Swami Venkatesananda – Joga Vashistha (9.daļa, Okultās spējas un pieķeršanās)

joga vashisthaRāma jautāja:

Ak, svētais, kāpēc mēs neredzam daudzus kosmosā lidinošos apgaismotos viedos?

Vāsištha atbildēja:

Rāma, lidināšanās gaisā un citi spēki dažiem radījumiem ir dabiski. Šajā pasaulē  novērojamās  pārdabiskās īpašības un spējas, ir dabiskas šiem radījumiem, bet ne sevi izzinājušajiem viedajiem. Pārdabiskās spējas (piemēram, lidošana gaisā) ir attīstāmas pat tiem, kas nav apgaismoti un nepraktizē pašapzināšanos. Viņi tās sasniedz ar noteiktām lietām un praksēm. Tas viss neinteresē pašapzināšanos praktizējošu cilvēku, kurš ir pilnībā apmierināts ar jau esošo. Tie, kuri dzenoties pēc baudām, iegūst šos neizpratnes aptraipītos spēkus, paši ir neizpratnes pilni, viedie uz to netiecas.

Neatkarīgi no tā, vai tu zini vai nezini Patiesību, spēkus (tāda kā lidošana) iegūst tie, kas nodarbojas ar noteiktām praksēm. Bet viedajiem, atrodoties pašapzināšanās stāvoklī, nav vēlmes šādus spēkus iegūt. Prakses dod rezultātus jebkuram, jo tāda ir to būtība. Inde nogalina visus, vīns apreibina visus, tā arī prakses dod spējas lidot u.tml. Augstāko pašapzināšanās stāvokli sasniegušie, Rāma, neinteresējas par tām. Tās sasniedz tikai tie, kas ir vēlmju pilni, bet viedie ir brīvi no mazākās tiekšanās uz kaut ko. Pašapzināšanās – pati par sevi ir visaugstākais sasniegums, vai viedais vēl ko var vēlēties? Vitahavjas gadījumā viņš šos spēkus un spējas nevēlējās, tās pašas atnāca pie viņa.”

Rāma jautāja:

Ūdens tiek ņemts no upes, lietus no mākoņa, sakarsēts metāls rada dzirksteles, bet – no kurienes rodas dživas, ierobežotās būtnes? Lūdzu tevi, viedais, pastāsti man par to, kā arī detalizēti par šīm idividualitātes lamatām.

Vāsištha atbildēja:

Nepastāv pat viena ierobežota apziņa, – tad kur lai rodas daudzums tādu? Tava runa ir bez jēgas, līdzīga zaķa lēcienam pāri ragiem.

Nav ne viena, ne daudzu ierobežotu radību, Rāma! Un nav nekāda kalna, un nav tādas vietas, kur tas varētu būt. Individuālā apziņa – ir tikai nosaukums kā visi citi nosaukumi! Nekas no tā nepastāv, – un šis ir nelokāms slēdziens!

Tas viss ir tikai tīrākais Brahmans, visuresošā neaptraipītā Apziņa, pateicoties kuras visvarenībai  tas viss šķiet kā atdalīts un materiāls. Viss, kam ir un kam nav forma, – ir tīrā Apziņa, kas līdzinās ar ziediem pārklātai liānai. Izpratne par to, ka viss ir šīs Apziņas pašesamības izpausme – indivīds, intelekts, rīcības, saprāts, dualitāte un nedualitāte. Kad nav izprasta Brahmas visaugstākā realitāte, tā kļūst iluzora, bet kad tā ir izprasta, kļūst par pašu Brahmu! Tumsonība, kad tā tiek pētīta, pazūd, nevis kļūst „izprasta”.

Kad tu ar gaismekli dodies skatīties uz tumsu, tumsa pazūd; tā arī tumsonība pazūd, to apskatot.

Tikai Brahmans ir individuālās apziņas Būtība – nedalāms un nemainīgs, visvarens un bezrobežīgs, visaugstākās Apziņas pati Būtība.  Tas ir visa vissmalkā daba, būdams visā, tas nav no visa nodalāms, – lai kas sajūtās tiktu sajusts, – tas ir Brahma.

