Tulkojumi no Šrī Rāmakrišnas evaņģēlija

RamakrishnaKURŠ VAR BŪT GARĪGAIS SKOLOTĀJS

Citus mācīt ir ļoti grūts uzdevums. Cilvēks var kļūt par patiesu garīgo skolotāju tikai tad, kad viņš ir iepazinis Dievu un Dievs ir uzdevis jeb pilnvarojis viņu mācīt cilvēkus. Tā tas bija uzticēts Naradam, Šukadevam un Šankaračarjam. Ja jūs tādu uzdevumu neesat saņēmuši, kas jūsos klausīsies? Jūs pazīstat Kalkutu un tās mīlestību pret jaunākajām sensācijām. Bet piens vārās tikai tik ilgi, kamēr tas ir uz uguns. Ja to no uguns noņem, tūlīt pat vārīšanās rimstas. Kalkutas iedzīvotāji mīl jaunus iespaidus; viņi runā, ka tiem nepieciešams ūdens un sāk rakt aku. Bet, kā tikai viņi ierauga akmeņaino un cieto augsni, viņi pārtrauc strādāt un tūlīt pat sāk rakt citā vietā. Iedomājieties, ka viņi tur ierauga smiltis. Viņi tikpat ātri pārtrauc rakt tur un pēc tam sāk meklēt, kur vēl iespējams izrakt aku. Tas šiem cilvēkiem ir raksturīgi. Viņu labajām domām par kaut ko nav nekādas vērtības.

 

DIEVIŠĶAIS UZDEVUMS

Bet Dievišķo uzdevumu (pilnvarojumu) nevar saņemt tikai ar iztēles palīdzību vien. Patiesi es jums saku: Dievu iespējams iepazīt, un Viņš ar jums runās, un tad jūs varēsiet saņemt no Viņa uzdevumu. Kāds gan milzu spēks, kāda milzīga vara slēpjas tādā Dievišķajā pavēlē! Tā var satricināt kalnus līdz pašiem pamatiem. Ko gan var izdarīt vienkāršas, parastas lekcijas? Cilvēki kādu laiku tās klausīsies un drīz pēc tam aizmirsīs. Tās uz viņiem neatstās ilgstošu iespaidu, un cilvēki nedzīvos saskaņā ar to, ko bija dzirdējuši.

Lietas būtība ir tajā, ka cilvēki, kuri cenšas iegūt skolniekus, nepieder pie garīgi augsti attīstītiem cilvēkiem. Tieši tāpat cilvēki, kas tiecas iegūt okultos spēkus, arī atrodas uz ne augsta garīgās attīstības līmeņa. Es domāju tādas spējas kā, piemēram, spēja šķērsot Gangu vai paziņot šeit to, kas tiek apspriests kādā tālā zemē, un citas psihiskas spējas. Tādiem cilvēkiem nepavisam nav viegli sasniegt tīru bhakti (mīlestību) pret Kungu.

 

PARASTIE GARĪGIE SKOLOTĀJI IR – AKLI

Lai mācītu Dievišķās patiesības, jāpiemīt autoritātes pazīmēm. Cilvēks, kurš mēģinās mācīt citus, nebūdams apveltīts ar tādām pazīmēm, tiks izsmiets. Viņš pats nespēj sasniegt īstu patiesības izpratni un cenšas rādīt ceļu citiem. Tas ir līdzīgi tam, kā aklais ved aklos. Tādā veidā var nodarīt vairāk ļauna kā laba. Kad cilvēks iepzīst Dievu, viņam atveras iekšējā garīgā redze, un ar šo redzi patiess garīgais skolotājs var ieraudzīt dvēseles slimības un atrast tai īstas zāles. Cilvēks, kurš nav saņēmis Dieva pavēli, rēķinās tikai ar savu „es” un domā: „Man ir vara mācīt citus.” Bet tādas domas ir tikai tumsonības rezultāts un savā tumsonībā cilvēks var domāt: „Es to daru.” Bet, kad cilvēks aptver, ka „tas ir Dievs, kas dara visu, es nevaru izdarīt neko”, tad viņš kļūst absolūti brīvs šajā pat dzīvē. Visas nelaimes, uztraukumi rodas no šīm sajūtām – „es”, „man”, „es to daru”, „man tas pieder”.

 

SKOLNIEKU DABA IR JĀIZPĒTA

Šrī Ramakrišna sacīja Kešabu: – Jūs neizzināt un neizpētat savu skolnieku dabu. Tāpēc viņi jūs pamet. Visi cilvēki ir līdzīgi, bet atšķirīgi pēc savas dabas. Vienos pārsvarā valda satva, otros radžas un trešajos tamas. Puli (plāceņi)  var līdzināties viens otram, bet to pildījums var būt atšķirīgs. Vienos – putukrējums, citos – kokosrieksti ar cukuru un trešajos – vārīti zirņi bez cukura.

 

VISPIRMS IEPAZĪSTIET DIEVU UN TIKAI TAD PALĪDZIET PASAULEI

Jūs skaisti runājat par to, ka pasaulei nepieciešams darīt labu. Bet vai tad pasaule ir ieslēgta rieksta čaumalā? Un bez tam, – kas jūs tādi esat, lai darītu pasaulei labu? Sākotnēji praktizējiet reliģiozus vingrinājumus un iepazīstiet Dievu, sasniedziet Dievu. Ja Viņš jums visžēlīgi dos savu spēku un varu (Šakti), tad jūs spēsiet palīdzēt citiem, bet – ne agrāk.

Brahmanists (Брахмоист): – Cienītais kungs! Vai tas nozīmē, ka mums jāpārtrauc jebkuru darbošanos līdz tam laikam, kamēr ieraudzīsim Dievu?

Šrī Ramakrišna: – Nē, kāpēc gan būtu jāpārtrauc jebkura darbošanās? Meditēšanai uz Dievu, Viņa svētā vārda atkārtošanai un citiem reliģioziem vingrinājumiem ir jābūt jūsu ikdienas darbībām, kuras jums jāpilda.

 

MĀCĪBU VĒRTĪBA BEZ DIEVIŠĶĀ PILNVAROJUMA SAŅEMŠANAS. AUTORITĀTES ZĪME

Bhagavans: – Ja cilvēks nav saņēmis Dievišķo uzdevumu (pilnvaru), kas gan labs var būt no viņa lekcijām un mācībām?

Kādā no Brahmo samadž biedrības lekcijām lektors teica: „Brāli, kādreiz es dzēru vīnu, agrāk es darīju to un to”, un to dzirdot, cilvēki savā starpā sāka sarunāties: „Par ko gan mums šis cilvēks stāsta? Par to, ka viņš dzēris vīnu?” Tādā veidā viņa vārdi uz klausītāju prātiem iedarbojās kā reiz pretēji tam, kā viņš vēlējās. Un, ja lektors patiesi nebūs garīgs cilvēks, viņa lekcijas nekādā ziņā cilvēkiem nepalīdzēs.

Kāds cilvēks arī man ļoti lūdza lasīt lekcijas. Es viņam teicu: „Klau, mans draugs! Es tev izstāstīšu kādu notikumu: „Reiz kādā ciemā bija dīķis. Daži ciema iedzīvotāji pastāvīgi dīķa malā izmeta atkritumus un netīrumus. Pārējie viņus lūdza tā nedarīt, bet viņu lūgumi neatstāja uz tiem ne mazāko iespaidu. Tos kaunināja, tiem draudēja, bet viņi nepievērsa tam uzmanību. Beidzot šo ciematu pārvaldošā valdība dīķa malā novietoja dēli ar uzrakstu, kas aizliedza šeit izmest netīrumus,  un nozīmēja speciālu cilvēku, kas sekotu tam, lai norādījums netiktu pārkāpts. Pēc tā vairs neviens neuzdrošinājās piemēslot dīķa krastus.”

Tāpēc es saku, ka ir nepieciešams uzdevums vai pilnvaras no augšas tam, lai iegūtu autoritāti, citādi neviens neklausīsies jūsu vārdos. Īsts orators vai lektors, vai sludinātājs – ir tas, kam dota vara no augšas un kam ir zīme, kas apliecina Dievišķā uzdevuma uzticēšanu. Tad visiem cilvēkiem viņu jāpielūdz un viņam jāklausa.

Īstam cilvēces skolotājam jābūt apveltītam ar lielu garīgo spēku (Šakti), bet, vēloties sevī šos spēkus attīstīt, viņam tos jāizmēģina uz veciem un pieredzējušiem cilvēkiem. Viņam jāsarunājas ar tādiem cilvēkiem, bet nepavisam nav jācenšas savākt sev auditoriju no nezinošiem un nepieredzējušiem cilvēkiem. Čaitanjadeva bija Avatars, bet sakiet man – vai daudz kas palicis no tā, ko viņš paveica? Kādu gan derīgumu var dot tāda cilvēka lekcijas, kuram nav uzticētas Dievišķās pilnvaras? Tāpēc es jums saku: vispirms jums sevi jānoliek pie Visvarenā kājām.

 

DIEVS IR VIENĪGAIS SKOLOTĀJS

Vai zināt, kā es to sajūtu? Es ēdu kā bērns, dzeru un spēlējos, paļaujoties visā uz manu Dievišķo Māti, kura zina visu. Mani dursta trīs vārdi: guru (garīgais skolotājs), karta (kungs) un baba (tēvs). Es nevaru tos izturēt. Bezgalīgā Esība-Apziņa-Svētlaime – ir vienīgais guru visiem. Tas māca visus. Es esmu tikai Viņa bērns.

 

STĀSTS PAR CILVĒKU, KURŠ MEKLĒJA UGUNI

Ramakrišna: – Kamēr cilvēkam šķiet, ka Dievs ir ārpus viņa, dažādās vietās, tikmēr viņa dvēselē valda nezināšana. Bet, kad cilvēks apzinās Dievu sevī, tā ir patiesa zināšana.

Kāds cilvēks reiz naktī pamodās un viņam sagribējās smēķēt. Viņš devās uz kaimiņu māju un sāka klauvēt pie durvīm. Viņam atvēra durvis un jautāja, kas viņam vajadzīgs. Cilvēks teica: „Es gribu smēķēt. Vai jūs man neiedotu uguni?” Kaimiņš teica: „Kas ar jums? Jūs naktī pieceļaties, nākat šurp, visus mūs uzmodināt, bet jums pašam rokās ir aizdegts lukturis.”

Tas, kas cilvēkam ir nepieciešams, patiesībā atrodas viņā pašā, tomēr viņš, to meklēdams, staigā pa pasauli.

 

SAZIŅA AR DIEVU

Sazināšanos ar Dievu var salīdzināt ar involūcijas procesu. Kad cilvēks nonāk saziņā ar Augstāko Būtni, viņa personība pilnībā saplūst ar Dievišķo Personību. Tas ir samadhi stāvoklis. Pēc tam atkal, kad apziņa atgriežas cilvēciskās esības sfērā un nonāk punktā, kurā tā savu ceļu uzsāka, tā redz, ka pasaule un cilvēka būtība, tas ir, viņa „es”,  ir nācis no vienas un tās pašas Augstākās Būtnes; tas ir, Dievs, cilvēks un daba ir savstarpēji  nesaraujami saistīti, pat tik lielā mērā, ka sasniedzot vienu, nevar nesasniegt otru.

 

ŠRĪ RAMAKRIŠNA KĀ VISU RELIĢIOZO NOVIRZIENU DIEVIŠĶAIS IDEĀLS

Vai gan mēs sajūsmā nenovērojām, kad visu pasaules lielo reliģiju sekotāji atzina Šrī Ramakrišnā viņu Dievišķo ideālu? Vai gan mēs neredzējām, kā kvakeri un ortodoksālie kristieši Viņu pielūdza un Viņa priekšā klanījās kā Kristum, kad Bhagavans nonāca virsapziņas saziņā ar debesu Tēvu, izdzirdot svēto Jēzus no Nācaretes vārdu? Pie Viņa svētajām kājām krita musulmaņu svētie, kas nāca, lai tiktos ar Viņu, un Viņu atzina kā islama augstāko ideālu. Budisti Viņu uzskatīja kā Sambudu, Apskaidroto. Čaitanjas sekotāji kā Vaišnavčarana un citi pielūdza Viņu kā otro pravieti no Nadijas, kad Bhagavans Šrī Ramakrišna ieņēma altāri, ko visdziļākajā godbijībā  Šrī Čaitanjam bija veltījuši simtiem uzticamo vaišnavu, kuri vienmēr krita ceļos šī altāra priekšā un pielūdza to Kungu Gaurangu. Krišnu pielūdzošie Viņu dēvēja par Krišnas iemiesojumu. Dievišķajai Mātei uzticīgie bija aptvēruši, ka caur Viņu izpaužas visuma Māte;  Šivas sekotāji paziņoja, ka Bhagavans Šrī Ramakrišna bija viņu dzīvā Dievība; tai pat laikā guru Nanakam uzticamie sekotāji uzskatīja Viņu par savu svēto skolotāju. Viņa sekotāji, redzot visus šos spēkus, bija izbrīnīti par Viņa dižumu un ticēja, ka Viņa daudzšķautnainā personība bija dzīvs piemērs un visu iepriekšējo Avataru un Dievišķo izpausmju beidzamais iemiesojums. Un tā patiesums atkal un atkal tika pārbaudīts un apstiprinājās ar Viņa darbiem, kā arī ar Viņa paša vārdiem: „Tas, Kurš bija Krišna, Rama, Kristus, Buda, Čaitanja tagad ir kļuvis par Ramakrišnu.” Bhagavans vienmēr apzinājās šo patiesību un to izteica gan saviem iemīļotajiem skolniekiem, gan arī visai pasaulei.

