā bezgalīgajā Apziņā rodas dualitāte un kā šī dualitāte izbeidzas, Dievs atbildēja:

„Tā kā tikai šī bezgalīgā Apziņa ir vienmēr, dualitāte ir absurda un neiespējama. Vienotības koncepcija rodas, kad ir divu koncepcija un otrādi – kad daudzie tiek izprasti kā Apziņas atvasinājumi, pati daudzskaitlība – arī ir Apziņa! Cēlonim un sekām ir vienota daba. Šī daba ir nedalāma. Apziņa, kā savas pašas objekts, vienmēr ir Apziņa, izmaiņas ir tikai nesaprātīga domāšana. Pieņemt kā Patiesību viļņu eksistēšanu okeāna virspusē – tas ir kā paziņot, ka okeāna virspusē peld ūdens kalni – kā viļņi var atrasties ārpus okeāna? Tikai Apziņa ir „šis”, „tas” un „pa vidu”. Tā ir viņa, ko dēvē dažādi – par Brahmanu, Patiesību, Dievu, Šivu, tukšumu, vienoto un augstāko Es.

To, kas ir aiz visām šīm apziņas ārējām formām un stāvokļiem, kas ir augstākais Es – ar vārdiem nav iespējams aprakstīt. Tas, kas tiek uztverts, pats par sevi ir nedalāms. Kad šī Apziņa pati uzņemas otrējo redzēšanu, tad tā sajūt dualitāti. Tā ir saistīta ar pašas iztēli dēļ pašas tumsonības. Šīs iztēles rezultātā rodas materialitāte, un objektu sajušana rada šī objekta realitātes apstiprinājumu. Pēc tam ego sajūtas kļūst ticamas un pastiprinās, uzņemoties rīcību veicēja un tā, kas uztver šīs sajūtas, lomu. Tā tas, kas sākās kā sakritība, drīz kļūst par konstatētu faktu.

Spokus rada ticība to eksistencei. Dualitāti un daudzveidību rada ticība tām. Kad tiek apzināta neduālā esība, dualitāte izzūd. Ticība (vai iztēle) rada daudzveidību, kad šī ticība rimstas, izbeidzas arī daudzveidība. Pārdomas (prātojumi), iztēlošanās vai ticējumi noved pie ciešanām, šādu domāšanas metožu atmešana ved pie to neesamības! Tādu domu un ticējumu uzturēšana noved pie ciešanām, un ciešanas izbeidzas, kad tādas domas vairs netiek uzturētas – vai tas ir grūti? Visas domas un ticējumi noved pie ciešanām, bet to neesamība – ir svētlaime. Tāpēc ar vieduma liesmas palīdzību izsusini savu ticējumu ūdeņus un paliec nesatricināmā mierā. Paliec vienotajā bezgalīgajā Apziņā.

Tikai kamēr valdnieks neatceras, ka viņš ir valdnieks, viņš cieš nabadzībā. Kad viņš atceras, šīs ciešanas izzūd. Kad tiek rasta bezgalīgās Apziņas saule, neizpratnes mākoņi to nespēj aizsegt.”

Dievs teica:

„Tā šis Visums pastāv gan kā realitāte, gan kā nerealitāte. No dualitātes brīvais Dievišķais apvieno gan vienu, gan otru, pārsniedz tās un tāpēc ir tās abas. Izpaustā Apziņa – tas ir Visums, bet neizpaustais Visums – tā ir Apziņa. Ar priekšstatiem „es esmu tas un tas” Apziņa sevi sasaista, ar sevis apzināšanos tā sevi atbrīvo.  Konceptualizācija noved pie savas būtības aizmiršanas. Tomēr pat daudzveidības un aktivitātes stāvoklī Apziņa ir patiesi nedalāma.

Kad prāts tiek iznīcināts ar prāta palīdzību, priekškari atveras un pasaules ilūzijas Patiesība kļūst acīmredzama, priekšstati par ārējās pasaules un individuālās apziņas esamību rimstas. Prāts attīrās, atstājot aiz sevis pastāvīgu jēdzienu atkārtošanu un objektu uztveres. Pēc tam tas pārstāj radīt objektu veidolus. Tas sasniedz it kā dziļa miega vai viendabīgās Apziņas stāvokli un iziet ārpus atkārtotas dzimšanas. Tas paliek pilnīgā dziļā mierā. Tas ir pirmais stāvoklis.