Varenā Apziņa – ir Brahmans, visvarena absolūta Būtne, kas pati ir arī vēlēšanās, tajā nav atšķirību un nodalītības. Ko šī varenā Apziņa vēlas, tas arī momentā piepildās un tūlīt aiz izpaustās vēlēšanās rodas dualitāte. Tad no paša varenības rodas nodalītā dualitāte , un tā parādās un attīstās dažādas darbības. No Brahmana nedzimušā spēka visvarenajā nedzimušajā Apziņā bez jebkāda cēloņa vai pamata radās sākotnējā tiekšanās, kas palaida visu procesu. Ja šī tiekšanās, dēvēta par dživu vai individuālo apziņu, savā vēlmē ir veiksmīga, tā seko sākotnējai Brahmana kārtībai un nekā citādi. Ja tā nenotiek, tad šis spēks arī savā rezultātā būs bezspēcīgs.  Ir tikai Brahmans, visaugstākā Apziņa, bez-sākuma un bezrobežīgs, miljoni un miljardi atdalīto apziņu nekad nav bijušas, nav un nebūs! Redzamā apzināšanās dēļ individuālā apziņa iesaistās atkārtojošos esības ciklos (sansāra). Kad nepareizā izpratne mitējas, atjaunojas sākotnējais līdzsvars.

Pat visierobežotākās no šīm apziņām, sekojot labākajam, pakāpeniski nonāk līdz savas būtības apzināšanai līdzīgi kā zelts ugunī attīras no piemaisījumiem. Tīrās Apziņas sirdī rodas daudz atdalīto, kuru daba ir telpiska un kuras nav reālas, lai gan šķiet reālas, tāda ir šīs apbrīnojamās Apziņas daba! Nemainīgā Apziņa mainās un sadalās tikai vārdos un šīs izmaiņas nav nodalāmas no pašas Apziņas dabas, un atdzīvojas tikai pateicoties šīs Apziņas varenībai. Apziņa bauda pati sevī savā pašas bezgalīgajā spēlē, un pasaule pastāv  šīs Apziņas saprāta koncepcijās. Ar savu pašas spēku, kas smalkāks par izplatījumu, Apziņa izplešas visur un pati sevī redz „es” sajūtas.  Apziņa redz mazāko „es” sajūtu atomu, kas pulsē sevī pats par sevi, un kurā rodas visa pasaule, un kas līdzinās vilnim okeāna virsmā. Tas viss ir apbrīnojama spēle  pašā Apziņā. Apziņa sevī uztver ego sajūtu kā no sevis nodalītu, – un tā ir tikai fantāzija; smalkie elementi un viss pārējais – tā ir tikai Apziņa. Kā vienotajā var rasties priekšstats par vienotību vai duālismu? Atsakies no nepatiesajiem priekšstatiem par „sevi” un „tevi”, atsakies pat no priekšstata par individuālo apziņu  un tās cēloni. Tas, kas paliks, kas atrodas starp reālo un nereālo, arī būs Patiesība, Pats Ātmans.

Kā virs nodalītajiem mākoņiem mirdz ne ar ko nenodalītas debesis, tā aiz iedalījuma reālajā un nereālajā robežām ir pati tīrā Būtība, Esība.

Viss vēlmes rezultātā radītais visums ir tukšs, tāpat kā tukšas ir debesis, dievu mājoklis! Tas viss ir tikai apbrīnojamās Apziņas formas, izņēmot to, nekā cita nav.

Cilvēka rīcības nav no viņa nodalāmas, un jo vairāk patiesi tas ir nedalāmās Apziņas gadījumā.

Apziņa, kas vienmēr atrodas ārpus koncepcijām un nosaukumiem,  sākot konceptualizāciju, izplešas kā visas šīs pasaules formas,  kas ir tikai šīs Apziņas vibrācijas. Saprāts, intelekts, egoisms, būtnes, kalni, virzieni, visi elementi, no kuriem sastāv pasaule – tas viss ir vienotās Apziņas neskaitāmie nosaukumi un formas.