 

VIŅA MISIJA

Bhagavana Dievišķā personība patiešām bija tikpat daudzpusīga, cik viņa dižā misija. Šīs misijas jēga bija parādīt to vienojošo vienotību, kas bija pamatā visām esošajām daudzveidīgajām reliģijām un nodibināt universālu reliģiju, kuras dažādās izteiksmes ir atsevišķi katra no esošajām ticības mācībām. Bhagavans savu dzīvi pavadīja, īstenojot savu misiju. Lielu daļu no savas dzīves viņš pavadīja, praktizējot dažādas jogas metodes. Viņš izgāja cauri vissīkākajām reliģiozās pielūgsmes un dievkalpošanas niansēm, kuras noteica dažādu tautu ticības mācības un kuras piekopa visu pasaules reliģiju, ticību un sektu sekotāji. Tādā veidā viņš vienlaicīgi piederēja pie visām pasaules reliģijām, ticībām un sektām. Viņa mērķis bija tajā, lai, izpildot visu reliģiju rituālus, paša pieredzē pārliecinātos, vai tām ir reāla vērtība, tas ir, vai tās visas ir ceļš uz pilnību, – un tāpēc viņš nežēloja laiku rituālu un kalpošanas veikšanai.

Ramakrišnas prāts vienmēr bija atvērts Patiesībai. Viņš neko nevēlējās pieņemt pastarpināti – no otrām rokām, – lai kādas būtu šīs autoritātes. Viņš nevarēja un negribēja ticēt zināmām lietām tikai tāpēc, ka tā bija rakstīts grāmatās, ka to apstiprināja kaut kādas zināmas personības. Viņam bija nepieciešams zināt Patiesību nepastarpināti. Pirms pieņemt kaut kādu pieņēmumu, viņš to īstenoja savā dzīvē un pēc tam par savu personisko pieredzi stāstīja citiem cilvēkiem, lai arī viņi no tā iegūtu sev labumu. Tāpēc, pirms parādīties publiski un sākt kādam kaut ko mācīt, Ramakrišna kā mācīts pētnieks veltīja divpadsmit gadus visu pasaules reliģiju dogmu un rituālu izpētei, pilnīgā ticībā un dziļā godbijībā veicot ar tiem saistīto dievkalpošanu, rituālus un ceremonijas, lai paša pieredzē pārliecinātos, pie kā galu galā noved visas reliģijas. Pašam par lielu izbrīnu izrādījās, ka neatkarīgi no pielietotās metodes viņš sasniedza Dievapziņu. Un, kad vēlāk viņš vēlējās iet pa kādu no šīm ticības mācībām, pie viņa ieradās tā virziena vai reliģijas pilnību sasniegusī dvēsele un virzīja viņu pa šo ceļu.  Un ikviens no šiem dižajiem svētajiem atzina Šrī Ramakrišnā Dievišķo spēku izpaušanos, jo viņš īsā laikā sasniedza to, ko viņi bija sasnieguši tikai pēc daudziem skarba askētisma, dziļas ticības un uzticamas kalpošanas gadiem.

Pabeidzot savus pētījumus, Šrī Ramakrišna jutās gatavs cilvēkiem stāstīt par to, kāpēc viņš bija sūtīts un sniegt viņiem savas pieredzes un sasniegumu augļus. Bet šajā ziņā viņš nelīdzinājās citiem garīgajiem skolotājiem, – viņš nemeklēja sev skolniekus un sekotājus. Kā smaržīgs zieds nemeklē bites, bet pacietīgi gaida, kad tās pašas pie viņa atlidos, tā arī bagātīgi pilnībā pavēries garīguma zieds Šrī Ramakrišnas veidolā gaidīja, lai skolnieki paši nāk pie viņa blakus Dakinešvaras templim esošajā dārzā Gangas krastā.

Kad Šrī Ramakrišna bija sasniedzis ikviena joga augstāko ideālu un iepazinis garīgo vienotību ar Brahmanu un visuma Māti, Indijā no mutes mutē saka izplatīties runas, ka Šrī Ramakrišna sasniedzis pilnību jau šajā dzīvē.  No visām Indijas malām pie viņa sāka plūst cilvēki. Visu tautību panditi un mācīti vīri, kā arī dažādu sektu un ticības mācību dievbijīgie vīrieši un sievietes nāca, lai paši viņu redzētu un paši dzirdētu viņa oriģinālās un apbrīnojamās mācības.  Tas bija viņa kā garīgā skolotāja un vadoņa sabiedriskās dzīves sākums, kas ilga sešpadsmit gadus. Visā šajā laikā viņa darbības jēga bija tajā, ka viņš tiecās palīdzēt cilvēkiem un dāvāja tiem nenovērtējamus garīgo patiesību dārgumus, kas bija iegūti tik grūtas cīņas, grūtību un atteikšanās rezultātā.

 

VIŅA GARĪGĀ REDZE

Šrī Ramakrišnam piemita brīnišķīgs intelekts un asa izpratne redzēt  lietu patieso dabu un izpausmes. Pastāvīgi lietojot pašus vienkāršākos ikdienas dzīves notikumus kā ilustrācijas, viņš bieži mācēja piespiest pat savu klausītāju visnekustīgākos prātus aptvert to ideju garīgo dziļumu, skaistumu un dižumu, kurās viņš pats dzīvoja. Katrs viņa izteiktais vārds piepildījās ar jaunu jēgu tā, ka tas pieskārās klausītāju dvēselei.  Cilvēki izbrīnā un sajūsmā klausījās viņa oriģinālajos spriedumos, kas skāra pašas grūtākās dzīves un nāves, dabas un dvēseles rašanās, visuma rašanās un mūsu attieksmes pret Dievu problēmas.

 

VIŅA PIEREDZĒJUSI DIEVA IZPRATNE 

Mūsu zinātniskā racionālisma laikmetā Bhagavans Šrī Ramakrišna pasaulei parādīja, kā šajā dzīvē var tikts iepazīts un sasniegts visuma Valdnieks, un nekad neviens, izņemot viņu, nekad neuzdrošinājās ielaisties visos strīdos ar skeptiķiem un agnostiķiem, lai pierādītu tiem, ka viņš ir sasniedzis Dievapziņu. Cilvēki, kuri viņu redzēja, gadiem dzīvoja kopā ar viņu un sekoja viņam dienu un nakti, sāka visai pasaulei paziņot, ka Šrī Ramakrišna bija visu tautu garīgo ideālu iemiesojums. Bhagavans ar savu piemēru parādīja, ka tur, kur ir patiešām stipra  vēlme ieraudzīt Dievu, tur ir arī šīs vēlmes un absolūtās patiesības sasniegšanas īstenošanas tuvums. Viņa dzīve it kā bija parādīta pasaulei kā apstiprinājums tam, ka pat mūsu laikā ir iespējams sasniegt Dievišķo un, ka Dievišķo pilnību var sasniegt tīrs, šķīsts un vienkāršs cilvēks, kurš mīl Dievu ar visu sirdi un visu dvēseli. Un mēs nekad neesam dzirdējuši un redzējuši par kādu vairāk tīru, vienkāršu un šķīstu, vairāk uzticamu un dievbijīgu raksturu kā šī ideālā mahatmas raksturs. Viņš bija it kā dzīva patiesības un šķīstības personifikācija un taisnības iemiesojums.

Viņa dzīve bija absolūta pašatteikšanās. Viņam zemes baudas un labumi neko nenozīmēja. Un vienīgais apmierinājums, mierinājums un laime, uz ko viņš tiecās, bija dievišķais samadhi vai Dievišķās apziņas stāvoklis, kad viņa dvēsele, brīva no ķermeņa un prāta važām, augstu lidinājās bezgalīgajā. Samadhi bija Šrī Ramakrišnas  dabiskais stāvoklis. Viņam nekad nebija jāpieliek speciālas pūles, lai šo stāvokli sasniegtu. Mēs bieži dzirdējām, kā viņš stāstīja, ka pirmoreiz samadhi stāvokli viņš sasniedza četru gadu vecumā, redzot krāšņu nokrāsu mākoņus, kādi mēdz būt tropiskajās zemēs. Šo sajūtu viņš vienmēr atcerējās un savās sarunās to bieži aprakstīja. Un, kādā mērā viņš auga, tā arī samadhi stāvoklis vai ekstāze kļuva arvien spēcīgāka un dziļāka.

 

VIŅA SAMADHI

Samadhi stāvoklī viņa ķermenis kļuva absolūti nekustīgs. Viņa pulss un sirdspuksti kļuva nemanāmi, acis palika pusatvērtas, un, ja kāds ar pirkstu piedūrās viņa acu ābolam, plakstiņos tas neradīja nekādas reflektoras kustības, un viņa ķermenis neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Reizēm šajā stāvoklī viņš palika dažas minūtes, reizēm pusstundu vai stundu; un reiz bija gadījums, kad  viņa samadhi stāvoklis turpinājās trīs dienas un trīs naktis. Pēc tam viņš atgriezās jutekliskās apziņas sfērā un pastāstīja par savām pieredzēm. Viņam bija spēja atdalīties no fiziskā ķermeņa un pāriet uz dievišķās saskarsmes stāvokli pēc paša vēlēšanās un palikt tajā tik ilgi, cik pats vēlējās. Un bieži viņš saviem skolniekiem stāstīja, ka ir sasniedzis samadhi stāvoklī tādus augstumus, ka, ja viņš būtu vienkāršs mirstīgais, tad nekad nevarētu atgriezties atpakaļ. Viņš stāstīja, ka Dievišķā Māte ir devusi viņam spējas atgriezties atpakaļ mūsu sfērā tikai tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem un tādejādi izpildītu viņam uzticēto uzdevumu.

 

ATTEIKŠANĀS

Viņam Dievs bija tēvs, māte, brālis, māsa un vispār ikviens, kas tuvs un radniecisks.  Viņš neatzina nekādu zemes radniecību. Viņš nekad netīkoja pēc bagātības un viņam nekas nepiederēja. Viņš saprata, ka zeltam ir tieši tikpat daudz vērtības, cik zemei, un zaudēja jebkuru pieķeršanos bagātībai, izprotot, cik pārejošas un nenoturīgas ir visas par naudu nopirktās lietas. Viņš bieži teica, ka nemirstību nav iespējams nopirkt par naudu un ar savu piemēru parādīja kādu no Vēdu izteikumiem: „Ne ar darbiem, kas pelnījuši apbalvojumus, ne ar dižciltīgu izcelsmi, bet tikai vienīgi ar atteikšanos ir iespējams sasniegt nemirstīgo Patiesību.”  Atteikšanās no piesaistes pasaulīgām lietām ir pirmais solis uz Dievišķo apziņu. Kristus, Buda, Čaitanja, Šankaračarja un citi pasaules garīgie vadoņi ar savu dzīvi ir rādījuši absolūtās atteikšanās piemēru. Bet mūsu laikmetā ir ļoti grūti atrast pilnīgu atteikšanās ideālu – brīvu no juteklības un pieķeršanās.  Bhagavans Šrī Ramakrišna savā dzīvē bija īstenojis atteikšanos no bagātības līdz stāvoklim, ka viņa ķermenis reaģēja uz ikvienu monētas pieskārienu tādā veidā, ka tas nevilšus veica kustību, lai no tās atvirzītos prom pat dziļā miegā. Viņa skolnieki bieži redzēja, kā viņš cieš, ja viņam nācās pieskarties kādai monētai. Vai gan mūsu materiālisma laikmetā ir iespējamāks vēl pilnīgāks atteikšanās ideāls?

 

SIEVIETES VĒRTĪBU CEĻOŠIE UZSKATI

Šrī Ramakrišna mācīja, ka ikviena sieviete – veca vai jauna – ir Dievišķās Mātes pārstāve. Viņš pielūdza Dievu, to dēvējot par visuma Māti, un bieži teica, ka viņa Dievišķā Māte ir viņam parādījusi, ka visas sievietes uz zemes pārstāv Dievišķo Mātišķumu. Šāds ideāls tika sludināts pirmo reizi pasaules reliģiju vēsturē. Un no šāda uzskata pieņemšanas ir atkarīga daudzu cilvēku, kā vīriešu, bet – jo īpaši sieviešu glābšana no netiklības, izvirtības un vispār netikumības, kas tik spēcīgi attīstījusies civilizētajā sabiedrībā visās zemeslodes valstīs.

Ar savu dzīvo piemēru Bhagavans nodibināja dvēseļu pasaulē garīgās laulības patiesumu pat mūsu juteklības laikmetā. Viņam bija sieva, pret kuru viņš izturējās ar godpilnu cieņu un uz kuru viņš vienmēr raudzījās kā uz Dievišķās Mātes izpausmi. Viņam nekad nebija fiziskas attiecības ne ar viņu, ne ar kādu citu sievieti. Viņa sieva, cienījamā Deva Sarada Devi, neskaitāmu garīgo bērnu ielenkta,  joprojām (1907) dzīvo kā Svētās Mātišķības iemiesojums. Savukārt viņa uz Bhagavanu vienmēr ir skatījusies kā uz savu cilvēka veidolā iemiesoto svētīto Dievišķo Māti. Līdz pēdējam savas dzīves momentam Bhagavans bija absolūti tīrs un šķīsts kā visuma Dievišķās Mātes pilnību sasniedzis bērns. Šrī Ramakrišna pacēla sievietes ideālu nebijušā augstumā, pieņemot kā savu pirmo guru vai garīgo vadītāju – sievieti. Neviens cits pestītājs vai garīgais vadonis visā reliģiju vēstures laikā nav parādījis sievietei tādu godu.