Tagad klausies par otro stāvokli. Bez prāta esošā Apziņa ir no tumsas brīva gaisma un brīnišķa kā izplatījums. Bezgalīgā Apziņa pilnībā atbrīvojas no visām izmaiņām un dualitātes un paliek it kā dziļā miegā kā no marmora gabala neizcirsta skulptūra. Tā atsakās no laika un telpas faktoriem, iziet ārpus inerces un kustības robežām un saglabājas neparakstāmi tīra.  Tā pārsniedz trīs Apziņas stāvokļus (sapņošana, dziļš miegs un nomods) un kļūst par ceturto stāvokli vai nedalāmās bezgalīgās Apziņas stāvokli.

Tālāk seko ceturtais stāvoklis. Tas atrodas pat aiz tā robežām, ko dēvē par Brahmanu, augstāko Es utt. Reizēm to dēvē par „turiya”. Tas ir augstākais un neparakstāms, un atrodas ārpus jebkurām praksēm.

Ak, Viedais, paliec vienmēr ceturtajā stāvoklī. Tā ir patiesā Dieva pielūgšana. Tad tu nostiprināsies tajā, kas ir ārpus tā, kas ir un kā nav. Nekas nav ticis radīts un nekam nav jāpazūd. Tā ir ārpus viena vai diviem. Tā ir mūžīgā, tīrā un vienkārši Apziņas masa, tajā nav daudzveidības jautājuma. Tā ir viss, tā ir augstākā svētlaime un miers, to nav iespējams aprakstīt. Tīra svētlaime un OM.”

Valmiki teica:

„To pateicis, Šiva apklusa un kādu laiku atradās dziļā domīgumā.”

Mandavja teica:

Visas prāta vājības izbeidzas paša pūļu rezultātā, kuru pamatā – viedums, kas rodas tajos, kas patiesi nodomājuši izzināt paša „es” būtību. Jebkuras prāta radītas bēdas mitējas paša būtības izzināšanas procesā. Pastāvīgi sev jājautā: „Kas tas ir par noskaņojumu un sajūtām, kas manī radās?” Tādu jautājumu rezultātā saprāts kļūst daudz jutīgāks un vērīgāks. Tādas pastāvīgas iekšējas izjautāšanas ceļā var izprast paša patieso būtību. Kad tu izpratīsi savu paša būtību, tevi nesatrauks ne piepacelti pārdzīvojumi, ne ciešanas. Saprāts pametīs gan pagātni, gan nākotni un aprauto uztveri. Tad tu izjutīsi augstāko mieru. Šajā miera stāvoklī parādās līdzjūtība pret visiem tiem, kas rod tīksmi bagātībā un laicīgajā varā. Kad tu izpratīsi paša būtību un tava apziņa paplašināsies, tavs saprāts vairs nekad neiekritīs šīs pasaules izraktajā bedrē, kā zilonim nekad nerodas vēlme peldēties peļķē. Tikai sīks prāts meklē sīkas baudas un varas baudīšanu.

Kad saprāts redz Augstāko, tas atstāj visas savas bijušās rotaļlietas. Tāpēc izlēmīgi jāatstāj visu, kamēr nav sasniegta Augstākā redzēšana. Paša būtības izpratne nav sasniedzama, kamēr visu neatmetīsi – kad atmestas visas koncepcijas un redzes viedokļi, tas, kas paliek – ir patiesais „Es.”  Tā tas ir arī laicīgajā dzīvē – vēlamais netiek sasniegts, kamēr ceļā uz to nav novākti visi šķēršļi. Vēl vairāk taisnīgi tas ir attiecībā uz paša patiesās būtības zināšanu.

Kad viedais Mandavja pēc šiem vārdiem devās prom, Suraghu nodomāja:

„Kas ir tas, ko dēvē par „mani”? Es neesmu Meru kalns, un kalns – nav es. Es neesmu sava cilts un īstenībā cilts nav mana. Tas viss tikai tiek dēvēts par „manu” valsti – es atsakos no šī priekšstata. Tagad atlikusi vairs tikai galvaspilsēta. Es neesmu šī pilsēta, un pati pilsēta – nav mana. Šis priekšstats arī atmests. Tieši tāpat es atmetu arī priekšstatu par ģimenes saitēm – sievu, dēliem utt.