Zini, ka šī pasaule ir saprāta uztvere: ja nav pasaules, tad nav arī uztveres; pasaules neesamības gadījumā paliek neuztveroša Apziņa, atšķirība starp Apziņu un uztveri ir iluzora, un kur tādā gadījumā ir šīs pasaules realitāte?

Apbrīnojamā attīstība pašā sevī nedzimušajam dievišķajam Saprātam – tas ir tas, kas ir pasaule, tas, ko uztver individuālā apziņa.

No Apziņas pašas spēka un varenības rodas „es”  sajūtas, kas, kā iepriekš, paliek Apziņa. Un pēc tam tā kļūst par indivīdu, – darbojošos Apziņas vibrāciju, – tā tas tiek skaidrots. Kad Apziņa tiek redzēta kā darbojošies saprātīgs, savās rīcībās ierobežots spēks, kā atsevišķi esoša, tad tā savā atdalītībā kļūst iluzora. Nav atšķirības Apziņas vibrācijā starp darītāju un darbību, pati vibrācijas būtība kļūst par darbību, un tā tiek dēvēta arī par cilvēku. Individuālā apziņa ir dievišķā Saprāta apzināta vibrācija, kas, kļūstot par cilvēka intelektu, saprātu un sajūtām, sāk saukties dažādos vārdos.

Rāma jautāja:

Ak, viedais, pastāsti man, lūdzu, kas ir pieķeršanās?

Vāsištha atbildēja:

Rāma, pieķeršanās ir tas, kas prāta nosacītību padara aizvien vairāk un vairāk blīvu, pastāvīgi izsaucot labpatikas sajūtas un sāpes attiecībā uz labpatikas objektu esamību vai neesamību,- tādā veidā apstiprinot neizbēgamas asociācijas un izraisot intensīvu pieķeršanos labpatikas  objektiem. Tomēr atbrīvota viedā gadījumā šī nosacītība atbrīvojas no labpatikas un ciešanām un tāpēc attīrās, – tas ir, nosacītība atslābst, ja nesabrūk. Pat ja pārlieku smalkā stāvoklī tā pastāv līdz pat ķermeņa nāvei, rīcības, kas rodas tādas atslābinātas un attīrījušās nosacītības rezultātā, nenoved pie pārdzimšanas.

No otras puses – tumsonīgā, cilvēkā mājojošā blīvā nosacītība zināma kā pieķeršanās. Ja tu šo pieķeršanos, kas tevī izraisa izkropļotu izpratni, atmetīsi, tevi neskars tavas veiktās spontānās rīcības. Ja tu izej ārpus labpatikas un ciešanu robežām un tāpēc attiecies pret tām vienādi, un, ja tu esi brīvs no tiekšanās, bailēm un riebuma, – tu neesi piesaistījies. Ja tu bēdās nebēdājies un sajūsmas mirkļos nesajūsminies, neesi atkarīgs no savām vēlmēm un cerībām, – tu neesi piesaistīts. Pat, ja veicot nepieciešamās darbības, tu nepamet savu nemainīgās Patiesības apzināšanos, tu neesi piesaistīts. Ja tu esi sasniedzis pašapzināšanos un šeit un tagad esi iesaistīts spontānās un apstākļiem attiecīgās darbībās, tu neesi piesaistīts.

Bez piepūles saglabājot nepieķeršanos, dzīvo kā atbrīvots viedais, netiecoties un nekam nepiesaistoties. Atbrīvots viedais dzīvo iekšējā klusumā, bez lepnības un godkāres, bez skaudības, kontrolējot visas savas jūtas. Pat ja viņa priekšā tiktu izklātas visas pasaules bagātības, no tiekšanās brīvs apgaismots viedais netieksies pēc tām, bet darīs to, kas tam jādara. Viņš dara visu to, kas ir neizbēgams un atbilst situācijai, tomēr viņa prieks un labpatika ir iekšēji, un tā viņš atbrīvojas no šīs šķietamās pasaules.