 

VIŅA MISIJA

Bhagavana Šrī Ramakrišnas misijas jēga bija parādīt ar savu piemēru – kā dzīvu piemēru – kā patiesi garīgs cilvēks, paliekot pilnīgi miris jutekliskajai pasaulei, var dzīvot Dievišķās apziņas garīgajā sfērā. Viņam bija jāpierāda, ka ikviena individuāla dvēsele ir nemirstīga un potenciāli dievišķa. Vēl viņa uzdevums bija nodibināt harmoniju starp dažādām reliģiskām ticībām un dažādu sektu mācībām. Pirmoreiz pasaules vēsturē Ramakrišna ar absolūtu nešaubīgumu pierādīja, ka visas reliģijas līdzinās ceļiem, kas ved uz vienu mērķi, un vienas un tās pašas visvarenās Būtnes sasniegšana ir augstākais kristietības, islama, jūdaisma, hinduisma, zoroastrisma, kā arī citu mazāk izplatītu zemeslodes reliģiju ideāls. Viņa misija bija pasludināt mūžīgo Patiesību, ka IR VIENS DIEVS, BET TAM IR DAUDZ ASPEKTU UN KA DAŽĀDAS TAUTAS PIELŪDZ VIENU UN TO PAŠU DIEVU, Kam ir daudz vārdu un veidolu; ka Dievs ir personisks (veidolā) un bezpersonisks (bez formas), un augstāk par personisko un augstāk par bezpersonisko; ka Tam ir vārds un forma, un tai pašā laikā nav ne vārda, ne formas. Pēc tam Bhagavana uzdevums bija nodibināt Dievišķās Mātes pielūgšanu, tādā veidā paceļot sievišķības ideālu līdz Dievišķajam Mātišķumam. Viņa misija bija ar savu paša piemēru parādīt, ka patiess garīgums var tikt nodots, bet glābšanu var sasniegt ar Dievišķā iemiesojuma žēlastību. Viņa misija bija pasaulei paziņot, ka PSIHISKĀS SPĒJAS UN DZIEDINĀŠANAS SPĒJAS IR ŠĶĒRSIS CEĻĀ UZ DIEVIŠĶĀS APZIŅAS SASNIEGŠANU.

 

VIŅA DIEVIŠĶĀS SPĒJAS

Bhagavanam Šrī Ramakrišnam piemita visas jogu spējas, bet viņš tās reti izmantoja, jo īpaši spējas dziedināt slimības. Un ne tikai – viņš vienmēr brīdināja savus skolniekus, lai tie netiektos pēc šīm spējām un tās nelietotu. Vienīgā spēja, ko viņš bieži lietoja, bija Dievišķā spēja ar vienu pieskārienu mainīt grēcinieka raksturu un pacelt to pie zemes interesēm piesaistīto dvēseli uz virsapziņas sfēru. Viņš uzņēma uz sevi citu cilvēku grēkus, tos attīrīdams, un tiem nododot savu garīgumu, un atverot garīgās acis saviem īstenajiem sekotājiem.

Viņa evaņģēlija dienas noritēja mūsu acu priekšā. Ar savām acīm mēs novērojām Dievišķo spēju izpausmes Tajā, kuru šodien tūkstošiem cilvēku pielūdz kā Dievības pēdējo iemiesojumu. Svētīti tie, kuri Viņu redzēja un pieskārās Viņa svētajām kājām. Lai visas zemes tautas izjūt Šrī Ramakrišnas slavu; lai Viņa Dievišķais spēks izpaužas Viņam uzticamajās godīgajās un patiesajās dvēselēs visās zemēs visos nākamajos laikmetos – par to lūdz Viņa bērns un kalps,

Abhedananda.

MAĢISKĀSPSIHISKĀSSPĒJAS

Dzirdot mūziku, Šrī Ramakrišna iegāja samadhi stāvoklī un kādu laiku palika nekustīgs. Nākot pie apziņas, viņš atvēra muti un saviļņots ierunājās: – Dieva kā Realitātes iepazīšana nav tas pats kas maģiskie spēki jeb spējas. Jogas ceļā tiek iegūtas daudzas spējas, bet – vai jūs atceraties, ko par tām Ardžunam teica Krišna? Kad jūs redzat kādu, kas šīs spējas izpauž, ziniet, ka šis cilvēks vēl nav iepazinis Dievu, jo šo spēju pielietošana prasa izteiktu sava „es” (ahamkara) apliecinājumu, kas ir šķēršlis augstākās Realitātes iepazīšanas ceļā.

 

MAĢISKO SPĒJU BĪSTAMĪBA

Bija vēl kāds sidha, kurš ļoti lepojās ar savām maģiskajām spējām. Viņš bija labs cilvēks un askēts. Reiz pie viņa svētā izskatā ieradās kāds Kungs un sacīja: „Cienīts kungs, esmu dzirdējis, ka tev piemīt apbrīnojami spēki.” Sidha viņu laipni uzņēma un piedāvāja apsēsties. Tai brīdī garām gāja zilonis. Svētais pajautāja: „Kungs, ja tu gribētu, vai tu spētu nogalināt šo ziloni?” Sidha atbildēja: „Jā, tas ir iespējams.” Un, paņēmis sauju putekļu, viņš noskandēja mantru un uzmeta putekļus zilonim. Dzīvnieks ierēcās, agonijā nokrita uz zemes un izlaida garu. To redzot, svētais iesaucās: „Kāds apbrīnojams spēks gan tev piemīt! Tu vienā mirklī nogalināji tādu milzīgu dzīvnieku! Tev tāpat jāpiemīt spējām viņu atgriest dzīvē.” Sidha atbildēja: „Jā, arī tas ir iespējams.” Un atkal viņš paņēma riekšavu putekļu, nodziedāja mantru un uzmeta zilonim; un zilonis atdzīvojās, un atgriezās dzīvē. To redzot, svētais bija satriekts un atkal iesaucās: „Tavi spēki ir apbrīnojami! Tu nogalināji ziloni un atgriezi viņam dzīvību; bet ko tu ar to ieguvi? Vai tu iepazini Dievu?” To pasakot, svētais pazuda.

 

VĒLME IEGŪT MAĢISKOS SPĒKUS LIEK ŠĶĒRŠĻUS DIEVA IEPAZĪŠANAI

Garīguma ceļš ir apbrīnojami smalks. Dievu nav iespējams iepazīt, kamēr vien sirdī ir kaut mazākā vēlme iegūt maģiskos spēkus (spējas). Jūs nevarat ievērt adatā diegu, ja diega gals ir sašķēlies. Krišna sacīja Ardžunam: „BRĀL, JA TU GRIBI MANI IEPAZĪT, TU NEDRĪKSTI VĒLĒTIES MAĢISKOS SPĒKUS. Maģisko spēku iegūšana rada lepnību un pārspīlētu „es” sajūtu, kas noved pie Dieva aizmiršanas. Tad Dieva iepazīšana nenotiek.”

Bhagavans: – Dievu redzējuša cilvēka pazīmes aprakstītas puranā „Bhagavatam”. To ir četri veidi. Pirmkārt, visa viņa uzvedība kļūst tāda pati kā maza bērna uzvedība. Patiesi vieds cilvēks, kurš ir redzējis Dievu, kļūst kā bērns. Bērnam nepiemīt īsts egoisms; viņš nav saistīts ne ar kādām paražām. Maza bērna „es” nav nekā kopēja ar pieauguša cilvēka „es”.

Otra pazīme ir tāda, ka cilvēks, kas redzējis Dievu, vairs nerūpējas ne par savu ķermeni, ne savu apģērbu. Tīrība vai netīrība viņam kļūst vienaldzīga.

Treškārt, – reizēm viņš uzvedas kā jucis: te smejas, te raud, te sarunājas pats ar sevi, te viņš ģērbjas kā babu (kungs), te viņš ņem padusē visas savas drēbes un staigā kails gluži kā bērns.

Un  nobeigumā samadhi stāvoklī iegrimis, viņš var palikt nekustīgs ilgu laiku.

Reizēm Kungs samadhi stāvoklī uzreiz nodzēš viņa pēdējos egoisma pleķus. Reizēm atstāj vājas pēdas, bet šis egoisms vairs nespēj kaitēt. Tas līdzinās nevainīga bērna egoismam, kurš neprot nevienam kaitēt. Kad tērauda nazim pieskaras filosofu akmens, tas pārvēršas zeltā; tas saglabā savu formu, bet ar to vairs nav iespējams ievainot.

No Ramakrišnas evaņģēlija par samadhi ārējām pazīmēm:

  • īstas meditācijas laikā sajūtas pamirst un ķermenis kļūst absolūti nekustīgs, līdzīgs koka gabalam;
  • pēdējā jeb septītajā sfērā prāts nonāk pilnīgā samadhi stāvoklī. Izzūd jebkura sajūtu apziņa un tās vietu ieņem Dievišķā apziņa. Šajā stāvoklī svētā dzīvība vāji mirgo divdesmit vienu dienu un pēc tam pamet to. Šajās dienās viņš neko neēd; pat ja viņam mutē ielietu pienu, viņš to nenorītu;
  • dziedāšanas beigās Bhagavans nonāca samadhi stāvoklī. Viņa acis apstājās un bija gandrīz aizvērtas. Viņa pulss un sirdspuksti bija pierimuši. Viņu atstāja sajūtu apziņa, atdodot vietu Dievišķajai apziņai. Pamazām sākot atgūties, pusapzinīgā stāvoklī viņš sāka runāt…
  • Trešais – Absolūta apziņa; šajā stāvoklī viņš nonāca samadhi augstākajos līmeņos un pacēlās virs jebkuras sajūtu apziņas, pie tam viņa ķermenis ārēji zaudēja dzīvības pazīmes;
  • tikko šie vārdi bija pateikti, tā Bhagavans jau zaudēja apziņu, ieejot dziļā samadhi stāvoklī. Viņa ķermenis kļuva nekustīgs. Viņš sēdēja kluss, kā darināts no koka vai akmens. Izzuda jebkāda apziņa. Prāts – pašidentificēšanās princips, – sirds, – tie visi pārtrauca savu parasto darbību, tiecoties uz Vienoto Mērķi, pie visuma Mātes;
  • viņam nebija ne mazākās ārējās apziņas pazīmes. Viņš pat neelpoja un viss viņa ķermenis bija absolūti nekustīgs kā statuja. Viņš bija devies prom kaut kur citur no šīs sajūtu pasaules;
  • acis apstājās, it kā cieši uz kaut ko raugoties;
  • Bhagavans bija dziļā samadhi stāvoklī un bija nekustīgs kā statuja. Ar lielām pūlēm viņu tikai nedaudz atgrieza pie pašapzināšanās, lai viņš spētu aiziet uz savu kajīti augšējā klājā, bet pat tad viņu pilnībā nebija atstājis dievišķās ekstāzes stāvoklis. Atbalstījies pret skolnieku, viņš aizgāja līdz kajītei. Viņa ķermenis kustējās mehāniski, bet viņa prāts bija citās sfērās, saglabājot virzību uz Dievu;
  • pēc kāda laika Bhagavans sāka iziet no sava samadhi stāvokļa, bet Dievišķās klātbūtnes apziņa viņā vēl bija tikpat dzīva kā iepriekš;
  • tajā brīdī, kad Bhagavans runāja par samadhi stāvokli, viņa priekā starojošajā sejā parādījās dīvaina dievišķa izteiksme, un pēc tam viņš zaudēja jebkādu ārēju apziņu. Pabijis kādu laiku šajā klusuma stāvoklī, viņš atguvās un kā bērns klusā balsī teica: „Iedodiet man ūdeni.” Tā parasti bija pazīme, ka viņš atgriezies sajūtu apziņas sfērā.

 

DIEVS IR VISOS UN VISĀ. PAR PRETOŠANOS ĻAUNUMAM.

Bhagavans Šrī Ramakrišna, vēršoties pie Narendas,  kurš vēlāk kļuva plaši pazīstams kā Svami Vivekananda,  viņam jautāja:

„Kā tu domā, Narenda? Pasaulīgie ļaudis daudz ko runā par dievbijīgajiem cilvēkiem, bet pēdējiem būtu jāuzvedas kā zilonim. Kad zilonis iet pa ielu, tam pakaļ skrien un uz viņu rej visi suņi, bet zilonis tiem nepievērš uzmanību, it kā nedzirdētu viņu rejas, un iet tālāk savu ceļu. Iedomājies, ka tev aiz muguras cilvēki par tevi runās sliktu, ko tu domāsi par viņiem?”

Narenda: – Es uz viņiem skatīšos, kā uz rejošiem suņiem.

Bhagavans iesmējās un teica: – Nē, mans draugs, nav jāiet tik tālu. Ir jāmīl visus. Neviens nav svešs. Dievs ir visos. Bez Viņa nekas nevar pastāvēt. Kad Prahlada Viņu sajuta, Kungs viņam teica, ka tas var Viņam lūgt, ko vēlas, un Viņš viņam to dos. Prahlada atbildēja: „Ja reiz es esmu Tevi redzējis, ko gan vēl es varu vēlēties?” Kungs viņam atkārtoja, ka viņš var vēlēties visu, ko grib. Un tad Prahlada sacīja: „Ja reiz Tu pats vēlies dāvāt man žēlastību, piedod cilvēkiem, kas mani vajāja.” Prahlada vēlējās pateikt, ka cilvēki, viņu vajājot, vajāja viņā esošo Kungu. Atceries, ka DIEVS IR VISĀ – GAN DZĪVĀS, GAN NEDZĪVĀS LIETĀS. Tāpēc jebkas, kas eksistē, var būt pielūgsmes objekts, vai tie ir cilvēki, zvēri, putni, augi vai minerāli. Mūsu attieksmē pret cilvēkiem, viss, ko varam izdarīt, ir censties pēc iespējas vairāk būt kopā ar labiem cilvēkiem un izvairīties no sliktas sabiedrības. Un tomēr tā ir taisnība, ka DIEVS IR VISOS CILVĒKOS, PAT PAŠOS SLIKTĀKAJOS. Viņš ir pat tīģerī, bet, protams, tas nenozīmē, ka mums šis tīģeris jāapskauj. Var jautāt, kāpēc mums jābēg no tīģera, ja arī šajā veidolā mīt Dievs? Uz to var atbildēt, ka mūsu sirdīs mītošais Dievs spiež mūs bēgt no tīģera. Un mums ir jāpakļaujas Viņa gribai.