Tagad jātiek skaidrībā ar šo ķermeni. Viennozīmīgi, – es neesmu neapgarotā miesas vai kaulu substance – un tāpat es neesmu ne asinis, ne rīcības orgāni. Tas viss ir inerts un neapgarots, bet es esmu apgarots un apzinošs. Es neesmu labsajūtas un tās nav manas, un arī intelekts un sajūtu orgāni  arī neesmu es un tie nav mani – tie ir inerti un neapgaroti, bet es esmu apgarots un apzinošs. Es neesmu saprāts, kurš ir iemesls šim neizpratnes, dzimšanas un nāves ciklam. Es neesmu atšķirtspēja un neesmu ego sajūta – jo šie jēdzieni ir saprāta radīti.

Un kas tad paliek? Paliek individuālā apziņa. Bet tā ir iesaistīta subjekta-objektu attiecībās. Tas, kas ir izpratnes vai izziņas priekšmets – nav „es”. Tāpēc es atsakos arī no tā, ko var izzināt – citiem vārdiem sakot, no izzināmā objekta. Tas, kas paliek, – ir tīrā Apziņa, – brīva pat no šaubu ēnas. Es esmu bezgalīgais „Es”, kam nav robežu. Pat Radītājs Brahma, dievu valdnieks Indra, nāves dievs Jama un viss neskaitāmais daudzums dažādāko būtņu ir šīs bezgalīgās Apziņas piepildīti.

Šī visvarenā Apziņa ir brīva no visām objektu uztveres nepilnībām. Tā ir ārpus Būtības vai ne-Būtības, lai gan tā ir visu būtņu patiesā būtība. Tā ir šī Visuma visu būtņu Patiesība. Tā ir skaistums visā, tā ir visa gaisma. Tā ir visu formu un to daudzveidības būtība – un tomēr tā pārsniedz to visu. Visos laikos tā ir viss visā. Tā ir izpletusies kā visi četrpadsmit esības izplatījumi – pat pats priekšstats par šo Visumu ir nekas cits kā visvarenā Apziņa.

Ir nepareizi priekšstati par sāpēm un baudām, jo šī visvarenā Apziņa ir visuresoša un bezgalīga. Tas esmu es, kad neguļu, bet, kad es neesmu spējīgs uztvert, tā pati kļūst par valdnieku. Ķermenis un saprāts darbojas, pateicoties tās žēlastībai. Tās spēks piespiež dejot visu Visumu tās stabules pavadībā. Cik muļķīgi bija sajust satraukumu aiz nepieciešamības apbalvot vai sodīt! Tagad esmu atmodināts, esmu ieraudzījos to, kas bija jāierauga, esmu sasniedzis visu, kas bija jāsasniedz. Kas gan man ir sāpes un bauda, laime un bēdas, apbalvojumi un sods? Tas viss ir Brahmana piepildīts. Vai ir attaisnojums skumjām un maldiem, kas ir visa iemesls? Sveicu tevi, brīnišķīgā dievība, sveicu tevi, bezgalīgā Apziņa!”

Vāsištha turpināja:

„Tādā veidā Suraghu sasniedza augstāko Apziņas stāvokli. Viņu nekad vairs neskāra ciešanas un no tā laika savu darbu viņš veica, pastāvīgi atrodoties noturīgā saprāta stāvoklī. Līdzcietīgs, bet ne augstprātīgs, nevairoties no pretmetu pāriem un bez skaudības, ne saprātīgs, ne ne-saprātīgs, ar vai bez motivācijas, viņš dzīvoja iekšēji mierīgi, vienmēr visus uzskatot par vienādi līdzīgiem. Viņš apzinājās, ka „tas viss ir Apziņas izpausmes” un viņš bija mierīgs gan sāpēs, gan baudās, sasniedzot izpratnes pilnību.

Tā viņš valdīja šajā pasaulē visai ilgi un tad pēc savas paša vēlēšanās atstāja savu ķermeni. Viņš sasniedza vienotību ar bezgalīgo Apziņu. Ak, Rāma, dzīvo un valdi šajā pasaulē ar savu apgaismotu saprātu!”

Tekstu tulkoja: Dace Šulca

Grāmatas audio versija krievu valodā: http://www.advayta.org/1652

Elektroniskās grāmatas avots krievu valodā: http://www.advayta.org/binaries/file/news/f_216.pdf

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.