Kā piens vāroties saglabā savu baltumu, tā viedais nepamet savu viedumu pat sūros pārbaudījumos un briesmīgās likstās.  Viņš saglabā mierīgu un līdzsvarotu saprāta stāvokli, vai viņš ir pakļauts spīdzināšanai, vai ir nozīmēts par paradīzes pārvaldnieku.

Tāpēc, Rāma, esi pastāvīgi iesaistīts pašapzināšanā un esi nelokāms pašapzināšanā. Nekad no jauna tu nebūsi pakļauts dzimšanai un piesaistēm.

——————————————

Vāsištha turpināja:

Rāma, es tev paskaidrošu, kā Rakstu studēšana sāka asociēties ar pašapzināšanos.

Kāda ciema ļaudis piemeklēja ilgstošas likstas. Tiem nācās badoties un mirt. Nabadzības un ciešanu rezultātā viņi sāka meklēt metodes un veidus kā nopelnīt, lai izdzīvotu. Viņi nolēma doties uz tuvējo mežu vākt malku, to pārdot un tādejādi nopelnīt.

Tā viņi pelnīja no dienas dienā. Šajā mežā viņi atrada arī dārgakmeņus, kuri reizēm atradās atklātās vietās, bet reizēm bija noslēpti. Daži no malku vācošajiem cilvēkiem atrada akmeņus, citi brīnišķo sandala koku, vēl citi augļus, bet dažiem nepaveicās arī šeit un viņi atrada tikai malku. Dārgakmeņus atradušie momentā atbrīvojās no nabadzības un ciešanām.

Reiz, vācot malku, viņi atrada filosofu akmeni, kas piepilda jebkuru vēlēšanos. Ar tā palīdzību viņi ieguva visu nepieciešamo un vēlamo un turpmāk dzīvoja laimīgi. Viņi meklēja malku, bet atrada pašu vērtīgāko no akmeņiem – filosofu akmeni.

Šā stāsta iedzīvotāji – ir Zemes cilvēki. Viņu nabadzība – ir vissliktākā nabadzība, jo tā ir nezināšana, kas rada ciešanas. Mežs šajā stāstā – garīgais skolotājs un Raksti. Viņi devās mežā neieciešamības spiesti, cilvēki, kas vērsās pie skolotāja un Rakstiem, lai atbrīvotos no savām vajadzībām. Un ar laiku ar skolotāja dotajām praksēm un ar Rakstu palīdzību viņi sasniedza kaut ko daudz vērtīgāku. Tie, kuri devās mežā pēc malkas, atrada filosofu akmeni. Cilvēki, kuri vēršas pie Rakstiem savu vēlmju piepildījumam, sasniedz augstāko Patiesību.

Dažus uz svēto tekstu studēšanu mudina ziņkārība vai šaubas („ko gan spēj dot Rakstu studēšana?”), citi tajos meklē atslēgu uz bagātību un apmierinājumu, bet ir arī citi to izzināšanas motīvi. Un kā ciema iedzīvotāji devās pēc malkas un atrada filosofu akmeni, tā arī dažādu iemeslu dēļ Rakstus studējošie sasniedz augstāko Patiesību. Cilvēki redz, ka svētie Rakstus pielieto tikai augstāko garīgo vērtību sasniegšanai. Tā iedvesmoti, cilvēki studē Rakstus.

Kā daži ciema ļaudis atrada vērtīgo koksni utt., tā arī starp tiem, kas studē Rakstus, daži sasniedz apmierinājumu, citi bagātību, bet trešie – pareizas uzvedības vadību. Rakstos ir aprakstīti tikai šie trīs mērķi – Brahmana apzināšanās sasniegšana ir ārpus aprakstiem un tāpēc Rakstu mācībās neatrodas.