Kādā mežā dzīvoja viedais, kam bija daudz skolnieku. Viņš saviem skolniekiem mācīja patiesību: „Dievs mīt visās lietās un, to zinot, jums jāklanās visam, ko ieraudzīsiet.”

Reiz kāds viņa skolnieks devās uz mežu pēc malkas. Viņš ieraudzīja, ka pa ceļu viņam pretī nesas satrakojies zilonis. Uz ziloņa sēdošais cilvēks viņam kliedza: „Ej nost no ceļa! Tūlīt pat ej nost no ceļa! Zilonis satrakojies!” Bet skolnieks tā vietā, lai bēgtu malā, atcerējās sava skolotāja mācīto un sāka prātot: „Zilonī, tāpat kā manī, mīt Dievs. Dievs nekādi nevar kaitēt  Dievam. Kāpēc tad man jābēg?” Tādā veidā prātojot, viņš palika stāvam uz vietas un, kad zilonis viņam pieskrēja tuvāk, viņš to sveicināja. Ziloņa dzinējs (mahuts) turpināja kliegt: „Nost no ceļa!” Bet skolnieks nekustējās. Satrakojies zilonis viņu saķēra, pacēla gaisā un ar visu spēku svieda pret zemi.  Viss vienās asinīs un bez samaņas skolnieks palika guļam uz zemes. Viedais, izdzirdējis par notikušo nelaimes gadījumu, kopā ar citiem saviem skolniekiem atnāca viņam pakaļ, lai aiznestu  mājās.  Kad pēc kāda laika cietušais skolnieks nāca pie samaņas, viņš pastāstīja, kas ar viņu notika. Viedais viņam atbildēja: „Mans draugs, tā ir taisnība, ka Dievs izpaužas caur visu un visiem, bet, ja Viņš bija zilonī, Viņš tāpat bija arī dzinējā. Saki man, kāpēc tu nepievērsi uzmanību dzinēja brīdinājumiem?”

Bhagavans turpināja: – Svētajos rakstos ir teikts: „Dievs ir ūdenī, bet ir dažāds ūdens, ir tāds, kuru var lietot dievkalpojumos, ir tāds, kuru var dzert, ir tāds, kurā var peldēties, un var būt tāds tik netīrs ūdens, kuram nedrīkst pat pieskarties.”  Tieši tādā pat veidā, lai gan Dievs ir visās cilvēciskās būtnēs, ir gan labi ļaudis, gan ļauni, ir cilvēki, kas mīl Dievu, un ir cilvēki, kas Dievu nemīl. Mums ir jāatzīst Dievišķais visos, bet mums nav jāsajaucas ar ļauniem cilvēkiem vai tiem, kuri nemīl Dievu. Mums nav jābūt ļoti tuvās attiecībās ar viņiem. Un izvairīties no tādu cilvēku sabiedrības ir viedi.

Narenda jautāja: – Kādu attieksmi mums jāieņem pret ļauniem cilvēkiem vai pret tiem, kas traucē mūsu mieru vai mūs apvaino?

Bhagavans atbildēja: – Sabiedrībā dzīvojošam cilvēkam pašaizsardzības nolūkos ir jāpiemīt nedaudz tamasam (gars, kas pretojas ļaunumam). Bet tas ir nepieciešams tikai ārēji, lai liktu šķēršļus ļauniem cilvēkiem patiešām mums kaitēt. Un tai pat laikā jūs paši nedrīkstat nevienam kaitēt, pamatojot, ka kāds jums ir kaut ko sliktu izdarījis.

Uz kāda lauka dzīvoja liela, indīga čūska. Neviens neuzdrīkstējās doties tai garām. Reiz pa ceļu gāja svētais (mahatma), un čūska metās viņam virsū, lai iekostu. Bet joga dvēseles gaisma uz čūsku atstāja tādu ietekmi, ka tā, tuvojoties svētajam, zaudēja visu savu ļaunumu un niknumu. Ieraugot čūsku, viedais teica: „Nu labi, mans draugs, vai tu vēlies man iekost?” Čūska bija satriekta un nespēja neko atbildēt. Un viedais turpināja: „Klau, draugs, nākotnē nekod nevienam.” Čūska viņa priekšā nolieca galvu un apsolīja klausīt.  Svētais turpināja iet tālāk savu ceļu, bet čūska ielīda savā alā un no tās dienas sāka dzīvot nevainīgu dzīvu, necenšoties nevienam vairs kost. Pēc dažām dienām visā apkārtnē jau zināja, ka čūska vairs nav indīga un nav bīstama, un visi sāka to mocīt. To nomētāja ar akmeņiem, vilka aiz astes, un tās mokām nebija gala. Par laimi pa to ceļu atkal gāja viedais un, ieraugot sadauzīto un izmocīto čūsku, viņu ļoti dziļi skāra notikušais un viņš jautāja, kas par lietu. „Ak, svētais kungs,” atbildēja čūska, „tas tāpēc, ka es vēlos sekot tavam padomam un nevienam vairs nevēlos kost. Bet, diemžēl, viņi visi ir tik nežēlīgi.” Viedais pasmaidīja un sacīja: „Mans draugs, es tev ieteicu nevienam nekost, bet es tev neteicu, ka tu nedrīksti nevienu baidīt. Un nākotnē tu nedrīksti nevienam kost, bet tu drīksti rādīt viņiem zobus un šņākt, tādā veidā visus turot no sevis attālumā.” Un Ramakrišna piebilda: „Šņākšanā” uz ļauniem cilvēkiem un mūsu ienaidniekiem nav nekā slikta; tādā veidā jūs spējat sevi aizstāvēt un zināt, kā pretoties ļaunumam. Bet jums jāuzmanās, lai jūs savu indi neielaistu savu ienaidnieku asinīs. NECĪNIETIES AR ĻAUNUMU, AR ĻAUNU ATBILDOT UZ ĻAUNU.”

Kāds no klātesošajiem skolniekiem sacīja: – Kad cilvēks uz mani dusmojas, es jūtos nelaimīgs. Un es jūtu, kas es nevaru mīlēt visus vienādi.

Ramakrišna: – Kad jūs tā jūtaties, jums ar šo cilvēku ir jāaprunājas un jāmēģina ar viņu izlīgt. Ja tas jums neizdodas, nedomājiet vairs par to. Meklējiet patvērumu Kungā. Domājiet par Viņu. Lai nekas cits vairs nesatrauc jūsu prātu.

Skolnieks: – Kristus un Čaitanja abi mūs mācīja mīlēt cilvēkus.

Ramakrišna: – Jums jāmīl visus, jo Dievs ir visās būtnēs. Bet no sliktiem cilvēkiem labāk turēties pa gabalu. Vidžajam ar smaidu: – Vai tā taisnība, ka cilvēki jūs nosoda par to, ka jūs uzturaties to vidū, kas tic Dievam kā veidolā esošai personībai? Cilvēkam, kurš ir patiesi uzticīgs Dievam, jābūt apveltītam ar absolūtu mieru, un citu domām nav viņu jāskar. Līdzīgi kalēja laktai viņš pacietīs visus apvainojumus un visas vajāšanas un paliks nelokāms savā ticībā un vienmēr nemainīgs.

Ļauni cilvēki par jums var stāstīt daudz nepatīkamu lietu un jūs lamāt; bet, ja jūs alkstat Dievu, jūs to visu pacietīgi panesīsiet. Cilvēks spēj domāt par Dievu pat starp visļaunākajiem cilvēkiem. Mežos dzīvojošie senie viedie spēja domāt par Dievu pat tīģeru, lāču un citu mežonīgu zvēru ielenkumā. Ļauna cilvēka daba līdzinās tīģera vai lāča dabai. Viņi uzbrūk nevainīgajiem un nodara tiem pāri vai sagādā ciešanas.

Jums jābūt īpaši uzmanīgiem, nonākot saskarē, pirmkārt, ar bagātiem cilvēkiem. Cilvēks, kas ir bagāts un kuram daudz kalpu, viegli spēj kaitēt citiem, ja to grib. Ar tādu runājot, jums vienmēr jābūt uzmanīgiem. Dažreiz var būt pat nepieciešams viņam kādā jautājumā piekrist. Otrkārt, – ar suni. Kad suns uz jums rej, jums nav jābēg; mierīgi ar viņu parunājieties, un tas nomierināsies. Treškārt, – ar vērsi. Kad jums pakaļ dzenas vērsis, jūs atkal varat viņu nomierināt ar mierīgu runāšanu. Ceturtkārt, – ar piedzērušu cilvēku. Ja jūs viņu sadusmosiet, viņš uz jums lamāsies un apsaukās jūs nesmukos vārdos. Bet, ja jūs ar viņu runāsiet kā ar dārgu radinieku, viņš sajutīsies laimīgs un būs pret jums neparasti laipns.

Kad pie manis ierodas ļauni cilvēki, es esmu ārkārtīgi uzmanīgs. Dažiem no viņiem raksturs līdzinās čūskas raksturam. Viņi, pašiem to nezinot, minūtes laikā var jums iekost. Var būt nepieciešams ilgs laiks un izpratne, lai izzustu koduma sekas. Bet var notikt arī tā, ka jūs vēlēsieties viņiem atriebties. Tāpēc laiku pa laikam nepieciešams pabūt svētu cilvēku sabiedrībā. Saskarsmē ar viņiem cilvēkam nostabilizējas skaidra izpratne un māka atpazīt cilvēkus.

 

DVĒSEĻU GRUPAS. PIESAISTES UN NAUDAS VARA

Pastāv četras individuālo dvēseļu vai dživu grupas: pirmā – sasaistītās dvēseles baddha; otrā – brīvību meklējošās – mumukšu; trešā – atbrīvotās – mukta; ceturtā – uz mūžiem brīvās – nitjamukta. Mūsu pasaule līdzinās tīklam, bet dvēseles zivīm. Izpausmju pasaules Kungs ir zvejnieks. Kad zvejnieks izvelk savu tīklu, daļa zivju cenšas no tīkla izlēkt vai to pārplēst, un tādejādi cīnās par savu brīvību. Šī zivju daļa pieder otrajai grupai, brīvību meklējošajām mumukšu. Bet no šīm zivīm izkļūt izdodas tikai nedaudzām. Tieši tāpat tikai pavisam nedaudzas dvēseles sasniedz brīvību, uz ko tās tiecās. Šīs dvēseles pieder trešajai grupai – mukta. Bez tam ir dažas zivis, kurām piemīt tik liela dabiska piesardzība, ka tās nekad neiekļūst tīklā. Tās ir ceturtās grupas dvēseles – nitjamukta, kas nekad nenokļūst  fenomenālās pasaules tīklā, bet ir mūžīgi brīvas kā Narada  un citi viņam līdzīgie. Bet liela daļa zivju nonāk tīklā un tām nepietiek saprašanas, lai aptvertu, ka tām būs tur jānomirst. Nonākot tīklā, šīs zivis cenšas paglābties, bet – tās peld uz tīkla iekšpusi, nolaižas tā dibenā un cenšas ierakties bedrē. Tās nemēģina izkļūt no tīkla, bet tikai vēl dziļāk ierokas dūņās. Tās var salīdzināt ar dvēselēm, kuras cieši pieķērušās pasaulei un visam pasaulīgajam. Tās ir noķertas tīklā, bet cenšas sevi apmānīt, domājot, ka ir laimīgas. Un tās paliek saistītas ar šo pasauli. Tās ieslīgst pasaules ļaunuma glumeklī un ir apmierinātas, kamēr pēc brīvības vai atbrīvošanās tiecošās dvēseles nemīl neko pasaulīgu un nemeklē jutekliskās baudas.

Tādā veidā iluzorās izpausmju pasaules tīklā noķertās dvēseles ir sasaistītās dvēseles jeb baddha. Neviens tās nespēj atmodināt. Tās neatmostas, pat triecienu pēc trieciena saņemot nelaimes, bēdas un neaprakstāmas ciešanas. Kamielis mīl ēst dzelkšņainus augus un, lai gan tos ēsdams viņš saplēš savu muti asinīs, viņa mīlestība pret tiem nemazinās un viņu nav iespējams atturēt no to ēšanas. Sasaistīto dvēseļu dzīvē var gadīties ļoti daudz bēdu un nelaimju, bet jau pēc pāris dienām viņas atkal ir tādas pašas kā vienmēr. Sieva var nomirt vai pamest vīru, aizejot no viņa pie kāda cita, – vīrs apprecēsies no jauna. Var nomirt viņa dēls, viņš briesmīgi bēdāsies, bet drīz par to aizmirsīs. Māte var būt dēla nāves  dziļi satriekta, bet tikai uz īsu laiku; pēc kāda laika viņa atkal pievērsīs uzmanību savai ārienei un rotāsies ar dārgakmeņiem un dārgām drēbēm. Tādi cilvēki var būt nabagi, un tomēr viņi laidīs pasaulē bērnus tādai pašai bezcerīgai  dzīvei, kāda tā ir pašiem. Viņi var tiesas procesos pazaudēt visu savu īpašumu, ja vien tāds viņiem bijis, un pie pirmās izdevības viņi atkal ies tiesāties. Viņiem var nebūt iespēja ne tikai audzināt, bet pat pabarot un apģērbt bērnus, un tomēr viņiem atkal un atkal būs bērni. Viņi līdzinās čūskai ar muskusa žurku zobos. Čūska nespēj norīt žurku, jo tai traucē spēcīgā muskusa smaka, bet tā nespēj to izspļaut no mutes, jo tai traucē pašas ieliektie zobi, bet platāk atvērt muti tā nespēj. Tieši tāpat tā tas ir ar sasaistītajām dvēselēm. Lai gan reizēm tās izjūt pasaules nereālumu,  viņas nespēj ne no tās atteikties, ne koncentrēt savu prātu uz visuma Realitāti. Es esmu redzējis Kešabčandras Sena radinieku; viņš jau bija ļoti vecs un visu laiku pavadīja, spēlējot kārtis, it kā viņam vēl nebūtu pienācis laiks domāt par Dievu.

Ir vēl kāda pazīme cilvēkam ar pasaulīgo dvēseli. Ja to aizvedīs prom no pasaules un radīs viņam labākos iespējamos apstākļus, viņš skums un nomirs. Viņš strādās kā vergs, lai uzturētu savu ģimeni, un bez svārstīšanās melos, apmānīs vai glaimos, lai sevi nodrošinātu. Uz cilvēkiem, kas pielūdz Dievu vai par Viņu domā, viņš skatās kā uz nenormāliem. Viņam pašam nekad nav laika vai situācijas, kad padomāt par garīgām lietām. Pat nāves stundā viņš domās un runās par pasaulīgām lietām. Kāda doma pasaulīgo cilvēku prātos ir visspēcīgākā, tā nāves brīdī arī ārēji izpaužas. Ja viņiem sākas murgi, tad viņi murgo tikai par pasaulīgām lietām un jautājumiem. Viņi var ataicināt pie sevis garīdzniekus, bet, kamēr viņu prāts ir piesaistīts pasaulīgām lietām, pēdējā brīdī vienmēr uzpeldēs pasaulīgās domas. Papagailim var iemācīt pateikt Dieva vārdu, bet, ja to satvers kaķis, viņš ieķērksies savā dabiskajā veidā. Tieši tāpat arī šie cilvēki. Viņi var pastāvīgi atkārtot svēto vārdu, bet, kad tuvojas nāve, virsroku ņem viņu prāta dabiskās tendences. Bhagavadgītā ir teikts, ka DVĒSELES NĀKOTNI NOSAKA DOMAS, KAS VALDA NĀVES BRĪDĪ, un purānās ir minēts stāsts, kā valdnieks Bhārata piedzima par alni, jo mirstot viņš domāja par alni. Tas, kurš mirstot domā par Dievu, vairs neatgriežas šajā pasaulē.

Skolnieks: – Bhagavan, saki, vai cilvēks, kurš vispār domā par Dievu, bet nedomā par Viņu nāves brīdī, vai viņš vēl piedzims uz zemes?

Šrī Ramakrišna: – Parasta dvēsele, kura netic Dievam, var par Viņu kādu laiku domāt, bet pēc tam atkal viegli Viņu aizmirst un pieķeras pasaulei. Bet, ja cilvēks savas dzīves pēdējā brīdī savu prātu koncentrēs uz Dievu, tad viņa sirds un dvēsele attīrīsies un paliks attīrītas pēc viņa nāves. Cilvēki tik stipri cieš tāpēc, ka viņiem nav ticības Dievam. Tāpēc, lai mēs, tuvojoties nāvei, būtu spējīgi domāt par Dievu, mums nepieciešams sagatavot savus prātus ar pastāvīgas prakses palīdzību. Paradums meditēt uz Dievu rada prātā tieksmi spontāni domāt par Viņu visos dzīves brīžos. Un tad mirstot cilvēks domās par Dievu.

Skolnieks: – Kādam jābūt prāta stāvoklim pasaulīgam cilvēkam, lai viņš sasniegtu brīvību?

Ramakrišna: – Ja Dieva žēlastība viņa dvēselē rada pilnīgu vienaldzību un bezkaislību pret zemes lietām, tad tāds cilvēks kļūst brīvs no visām zemes piesaistēm. Bet ko nozīmē pilnīga jeb absolūta bezkaislība? Es jums paskaidrošu. Parasta bezkaislība pret pasaulīgo liek prātam laiku pa laikam vērsties pie Dieva. Bet cilvēka sirdī vēl nav īstas alkas. Pilnīga bezkaislība, gluži otrādi, liek prātam pastāvīgi būt Dievā un tiekties pie Viņa ar tādu kaismi, ar kādu māte tiecas pie sava vienīgā bērna. Tam, kuram piemīt šāda absolūta bezkaislība, nav vajadzīgs vairāk nekas, izņemot Dievu. Viņš lūkojas uz pasauli un uz visu pasaulīgo kā uz dziļu bezdibeni un vienmēr baidās tajā iekrist. Zemes radniecības saites viņam šķiet ļoti tālas. Viņš necenšas būt savu radinieku sabiedrībā. Visa viņa sirds un dvēsele alkst Dieva. Viņš nedomā par savu ģimeni un nedomā par rītdienu. Un viņam piemīt milzīgs gara spēks. Es jums to paskaidrošu ar piemēru.

Kādā vietā ilgstoši bija sausums. Zemkopji apūdeņoja savus laukus, pievadot ūdeni pa grāvjiem no liela attāluma. Vienu no zemkopjiem raksturoja liela izlēmība un gribasspēks. Reiz kādā rītā viņš cieši izlēma rakt savu grāvi tik ilgi, kamēr to nesavienos ar upi un nepievadīs ūdeni savam laukam. Uzsākot darbu, viņam drīz zuda jebkura laika izjūta. Atnāca un pagāja brokastlaiks. Sieva viņu sauca mājās nomazgāties un ieturēt maltīti. Viņa teica: „Brokastis atdziest. Beidz strādāt un nāc mājās.” Sākumā zemkopis viņas vārdiem nepievērsa uzmanību, bet pēcāk, kad viņa nepārstāja aicināt viņu doties mājās, viņš palūdza viņu iet uz mājām un vairs netraucēt. Viņš sacīja: „Tu nesaproti, ka šī briesmīgā sausuma dēļ mums nekas neizaugs. Nebūs ar ko pabarot bērnus, un mēs visi nomirsim badā. Lai kas notiktu, esmu nolēmis šodien pievadīt ūdeni mūsu laukam. Lūk, tad es nomazgāšos un paēdīšu.” To dzirdot, sieva devās mājās, bet zemkopis strādāja visu dienu un vakarā bija izracis grāvi līdz upei. Tad viņš apsēdās uz zemes un ar sajūsmu skatījās, kā ūdens straumes plūst uz viņa lauku. Viņa prāts bija mierīgs un laimīgs. Viņš devās mājās, pasauca sievu un teica: „Tagad dod man paēst un piepildi manu pīpi.” Viņš nomazgājās, apmierināts paēda un iemiga dziļā miegā.

Bezkaislības pamatā pret pasaulīgo ir izlēmība un nelokāma tiekšanās uz mērķi. Citu zemkopi, kurš arī gribēja pievadīt savam laukam ūdeni, arī pusdienlaikā sieva aicināja mājās. „Nāc mājās, nomazgājies un paēd”, – viņa teica. Un viņš momentā nometa lāpstu un atsaucās: „Mīļā, kad tu mani aicini, tad man ir jāiet.” Un viņa lauks palika sauss. Kā zemkopis nevar apūdeņot savu lauku, tā arī uz Dievu tiecošais nevar sasniegt Dievu bez ciešas izlēmības. Kad pateicoties pilnīgai bezkaislībai Dievs tiek sasniegts, visas pasaulīgās pieķeršanās izbalē un izzūd. Cilvēks var turpināt dzīvot ar savu ģimeni, bet viņš nav vairs kā agrāk tai pieķēries, un šī bīstamība viņam zudusi. Ja noliek blakus divus magnētus – lielu un mazu – tad, kurš no tiem, jūsuprāt, pievilks dzelzs gabalu? Protams, lielais. Dievs – tas ir pats lielākais magnēts. Salīdzinājumā ar Viņu pasaules pievilkšanas spēks ir vājš un niecīgs.

Skolnieks: – Bhagavan, kāpēc mēs esam tik ļoti piesaistīti pasaulei, ka nespējam Dievu redzēt?

Ramakrišna: – Lielākais šķērslis ceļā uz Dieva redzēšanu ir „es” jušana. Tajā ir visa patiesība. Kad „es” ir miris, beidzas visas grūtības. Ja ar Dieva žēlastību cilvēks sajutīs, ka visos viņa dzīves notikumos  darītājs nav es, tad tajā pašā brīdī cilvēks atbrīvojas no verdzības uz visu atlikušo dzīves laiku. Šī „es” jušana līdzinās blīvam mākonim. Mazs mākonis var aizsegt mirdzošu sauli. Tā arī šis „es” mākonis aizsedz mūžīgās Saules slavu. Ja pateicoties guru vai garīgā skolotāja centieniem šis mākonis izklīst, Bezgalības slava kļūst redzama.

Kad Rama, kas bija cilvēka ķermenī iemiesota Dievība, gāja pa mežu, tad Lakšmana (individuālā dvēsele), kas atradās netālu no viņa, nevarēja viņu ieraudzīt, jo starp viņiem bija Sita jeb Maija, jeb „es” sajūta.

Paskatieties uz mani. Es aizsedzu seju ar lakatu, un jūs nespējat mani ieraudzīt, lai gan mana seja tepat vien ir. Tieši tāpat arī Dievs atrodas vistuvāk mums, bet mēs nespējam Viņu ieraudzīt „es” jušanas dēļ.  DVĒSELE SAVĀ PATIESAJĀ BŪTĪBĀ IR ABSOLŪTĀ ESĪBA, APZIŅA UN SVĒTLAIME, BET MAIJAS JEB „es” JUŠANAS SEKU DĒĻ TĀ AIZMIRSUSI SAVU PATIESO, ĪSTO BŪTĪBU UN IR SAPINUSIES DAŽĀDU PRĀTA UN ĶERMEŅA IEROBEŽOJUMU TĪKLĀ.

Katra jauna piederība ierobežo dvēseli un izmaina tās būtību. Labi ģērbies cilvēks, protams, mīlēs dziesmas par mīlestību, spēlēt kārtis un nēsāt spieķi, un viņam patiks tādas lietas. Ja jūs turat rokā zīmuli, jūs neapzinoties sāksiet kaut ko rakstīt vai zīmēt. Tāda ir zīmuļa vara. Naudai piemīt milzu spēks. Kad cilvēks kļūst bagāts, visa viņa būtība pilnībā izmainās. Viņš kļūst par citu būtni. Šeit šurp nāca kāds nabadzīgs bramins. Viņš dzīvoja otrpus Gangai. Reiz, izkāpjot no laivas, es ieraudzīju viņu sēžot upes krastā. Mani ieraugot, viņš iesaucās: „Āā,  tas esat jūs, draugs?” Un, spriežot pēc viņa manierēm, es momentā sapratu, ka viņam no kaut kurienes ir uzradusies nauda, citādi viņš nekad pie manis tādā veidā nevērstos.

Kādai vardei alā bija rupija. Reiz alai garām gāja zilonis. Tas vardi ļoti sadusmoja. Tā izlīda no alas un, kratot kājiņu ziloņa virzienā, kliedza: „Kā tu uzdrīksties iet man garām?” Tāda ir bagātības vara. Tā veicina cilvēkā „es” jušanu.

 

PASAULĪGAIS „es”

Bet šī “es” sajūta izzūd, tuvojoties Dievišķajam viedumam, kas ved uz virsapzināšanos (samadhi), bet pēc tam arī uz Dievapziņu. Bet iegūt šo Dievišķo viedumu ir ļoti grūti. Vēdās teikts, ka tad, kad prāts sasniedz garīgās evolūcijas septīto pakāpi, dvēsele nonāk samadhi stāvoklī, un tajā momentāli pazūd „es” sajūta. Dabiskā veidā prāts atrodas pirmajās trīs pakāpēs, pasaulīgo tieksmju un dzīvniecisko tiekšanos valstībā, un tas tiek piesaistīts jutekliskām baudām un bagātībai.  Kad prāts atrodas attīrītā sirdī, dvēsele sāk pamanīt gara gaismu. Sākot redzēt šo gaismu, dvēsele iesaucas: „Kas tas ir? Kas tas ir?” Kad prāts paceļas līdz rīklei, dievbijīgam cilvēkam patīk klausīties un runāt par Dievu. Kad prāts paceļas vēl augstāk un tuvojas vietai starp uzacīm, tas savā priekšā ierauga Bezrobežīgās Būtības vīziju, kuras būtība ir absolūta Esība, Apziņa un Svētlaime. Tad dvēsele vēlas pieskarties un apskaut šo Būtību, bet tai tas neizdodas. Kā slēgtā lampā var redzēt liesmu, bet nevar tai pieskarties, tā arī dvēseles priekšā esošā vīzija ir tai pieejama, bet tā nespēj to ne aptvert, ne ar to saplūst vienotībā. Bet septītajā pakāpē prāts zaudē „es” sajūtu pavisam, nonāk Dievapziņā un sajūt vienotību ar Bezgalīgo.

Skolnieks: – Saki, Bhagavan, kas notiek pēc tam, kad tiek sasniegta septītā pakāpe un kad atnāk Dievišķais viedums? Ko tad cilvēks redz?