Ne ar Rakstu studēšanu, ne klausoties skolotāja instrukcijās, ne žēlsirdību, pat ne lūdzoties dievus nav iespējams sasniegt nepastarpinātu visaugstākās Patiesības apzināšanos, jo tā atrodas āpus tiem visiem. Un tomēr man tev jāsaka, ka tās, lai gan nav derīgās metodes, ir pašapzināšanās metodes. Pateicoties svētajos tekstos aprakstītajām praksēm, saprāts kļūst tīrs un caurspīdīgs un cilvēks, pat to nevēloties, redz augstāko Patiesību. Raksti veicina neziņas satviskās daļas augšanu, saprāta tīrību. Šī tīrība iznīcina tamasisko (trulo un inerto) neziņas daļu.

Parādoties pie debesīm, saule vienkārši atspoguļojas okeānā, lai gan ne vienam, ne otram tāda nodoma nav. Tā arī vienkāršas Rakstu un meklētāja mijiedarbības rezultātā  meklētājā atspoguļojas Patiesība. Bērns ar netīrām rokām ņem citus netīrumus (ziepes), berzē un mazgā rokas, un tās kļūst tīras. Tā arī Raksti attīra saprātu un tīrais saprāts atspoguļo Patiesību.

Gaisma ir viscaur debesīs, bet tikai tad, kad tā sastopas ar šķērsli, tā spējīga apgaismot, tā arī kad Raksti (vai skolotājs) sastop meklētāju, tie var apgaismot. Tāpēc augstākā Patiesība tiek apzināta, kad cilvēks meditē par Rakstu reālu nozīmi ar skolotāja teiktā, viedo sabiedrības, pašdisciplīnas un prāta kontroles palīdzību

Vāsištha turpināja:

Rāma, es tev vēl kaut ko pastāstīšu, lūdzu klausies. Pastāvīgi ieklausoties Patiesībā, mostas pat tumsoņa.

Sākotnēji es tev izskaidroju Patiesību par šī Visuma radīšanu. Tad es izskaidroju metodes, ar kuru palīdzību iespējams izgaiņāt pasaules ilūziju. Pēc tam, atbrīvojoties no pasaules ilūzijas, cilvēkam jādzīvo brīvam no visām prāta viļņošanās un ciešanām.

Šajā pasaulē jādzīvo pilnībā nostiprinoties līdzsvara stāvoklī, kas nes svētlaimi un visaugstāko atvieglojumu, kas ir vislielākā bagātība un vairo veiksmi. Līdzsvars un miers (спокойствие) ļauj augt tīrībai. Mieram seko visas pārējās cēlās īpašības. Nekāda svētlaime un pasaules bagātības nav salīdzināmas ar mieru. Tas pārtrauc ciešanas. Retas ir līdzsvarā un mierā nostiprinājušās dvēseles, kurām draugi ir visi.

Mieru ieguvušie neizjūt izmisumu neatkarīgi no tā, vai tie pakļauti laimei vai lielai nelaimei. Viņi visi ir sasnieguši mieru un tāpēc tiem paklanās pat dievi, karaļi un parasti cilvēki. Tapēc ir jācenšas sasniegt mieru jebkuros dzīves apstākļos neatkarīgi no tā, vai tie ir patīkami vai ne visai, pagodinoši vai izraidījumā.

Rāma jautāja:

Kad šie viedie pastāvīgi ir iegrimuši pašapzināšanās svētlaimē, kāpēc viņi neatsakās no visām darbībām?

Vāsištha atbildēja:

Viņi ir atmetuši visus jēdzienus par „tas ir vēlami” un „tas ir nevēlami”. Tāpēc viņu gadījumā atteikšanās no rīcībām un to izpildīšanas ir bez jēgas. Tāpēc tie dara to, kas jādara un kā tam jābūt.

Rāma, kamēr dzīve turpinās, ķermenis dzīvo, kustas un darbojas. Lai tas tā turpinās – kāpēc vēlēties ko citu? Un ja arī kaut kas un kaut kam vienmēr jātiek darītam, – kāpēc gan to nedarīt pareizi? Lai ko nedarītu cilvēks ar mierīgu un tīru saprātu, – tas būs pareizi un atbilstoši un nekad nebūs nepareizi. Starp mums, ak Rāma, daudzi veic ne labas rīcības, tomēr paliekot viedi un saglabājot skaidru redzēšanu.