Ramakrišna: – To nav iespējams aprakstīt vārdiem. Septītajā pakāpē, kad prāts pāriet savā cēloņu formā, iestājas samadhi un neviens nespēj pastāstīt, kas tad notiek.   

Sajūta „es”, kas cilvēku dara pasaulīgu un piesaista juteklībai un bagātībai, ir cēlonis cilvēka sasaistībai. Atšķirību starp Augstāko Būtību un individuālo dvēseli rada starp tiem esošā „es” sajūta. Ja jūs virs ūdens straumes turēsiet nūju, jums šķitīs, ka ūdens ir sadalīts divās daļās, lai gan īstenībā ūdens ir viens. Tā šķietamā sadalītība ir sekas uz tā esošajai nūjai. Sajūtu „es” var salīdzināt ar šo nūju. Iznīciniet šo ierobežojošo piedevu, un ūdens plūsma būs viena un nedalīta. Kā izpaužas šī „es” sajūta, kas tā pieķērusies cilvēkam? Tā ir sajūta, kas saka: „Tas esmu es, es esmu tas. Man pieder liela bagātība, es esmu liels un varens. Kas ir par mani varenāks?”  Ja zaglis nozags desmit rūpijas un tiks notverts, tad rūpiju īpašnieks sākotnēji paņems naudu, tad piekaus zagli, pēc tam atdos viņu policijai un nobeigumā iesēdinās viņu cietumā. Un visā notiekošajā pasaulīgais „es” saka: „Vai tad viņš nezina, ka ir nozadzis man piederošās desmit rūpijas? Kā viņš uzdrošinājās?”

Skolnieks: -Saki, Bhagavan, ja mēs no visa zemei piederošā un pasaulīgā varam atbrīvoties tikai samadhī stāvoklī, pazaudējot „es” sajūtu,  tad vai nav labāk izvēlēties uz Samadhi vedošo vieduma ceļu, jo tāpēc ka lūgšanu un pielūgšanas ceļos “es” sajūta tomēr saglabājas?

Ramakrišna: – Tikai ļoti nedaudzi caur samadhi atbrīvojas no „es” sajūtas. Šī sajūta ir pārāk cieši mums pieķērusies. Mēs tūkstoš reižu varam pareizi izprast tās iluzoritāti, bet „es” sajūta atkal un atkal no jauna atgriezīsies pie mums. Jūs varat šodien apgriezt vīģes koka zarus, bet rīt jūs ieraudzīsiet jaunus dzinumus. Tāpēc, ja „es” 

sajūta nevēlas aiziet, lai tā paliek, bet lai kļūst par Dieva kalpu. „Ak, Dievs, Tu esi mans Kungs, un es esmu Tavs kalps.” Tad domājiet tādā veidā: „Es esmu Viņa kalps, es esmu Viņa bhakta, skolnieks un sekotājs.”

Tāds „es” nevar kaitēt. Saldumi bieži sagādā kuņģī traucējumus, bet kristalizēts cukurs nav kaitīgs. Vieduma ceļš ir ļoti grūts. Un pa to nav iespējams iet, kamēr „es” sajūta ir savienota ar ķermeni. Mūsdienās ķermeņa apziņu un „es” sajūtu nav iespējams tik viegli pārvarēt. Drīzāk tas ir vairāk iespējams sasniegt lūgšanu ceļā un padevībā Dieva gribai, pastāvīgi atkārtojot svēto vārdu un dziļās alkās pēc Dieva.

Skolnieks: – Vai tāpēc, Bhagavan, tu mums māci atteikties tikai no pasaulīgā „es”, bet ne no „es” kā Dieva kalpa sajušanas?

Ramakrišna: – Jā, „es” kā Dieva kalpa sajūta nekaitē. Šis egoisms nav bīstams, gluži otrādi, tas palīdz sajust Dievu.

Skolnieks: – Saki, Bhagavan, vai tam cilvēkam, kura „es” sajūta ir kā Dieva kalpam, vai viņam var piemist kaislības un dusmas?

Ramakrišna: Ja viņa sevis kā Dieva kalpa sajūtas ir patiesas un pilnīgas, tad kaislība un dusmas no viņa atkritīs pašas, atstājot viņa prātā tikai rētu. Šī bhaktas vai dievbijīga cilvēka „es” sajūta nevar kaitēt nevienai dzīvai radībai. Tā ir līdzīga zobenam, kas, pieskaroties filosofu akmenim, pārvēršas zeltā. Zobens saglabā savu iepriekšējo formu, bet tas vairs nespēj ne griezt, ne durt. Vējš norauj kokospalmai sausās lapas, atstājot pēdas stumbrā; šīs pēdas parāda, ka reiz te bijušas lapas. Līdzīgā veidā „es” sajūtas rēta paliek Dievu sajutuša cilvēka prātā, bet visa viņa būtība ir izmainījusies, pārvēršoties nevainīga bērna būtībā. Bērna „es” sajūta nav saistīta ar zemes priekšmetiem. Vienā brīdī tas mīl kādu lietu, un tai pat brīdī to vairs nemīl. Jūs varat no viņa dabūt dārgi maksājošu priekšmetu, par to samaksājot ar vien dažus grašus vērtu rotaļlietu. Bērnam viss ir vienāds, un nekas viņas nav ne liels vai mazs. Tāpēc bērnam nav kastas vai ticības sajūtas. Ja māte viņam saka: „Tas ir tavs brālis”, bērns nedomās par to, ka par viņa brāli dēvētais cilvēks pieder zemai kastai, un viņš ar to kopā sēdēs un ēdīs  bez jebkādiem aizspriedumiem vai riebuma.

Daži bhaktas, sasnieguši samadhi stāvokli vai Dievapziņu, atgriežoties atpakaļ pie parastajām sajūtām, notur „es” kā Dieva kalpa sajūtu. Viņi pilnībā nepazaudē „es” sajūtu, bet to saglabā tik daudz, lai atkārtotu Dieva vārdu, slavētu Viņu, mīlētu Viņu un kalpotu Viņam. Un tie, kas sevī ļoti attīsta „es” kā Dieva kalpa sajūtu, pietuvojas Kungam. Tas ir bhaktas vai bijības ceļš. Bet patiesa bijība vai uzticība sastopama ļoti reti. Patiesa bijība vai dievbijība ir pamats karstai mīlestībai uz Dievu un, kad atnāk šī karstā mīlestība, Dievišķā būtība vairs nav tālu. Šajā Dievišķajā mīlestībā pilnīgi un galīgi izzūd zemes sajūtas, un visa sirds un dvēsele meklē balstu tikai visuma Dievā. Daži cilvēki jau piedzimst ar šo karsto mīlestību uz Dievu, tas ir viņu dabiskais stāvoklis. Un šīs mīlestības izpausmes viņos redzamas jau bērnībā. Jau pašā visagrākajā bērnībā viņi alkst Dievu. Vēsturē bijuši daudzi šādu dzimušu bhaktu piemēri, līdzīgi Prahladam un citiem. Parasta kalpošana Dievam, kas ietver svēto rakstu likumu izpildi, upurēšanu vai lūgšanas, ir tikai sagatavošanās. Kā karstā laikā, – tikai tik ilgi, kamēr nav vēja, – cilvēks atvēsinās ar vēdekli,- tā arī dvēselei ir nepieciešama rituālu veikšana kā Dieva vārda atkārtošana, upurēšana, lūgšanas un askēzes tikai tik ilgi, kamēr tā nesajūt karstas mīlestības uz Dievu vēsmas. Dieva pielūgšana bez karstas mīlestības uz Viņu ir vēl nenobrieduša bhaktas zīme. Kad dvēsele nobriest, tā pati viņu aizved pie Dievišķās mīlestības, kura ir pilnīga jeb absolūta un kura nes sev līdzi absolūtu Dieva sajušanu.

Skolnieks: – Saki, Bhagavan, ko nozīmē pilnīga jeb absolūta Dievības sajušana?

Ramakrišna: – Dievu iespējams sajust tikai un vienīgi attīrītai sirdij. Parasti prāts ir pārklājies ar zemes netīrumiem. Prātu var salīdzināt ar adatu. Ja adatu pārklātu ar netīrumu kārtu, magnēts to nepievilks, bet, ja netīrumus nomazgās, tad magnēts atkal pievilks adatu. Līdzīgi – kad prāts ir pārklāts ar zemes kārtu, tas nejūt Kunga pievelkošo ietekmi, bet, kad cilvēks no sirds nožēlo un saka: „Ak Kungs, es vairs nekad tā nerīkošos” un lej nožēlas asaras, viņš ar tām aizskalo no dvēseles visu netīro un Kunga magnēts atkal pievelk sev viņa prāta adatu. Tad pēkšņi atnāk virsapzināšanās, un tai seko Dieva vīzija.

CILVĒKS VAR VEIKT TŪKSTOŠIEM MĒĢINĀJUMU, BET NEKAS NEVAR NOTIKT BEZ DIEVA ŽĒLASTĪBAS. Tāpēc bez Viņa žēlastības neviens nevar Viņu ieraudzīt. Un nav viegli saņemt Viņa žēlastību. EGOISTISKAJAI „ES” SAJŪTAI, KAS SAKA: „ES TO DARU”, IR JĀBŪT PILNĪBĀ ATMESTAI, PIRMS VAR TIKT SAJUSTA DIEVIŠĶĀ ŽĒLASTĪBA. Kamēr mājai ir pārvaldnieks, kas pieskata krājumu noliktavas, saimnieks pats nenāks ārā izsniegt katram nepieciešamo. „Tur ir pārvaldnieks, – viņš sacīs, – kāpēc man iet pašam?” Līdzīgā veidā – kamēr pagaidām tā par sevi domā „es”, ka viņš ir tas, kas visu dara un ir visu sirds bagātību kungs, īstais Kungs tur neieies. Dieva žēlastība ir pats pareizākais ceļš uz Dieva vīziju.

Dievs ir vieduma Saule. Viens vienīgs mūžīgās Saules stars apgaismo šo pasauli, un šajā gaismā mēs apzināmies sevi un viens otru un iegūstam dažāda veida zināšanas. Un, ja Dievs ar šo gaismu apgaismo savu seju, Viņa seja kļūst redzama bhaktam vai dievbijīgam cilvēkam.

Naktī sargs, turot rokā apslēptu gaismekli, staigā no vienas vietas uz otru. Šī gaismekļa gaismā viņš redz cilvēku sejas un cilvēki redz viens otru, bet neviens nevar saskatīt sarga seju. Un, ja kāds grib ieraudzīt pašu sargu, viņam jāpalūdz, lai sargs pagriež gaismekli pret sevi. Līdzīgā veidā tas, kurs vēlas ieraudzīt Dievu, ir Viņam jālūdz sekojoši: „Ak, Kungs, esi žēlsirdīgs, pagriez sava vieduma gaismu pret Tavu paša seju, lai es varu Tevi ieraudzīt.” Ja mājās nav uguns, tā ir galējas nabadzības pazīme. Tāpēc cilvēkam ir jāiededz savā sirdī vieduma uguns. „Ak, prāts, kāpēc tu neredzi Dievišķās Mātes seju, iededzinot vieduma gaismekli savā dvēselē!”

 

DIEVA DAŽĀDO IZPAUSMJU PIELŪGŠANA

Skolnieks jautāja: – Bhagavan, var ticēt, ka Dievs iemiesojas konkrētā veidolā, bet, protams, ne jau cilvēku pielūgtajos akmens atveidos un statujās?

Šrī Ramakrišna atbildēja: – Mans dārgais kungs, kāpēc jūs sakāt – akmens atveidos? Dievišķās Būtības atveids ir gara radīts.

Skolnieks šo vārdu nozīmi nesaprata un atbildēja: – Tomēr, vai tad cilvēka pienākums nebūtu paskaidrot tiem, kas šos atveidus pielūdz, ka Dievs nav tas pats, kas Viņa atveidi un, ka, pielūdzot Dievu, viņiem jādomā par Dievu, nevis statujām.

Bhagavans sacīja: – Visuma Kungs cilvēkiem māca to, ko viņiem jāzina. Tas, Kurš radījis sauli un mēnesi, cilvēkus un dzīvniekus; Kurš radījis visām dzīvām būtnēm nepieciešamos apstākļus; vecākus, kuri par viņiem rūpējas un tos audzina; Tas, Kurš ir tik daudz paveicis, droši vien arī kaut ko izdarīs, lai viņus tuvinātu gaismai. Kungs mīt cilvēka ķermeņa templī. Viņš zina mūsu visdziļākās domas. Ja atveidu pielūgšana ir nepareiza, – vai tad Viņš nezina, ka jebkura pielūgšana ir veltīta Viņam? Viņš ar prieku to pieņems, jo zinās, ka tas  ir Viņam. Kāpēc jums uztraukties par tiem, kuri atrodas ārpus jūsu sasniegumiem? CENTIETIES IEPAZĪT DIEVU UN VIŅU MĪLĒT. TAS IR JŪSU PIRMAIS PIENĀKUMS.

Jūs runājat par atveidiem, kas gatavoti no māliem. Nu ko, bieži ir nepieciešams pielūgt arī šādus atveidus un simbolus. Vēdantā ir teikts, ka ABSOLŪTĀ ESĪBA, APZIŅA UN SVĒTLAIME PIEPILDA UN CAURAUŽ VISU VISUMU, UN IZPAUŽAS VISĀS FORMĀS. Kāds ļaunums var rasties, pielūdzot Absolūtu ar atveidu un simbolu palīdzību? Mēs redzam mazas meitenes spēlējoties ar lellēm. Cik ilgi viņas ar lellēm spēlēsies? Tikai tik ilgi, kamēr nebūs apprecējušās. Apprecoties viņas pārstās spēlēties ar lellēm. Līdzīgā veidā arī cilvēkam ir nepieciešami atveidi un simboli, kamēr viņš nav iepazinis Dievu tā patiesajā būtībā. Un Dievs pats ir iepriekš organizējis visas savas pielūgšanas formas.  Visuma valdnieks to visu darījis tāpēc, lai atbildētu dažādiem atšķirīgas garīgās attīstības un zināšanu līmeņa cilvēkiem. Arī māte gatavo ēdienu tā,  ka katrs saņem to, kas viņam visvairāk vajadzīgs. Iedomājieties, ka mātei ir pieci bērni un tikai viena zivs uz visiem. Un viņa no šīs  zivs atbilstoši katra vajadzībām pagatavos piecus dažādus ēdienus, kas derēs visiem: vienam sātīgu „polao” (zivju plovs), otram zivju zupu, trešajam ceptu zivi, ceturtajam zivi skābajā tamarindu mērcē utt. Vai tagad jūs mani saprotat?

Skolnieks atbildēja: – Jā, Bhagavan, tagad es saprotu. Bet saki, cienījamais kungs, kā nostiprināt savu prātu Dievā?

Šrī Ramakrišna: – Šim mērķim cilvēkam nepieciešams nepārtraukti skandēt svēto Dieva vārdu, nepārstājot runāt par Viņa slavu un Dievišķajiem atribūtiem.

Pēc tam cilvēkam jāmeklē svēto sabiedrība. Laiku pa laikam nepieciešams apmeklēt tā Kunga kalpotājus un pielūdzējus, vai cilvēkus, kas Viņa dēļ ir atteikušies no visa pasaulīgā un zemes lietām. Tomēr pasaulīgo rūpju un nemiera vidū ir ļoti grūti nostiprināt savu prātu Dievā. Un tāpēc ir nepieciešamība laiku pa laikam norobežoties vientulībā, lai varētu meditēt uz Dievu. Garīgās dzīves pirmajā stadijā cilvēks nevar iztikt bez vientulības. Jauniem dzinumiem ir nepieciešams atbalsts jeb stute vai norobežojums apkārt to aizsardzībai, citādi kazas un citi dzīvnieki tiem nodarīs kaitējumu. Sirds dziļums, vientuļš nostūris vai mežs – lūk, trīs vietas meditēšanai. Cilvēkam ir nepieciešams arī attīstīt pareizu spēju atpazīt patiesību no meliem. Viņam jāprot atšķirt reālais un  nereālais, matērija uz gars. Un tad galu viņš no sevis nokratīs mīlestību uz zemes lietām, pieķeršanos jutekliskām baudām,  bagātībai, slavai un varai.

 

ALKAS PĒC DIEVA UN DIEVIŠĶĀ MĪLESTĪBA

Visus savus pienākumus pildiet, domājot par Dievu. Kas attiecas uz jūsu vecākiem, sievu un bērniem, kalpojiet viņiem tā, it kā viņi patiešām būtu jūsu, bet vienmēr atcerieties, ka viņi jums nepieder, ka viņi ir Dieva bērni. Arī jūs esat Dieva bērni un jūsu tuvinieki ir cilvēki, kas mīl Dievu. Bruņurupucis ūdenī peld barības meklējumos. Bet, kā jūs domājat, par ko viņš domā? Droši vien par krastmalas smiltīs izdētajām olām. Tieši tāpat pasaulē dzīvojat arī jūs, bet pacentieties, lai jūsu domas vienmēr būtu pie Kunga kājām

Pieņemsim, ka jūs neesat ieguvuši patiesu mīlestību pret Dievu. Ja, būdami tādā stāvoklī, jūs nonāksiet pasaulē, jūs, droši vien, tajā apmaldīsieties. Jūsu prāta līdzsvaru sagraus neveiksmes, sarūgtinājumi, vajadzības, bēdas, ciešanas un dažādas slimības; un, jo vairāk jūs sevi veltīsiet pasaulīgajām lietām, un jo vairāk jūs rūpēsieties un satrauksieties par tām, jo lielāka kļūs jūsu pieķeršanās pasaulei.  Ja gribat pārlauzt maizes koka augli, vispirms ierīvējiet ar eļļu savas rokas, citādi tām pielips pienainā sula un tās salīmēs.  Tāpēc vispirms ierīvējiet ar mīlestības un uzticības eļļu Dievam  savu dvēseli un pēc tam jau jūs varat saskarties ar pasaulīgajām lietām. Bet, lai sevi tādā veidā nostiprinātu, tam nepieciešama vienatne [vientulība]. Ja jums ir nepieciešams sviests, jums jāsagatavo atbilstošs piens, noliekot to vietā, kur to neviens nekustinātu. Citādi tas nenostāvēsies. Pēc tam jāsakuļ krējums, un sviests pacelsies virspusē. Līdzīgā veidā neofītam jāsēž nošķirtībā un jāizvairas, lai viņu netraucētu cilvēki, kuru prātus pārņēmis pasaulīgais, pēc tam sākas „kulšanas” process: nomierināto prātu vingrina pareizā meditācijā, un tādā veidā radīsies Dievišķās mīlestības sviests. Ja jūs vientulībā atdosiet savu prātu Dievam, jūs sasniegsiet uzticēšanos Viņam. Ja jūs šo pašu prātu atdosiet pasaulei, tas kļūs pasaulīgs un domās par sievietēm un zeltu. Pasauli var salīdzināt ar ūdeni, bet prātu ar pienu. Ar ūdeni sajauktu tīru pienu vairs nevar atdalīt no ūdens, bet, ja sākotnēji pienu pārvērš sviestā un pēc tam to ieliek ūdenī, tas paliks no ūdens nodalīts, nesajauksies ar ūdeni. Lai jūsu prāta piens ar reliģiozo vingrinājumu palīdzību vienatnē pārvēršas par Dievišķās mīlestības sviestu. Tad jūsu prāts vairs nekad nesajauksies ar pasaulīgo ūdeni, bet pacelsies virspusē un nebūs pieķēries pasaulei. Sasniedzot patiesas zināšanas un dievbijību, prāts būs nodalīts no pasaules.

Vienlaicīgi ar to vingrinieties patiesā no nepatiesā pareizā atpazīšanā. „Juteklība un zelts” ir nereāli. Vienīgā Realitāte ir Dievs. Kāds labums no naudas? Tā var nodrošināt cilvēkam ēdienu, apģērbu, mājokli, greznību un dzīves ērtības, bet tā nevar radīt dvēseles pilnību vai Dieva redzējumu. Tāpēc bagātības iegūšana nedrīkst kļūt par dzīves augstāko mērķi un tiekšanos. Tādā veidā jums jāmācās atšķirt patieso no maldīgā. Un ar šīs pašas spējas atpazīt patieso no maldīgā palīdzību jūs pārvarēsiet savu pieķeršanos personas skaistumam [личной красоте]. Padomājiet, kas veido skaistas sievietes ķermeni. Līdzīgi visiem ķermeņiem to veido miesa, asinis, āda, kauli, gaļa un tauki. Ir tikai apbrīnojami, ka cilvēks zaudē Dieva redzējumu un savu prātu atdod šādu pārejošu juteklisku objektu varai.

Skolnieks jautāja: – Bhagavan, vai ir iespējams redzēt Dievu?

Šrī Ramakrišna: – Protams. Pastāv sekojoši Dieva redzējuma veidi: laiku pa laikam nošķirties vientulībā; Dieva vārda un Dievišķo īpašību slavināšana; atpazīšana (patiesā no nepatiesā).

Skolnieks: – Bhagavan, kāds prāta stāvoklis tuvina Dieva redzējumam?

Šrī Ramakrišna: – Piesauciet Dievu ar alkstošu sirdi un tad jūs Viņu redzēsiet. Cilvēki izlej asaru jūru par savu sievu vai bērniem; naudas dēļ – veselas straumes, kurās paši var noslīkt; bet kuram notecēs kaut viena asara Dieva dēļ? Piesauciet Viņu, nevis lai izrādītos, bet gan ar sirdi, kas Viņu alkst un Viņa dēļ cieš. Rītausmas rozā gaisma kļūst redzama pirms saules lēkta; līdzīgā veidā alkstoša un ciešanu pilna sirds ir zīme vēlāk sekojošajam Dieva redzējumam.

Kaismīga vēlēšanās ir pats īstākais ceļš Dieva redzējumam. Ar šīs kaismīgās vēlmes palīdzību prāts nostiprinās Dievišķajā Būtībā. Cilvēkam nepieciešama ticība, kas līdzīga nevainīga bērna ticībai un tāda vēlme pēc Dieva, kādu bērns jūt pret savu māti.

Reiz dzīvoja kāds pusēns vārdā Džatila. Viņam vienam bija jāiet cauri mežam uz skolu. Bieži viņš jutās vientuļš un nobijies. Viņš to izstāstīja savai mātei un māte viņam teica: „No kā tu baidies, mans bērns? Kad tu baidies, tev jāpiesauc Krišnu.” „Kas ir Krišna?” – jautāja puisēns. Un māte atbildēja: „Krišna ir tavs brālis.” Pēc tam, kad Džtila viens devās cauri mežam un juta bailes, viņš sāka skaļi saukt: „Brāl Krišna!” – un, kad neviens nenāca, viņš atkal sauca: „Ak, brāl Krišna, kur tu esi? Nāc un aizsargā mani, man ir bail.” Dzirdot uzticīgā bērna saucienus, Krišna vairs nespēja palikt malā. Viņš parādījās zēna izskatā un teica: „Lūk, te es esmu, tavs brālis! No kā tu baidies? Iesim kopā, es tevi aizvedīšu uz skolu.” Pēc tam, aizvedis viņu līdz skolai, Krišna puisēnam teica: „Es pie tevis ieradīšos ikreiz, kad tu mani pasauksi, nebaidies vairs.” Tāds ir patiesas ticības un patiesas vēlēšanās spēks.

Jūs varat ieraudzīt Dievu, ja jūsu mīlestība pret Viņu ir tikpat spēcīga kā šīs trīs pieķeršanās kopā, tas ir: skopuļa pieķeršanās savai bagātībai, mātes pieķeršanās savam jaundzimušajam bērnam un šķīstas sievas pieķeršanās savam vīram.

Lai ieraudzītu Dievu, cilvēkam Viņu jāmīl ar visu sirdi un visu dvēseli. Cilvēkam jāspēj ar savām lūgšanām sasniegt Dievišķo Māti. Absolūta pašatsacīšanās un padevība Dievišķās Mātes gribai ir pats pareizākais veids, lai ieraudzītu Dievu. Kā kaķēns pakļaujas savas mātes gribai, tā arī dievbijīgam cilvēkam jāuztic sevi Dievišķās Mātes gribai.  Kaķēns var tikai ņaudēt un saukt „mjau, mjau”, bet māte-kaķene viņu vienādi audzinās kā uz plikas grīdas, tā arī saimnieka dūnu gultā. Kaķēns vienādi būs apmierināts. Tieši tāpat patiesi dievbijīgam cilvēkam jābūt apmierinātam ar to, ko Dievišķā Māte viņam vēlas dot.

Dievišķā apziņa neiemājo cilvēkā, kamēr viņa sirdī mīt trīs lietas: kauns, naids un bailes. Šīs trīs jūtas un vēl kastu lepnums – ir dvēseles važas. Kad šīs važas ir satriektas, ir sasniegta brīvība. Ar šīm važām sasaistītā ir dživa („es”), no važām brīvais ir – Šiva (Dievs).

Ikvienam cilvēkam ir parādi, ko tam jāatmaksā: parāds Dievišķajam Garam, parāds viedajiem, parāds mātei, parāds tēvam, parāds sievai. Neviens cilvēks, neatmaksājot šos parādus, nevar atteikties no zemes dzīves. Bet, ja viņa dvēsele ir Dievišķās mīlestības noreibusi, ja cilvēks jūk prātā alkās pēc Dieva,  tad viņš ir brīvs no visiem pienākumiem un parādiem.  Tad – kas ir viņa tēvs, kas ir māte un kas ir sieva? Viņš uzvedas kā jukušais, kas brīvs no jebkurām važām un saitēm, un viņam nav nekādu pienākumu. Vai jūs zināt, kas ir Dievišķās mīlestības neprāts? Šajā stāvoklī cilvēks aizmirst pasauli un pārstāj apzināties savu ķermeni, kas tik dārgs parastam cilvēkam. Čaitanjadevam bija šis ekstāzes neprāts. Viņš nejuta ne aukstumu, ne slāpes, ne miegu un neapzinājās savu fizisko veidolu. Vārda Čaitanja nozīme ir – „nedalāmā un absolūtā Apziņa”. Vaišnavčarana bieži sacīja, ka Dievišķās mīlestības iemiesojums – Čaitanjadeva – līdzinājās šīs absolūtās Apziņas okeānā esošajam putu burbulim.

Dievišķā mīlestība ir pasaulē visretāk sastopamā lieta. Cilvēks, kurš spēj mīlēt Dievu, kā uzticīga sieva mīl vīru, sasniedz Dievišķo mīlestību. Tīra mīlestība ir grūti iegūstama. Tīrā mīlestībā visai sirdij un dvēselei ir jābūt pārņemtām ar Dievu. Tad iestājas ekstāze. Ekstāzē cilvēks aiz izbrīna kļūst mēms. Pilnībā apstājas ārējā elpošana, bet iekšējā elpošana turpinās; cilvēks pilnībā pamirst, kā pamirst mednieks, mērķējot ar ieroci – neelpojot un neizdodot ne skaņas. Cilvēks Dievišķajā mīlestībā pilnībā aizmirst ārējo pasauli ar visiem tās kārdinājumiem un ēsmam; pat savu agrāk tik dārgo ķermeni cilvēks viegli aizmirst. Ekstāzē, apstājoties elpošanai, viss prāts paliek absolūti nostiprinājies Augstākajā. Visas nervu strāvas ar milzīgu spēku traucas augšup, un rezultātā iestājas samadhi jeb Dievapziņa. Bet CILVĒKI, KURI IR TIKAI VISPARASTĀKIE MĀCĪTIE VĪRI (PANDITI) UN PAŠI NAV SASNIEGUŠI DIEVIŠĶO MĪLESTĪBU, TIKAI JAUC CITIEM CILVĒKIEM PRĀTUS.