Daži Atbrīvotie dzīvo ģimenes dzīvī, bet nepieķeroties. Ir valdnieki, kas savus valdīšanas pienākumus veic bez pieķeršanās un satraukuma. Ir tādi, kas seko Rakstiem un veic rituālus.

Daži ir pametuši savus dabiskos pienākumus un citi ir tiem uzticigi. Daži uzvedas kā viedie, bet citi kā neprāši. Daži ir cilvēki, bet citi – dievi vai dēmoni.

Šajā pasaulē ir gan pilnībā Apgaismotie, gan neapgaismotie un daļēji apgaismotie, kuri atmetuši arī pareizās rīcības un tāpēc neatrodas ne šeit, ne tur. Dzīve mežā nav nosacījums Apgaismotībai, tāpat kā dzīve savā valstī, askētiska dzīve vai atteikšanās no darbošanās. Atbrīvošanos sasniedz tie, kuru daba ir pilnībā brīva un ne pie kā nav pieķērusies. Tas, kura saprāts ir brīvs un nepieķēries, netiks atkal un atkal iesaistīts šajā samsārā. Ak, Rāma, tu atrodies augstākajā stāvoklī. Paliec tas, kas esi, brīvs no piesaistīšanās un riebuma, nostiprinājies augstākajā Patiesībā. Brahmanā nav netīrības, izmaiņu, tiekšanās un riebuma. Man vairs nav ko teikt.

Pēc tam Vāsištha jautāja Rāmam:

Rāma, ko vēl tu vēlies no manis dzirdēt? Kā tagad tu uztver pasaules redzamību? Kādas ir tavas iekšējās sajūtas?

Rāma atbildēja:

Ar tavu žēlsirdību es esmu sasniedzis augstāko tīrību, visa netīrība ir attīrījusies.

Pazudusi visa mana neizpratne un maldi. Manas piesaistes ir atbrīvojušās. Mans saprāts līdzinās kristāla tīrībai. Prāts vairs netiecas turpināt mācīties.

Indra redzēja dažādi izpaužošos un darbojošos Apziņu māla podā, lupatā, kokā, pērtiķi, cilvēkā, debesīs, kalnā, ūdenī, ugunī un gaisā. Viņš saprata, ka tā arī šīs ārējās pasaules realitāte.

Tikai Dievs jeb bezgalīgā Apziņa ir māla trauks, apģērbs, koks, zāle, uguns, viss, kas kustās un nekustās – viss. Dievs ir tas, kas ir, un tas, kas nav, tukšums, kustība, laiks, telpa un zeme, esība un sabrukums, labais un sliktais. Nav nekā, kas nebūtu bezgalīgā Apziņa. Tas ir viss visur un vienmēr, tas nav viss, vienmēr un visur.

Zāles stiebriņš ir tas, kas dara un kas bauda; māla pods vienlaicīgi ir tas, kas darbojas un tas, kas izbauda; lupata ir tā, kas dara un tā, kas izbauda; redzēšana ir tas, kas notiek un tas, kas izbauda; cilvēks ir tas, kas dara un tas, kas izbauda –pats Dievs ir viss iepriekš minētais. Katrā no šiem priekšmetiem pats Dievs ir tas, kas dara un tas, kas izbauda. Tāpēc ka viss ir Brahmans, bezgalīgs un bezsākuma, kas nosaka visu. Tāpēc pat radīšana un sagrāve ir vienotā Dieva jeb bezgalīgās Apziņas aspekti. Tikai Apziņa ir gan darītājs, gan tas, kas visu jūt un ir visā. Tāpēc nekas šeit nav darītājs un tas, kas jūt. Viss jeb Dievs ir tas, kas dara un tas, kas bauda. Tā viss var pastāvēt Dievā un nepastāvēt tādejādi viņā. Viss ir tā, kā ir un ko katrs sajūt.

Tekstu tulkoja: Dace Šulca

Grāmatas audio versija krievu valodā: http://www.advayta.org/1652

Elektroniskās grāmatas avots krievu valodā: http://www.advayta.org/binaries/file/news/f_216.pdf

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.