 

LEPNUMS

Daži cilvēki ļoti lepojas ar savu bagātību, savu slavu un sabiedrisko stāvokli, bet visas šīs lietas ir pārejošas. Neviens mirstot tās nespēj paņemt līdzi. Ļoti slikti ir lepoties ar bagātību. Jūs varat teikt: es esmu bagāts, bet, droši vien, ir par jums vēl bagātāki cilvēki, miljonāri un miljardieri. Tumsā spīdošie jāņtārpiņi var domāt, ka viņi apgaismo pasauli; bet, kad sāk spīdēt zvaigznes, viņu lepnumam jāpazūd. Savukārt zvaigznes var domāt, ka tās apgaismo pasauli, bet, kad uzlec mēness, to gaisma izblāv, un zvaigznes jūtas nokauninātas. Tāpat arī mēness domā, ka viņa gaisma ir tā, kas visu apgaismo, bet tad iestājas rītausma, un austošā saule pilnībā liek izzust mēness gaismai. Ja bagātie cilvēki par šīm lietām aizdomātos, iespējams, viņi vairs nelepotos ar savu bagātību.

 

REĀLAIS UN NEREĀLAIS. PATIESĪBA UN NE-PATIESĪBA.

Mājsaimnieks: – Cienījamais kungs, lūk, mēs – mājsaimnieki; lūdzu, dod mums vēl norādījumus.

Šrī Ramakrišna: – VISPIRMS IEPAZĪSTIET DIEVU UN TAD PILDIET MĀJSAIMNIEKA PIENĀKUMUS.

Mājsaimnieks: – Cienījamais kungs, vai taisnība, ka šī pasaule ir nereāla?

Šrī Ramakrišna: – Kamēr cilvēks nav iepazinis Dievu, viņam šī pasaule ir reāla, jo viņš vēl kļūdās un savā pašapmānā saka: „man un mans.” Esot šī pašapmāna važās, viņš slīkst juteklības jūrā un visā pasaulīgajā, un tumsonība padara viņu aklu tik ļoti lielā mērā, ka viņš nespēj atrast izeju. Jūs paši varat ievērot, cik ļoti pārejoša ir visa pasaule. Paskatieties uz šo māju; cik cilvēku tajā ieiet un cik iziet; cik cilvēku tajā ir piedzimuši un cik nomiruši! Šobrīd tā stāv, bet rīt tās nebūs, – tik gaistoša tā ir. Tie cilvēki, kurus jūs dēvējat par savējiem, izzudīs, kā tikko aizvērsies jūsu acu plakstiņi. Ja arī jums neviena mājās nav, tad tomēr jūs nevarat doties kur gribat kāda tāla radinieka dēļ. Ceļš ir atvērts, bet zivs nespēj izkļūt no tīkla. Zīdtārpiņš taisa savu kokonu un, nezinot kā no tā izkļūt, tajā nomirst.

Mājsaimniekam ir jārūpējas par saviem bērniem, bet tai pat laikā viņam par jebkuru bērnu jādomā kā par mazu Krišnu un par visiem bērniem kā Dieva bērniem. Kalpojiet savam tēvam kā Dievam un savai mātei kā Dievišķajai Mātei. Pēc tam, kad cilvēks būs piedzīvojis Dievu, dzīvojot kopā ar savu sievu, viņam ar to vairs nebūs fiziskas attiecības. Abi dzīvos kā bhaktas vai īsti debesu cilvēki. Viņi sarunāsies par garīgām tēmām un savu laiku pavadīs, domājot par Dievu un rūpējoties par Viņa bhaktām. Viņi kalpo visās būtnēs esošajam Dievam.

Mājsaimnieks: – Bet, cienījamais kungs, mēs neredzam tādas sievas un vīrus.

Ramakrišna: – Viņi ir, bet to ir ļoti maz. Pasaulīgie cilvēki reti viņus atpazīst. Un – lai tā dzīvotu, garīgiem ir jābūt abiem. Tāda dzīve ir iespējama tikai tad, ja abi bauda šo Dievišķo mīlestību, pretējā gadījumā nebūs harmonija, bet vīra un sievas starpā būs pastāvīgas nesaskaņas un strīdi. Varbūt, ka sieva žēlosies un teiks: „Kāpēc gan es apprecējos ar šo cilvēku! Kādu baudu viņš man spēj sagādāt? Viņš tikai vienkārši mierīgi sēž un domā par Dievu. Viņš zaudē saprātu.”

Dievbijīgs cilvēks: – Tas ir viens šķērslis, bet var būt arī citi. Var būt arī nepaklausīgi vai slimi bērni. Ko lai, cienījamais kungs, dara tādā gadījumā?

Šrī Ramakrišna: – Mājsaimniekam ir ļoti grūti būt patiesi taisnajam. Pārāk daudz šķēršļu. Jūs visi tos ļoti labi zināt: slimības, bēdas, nabadzība, nesaskaņas ar sievu, bērniem – nepakļaušanās un sliktas novirzes; bet no tā visa var rast izeju. Laiku pa laikam cilvēkam ir jāpadzīvo vientulībā, jālūdzas un visiem spēkiem jācenšas sasniegt Dievu.

Mājsaimnieks: – Cienītais kungs, vai ir jāpamet savas mājas?

Šrī Ramakrišna: – Ne gluži, bet, kad rodas iespēja uz dienu vai divām atstāt māju, ir ļoti ieteicams kopā ar to tur atstāt atbildību, satraukumus un rūpes. Un  šajā laikā nevajag būt kopā ar pasaulīgiem cilvēkiem vai domāt par pasaulīgām lietām. Ir jābūt vai nu vienam, vai kāda svēta un tikumīga cilvēka sabiedrībā.

Mājsaimnieks: – Cienītais kungs, kā mēs varam atpazīt un atšķirt svēto?

Šrī Ramakrišna: – Svēts ir tas, kura sirds, dvēsele un visa iekšējā būtība ir vērsta uz Dievu, tas, kurš atteicies no sievietes un no bagātības. Svētā skatienā uz sievieti nav vēlmes; ja viņš tuvojas sievietei, viņš viņā redz Dievišķo Māti un pielūdz To. Viņa domas vienmēr ir vērstas pie Dieva, un visi viņa vārdi attiecināmi uz Viņu. Viņš visur redz Dievu un zina, ka, kalpojot cilvēkiem, viņš kalpo Dievam. Lūk, tādas ir svētā ārējās pazīmes.

Mājsaimnieks: – Cienījamais kungs, vai ilgi ir nepieciešams būt vientulībā?

Šrī Ramakrišna: – Līdz brīdim, kamēr neiestājas pareiza patiesā no maldīgā atpazīšana.

Mājsaimnieks: – Cienījamais kungs, ko nozīmē pareiza atpazīšana?

Šrī Ramakrišna:  – Dievs ir patiesība, pasaule – nav patiesība, tā arī ir atpazīšana. Patiesība ir tas, kas ir nemainīgs un pastāvīgs; nepatiesība ir tas, kas mainīgs un pārejošs. Cilvēks, kuram piemīt pareiza patiesā no maldīgā atpazīšana, zina, ka tikai vien Dievs ir reāls, bet visas pārējās lietas – nereālas. Kad atnāk pareizā atpazīšana, tad cilvēkā rodas kaismīga vēlme redzēt Dievu. Kamēr cilvēks mīl nevis patiesību, bet gan baudas un ķermeņa ērtības, slavu, pagodinājumus un bagātību, tikmēr cilvēks nevēlas zināt Dievu, tas ir, patiesību. Pareiza patiesības no nepatiesības atpazīšana cilvēku ved Dieva meklējumos.

 

REĀLA IR TIKAI DIEVA GRIBA

Mahima: – Saki, Bhagavan, ar kāda veida darbu iespējams Dievu sasniegt?

Ramakrišna: – Darbu daudzveidībā nav nekādas atšķirības. Nedomājiet, ka šis darbs jūs tuvinās Dievam, bet tas nē. VISS ATKARĪGS NO VIŅA ŽĒLASTĪBAS. Lai kādu darbu jūs uzņemotos – ar mērķi sasniegt Dievu, – šis darbs, ja vien jūs to veiksiet neviltoti un ar dziļu vēlēšanos, jums piesaistīs Dieva žēlastību un palīdzēs jums uztvert Dievu. Saskaņā ar Dieva žēlastību jebkuri apstākļi var kļūt atbilstoši Dieva uztverei. Runājot vispārīgi, šie nosacījumi ir sekojoši: tuvums svētajiem, pareiza reālā no nereālā atpazīšana un īsta guru vai patiesa garīgā skolotāja atrašana. Ja no jums ir atkarīga jūsu ģimene, tad varbūt atbildību uzņemsies jūsu brālis. Varbūt jūsu sieva nejauksies jūsu garīgajā dzīvē, bet drīzāk gan jums palīdzēs; vai varbūt jūs vispār neapprecēsieties un nebūsiet piesaistīts pasaulei šādā veidā. Vispār, – kad apstākļi veidojas pilnībā labvēlīgi, Dieva iepazīšana jau kļūst tuvāka un vieglāka.

Reiz kāda cilvēka dēls gulēja uz nāves gultas un neviens nevarēja viņam palīdzēt. Bet viens cilvēks teica: „Ir tikai viena cerība. Ja jūs varat sagādāt kobras indi, kas sajaukta ar dažiem ūdens pilieniem no Svati zvaigznāja nākoša lietus, kas nokļuvis cilvēka galvaskausā, tad jūsu dēla dzīvība būs glābta.” Tēvs izpētīja un secināja, ka Svati zvaigznājs zenītā būs nākošajā dienā un cītīgi sāka meklēt nomaļās vietās cilvēka galvaskausu. Un viņš sāka lūgties, sakot: „Ak, Kungs, padari visus šos nosacījumus iespējamus; glāb mana dēla dzīvību.” Ar milzu pārliecību un vēlēšanos sirdī nākošajā dienā viņš devās nomaļajās vietās meklēt galvaskausu. Beidzot viņš atrada galvaskausu zem koka un, uzsākot tā meklēšanu, nepārstāja lūgties. Pēkšņi nolija lietus un dažas lietus lāses uzkrājās apgāztajā galvaskausā. Cilvēks sev sacīja: „Tagad man ir no zvaigznāja nācis lietusūdens.” Un viņš sāka cītīgi lūgties: „Kungs, izdari tā, lai atrastos viss pārējais.”  Pēc kāda laika netālu no galvaskausa viņš ieraudzīja vardi un turpināja lūgties. Pēkšņi no zāles izšāvās čūska un gribēja vardi sagrābt, bet šajā momentā varde pārlēca pāri galvaskausam, un kobras indes pilieni iepilēja galvaskausa ūdenī. Pateicības jūtu pārņemts, mīlošais tēvs iesaucās: „Kungs, pateicoties Tavai žēlastībai, neiespējamais kļuva iespējams. Tagad es zinu, ka mana dēla dzīvība ir glābta.”

Tāpēc es jums saku, – ja jums būs patiesa ticība un neviltota vēlēšanās, jūs saskaņā ar Dieva žēlastību visu saņemsiet.

DIEVU NAV IESPĒJAMS SASNIEGT TIK ILGI, KAMĒR PRĀTS NAV ABSOLŪTI BRĪVS NO PASAULĪGAJIEM PIENĀKUMIEM. Īstens viedais ir tas, kurš sev neko neuzglabā priekšdienām. Ir sens izteiciens, kas saka: „Putni un īsteni viedie nerūpējas par priekšdienām, tie neko neuzglabā nākošajai dienai.” Kas attiecas uz mani, es nevaru neko glabāt pat savām personiskajām vajadzībām. Es nevaru uzglabāt priekšdienām neko, pat nevienu graudiņu. Reiz es biju nodomājis doties uz Benaresu. Un pēc tam es padomāju, ka man būs jāņem līdzi apģērbs un nauda, un es sapratu, ka man doties uz turieni ir neiespējami.

Šrī Ramakrišna[vēršoties pie Mahimas]: – Bet jums, mājsaimniekiem, var būt gan viens, gan otrs, gan pasaule, gan garīgā dzīve.

Mahima: – Bhagavan, „tas” nevar būt ilgstoši.

Ramakrišna: – Kad es izlēmu pavadīt savu dzīvi no visa atsakoties, es reiz gāju gar Gangas krastu tuvu pančavati un noliku sev priekšā sauju zemes un sauju naudas. Pēc tam sāku pārdomāt, cenšoties izveidot pareizu izšķirtspēju un sev sakot, ka zeme un zelts – ir viens un tas pats; zeme ir zelts un zelts ir zeme. Visbeidzot, skaidri apzinoties to pilnīgu līdzību, es iemetu gan vienu, gan otru ūdenī. Un sāku lūgties Dievišķajai Mātei, sakot: „Ak, Māt, es nevēlos materiālās bagātības vai zemes labklājību, bet tikai gribu, lai Tu dzīvotu manā sirdī.”

Kad prāts atsakās no pieķeršanās juteklībai un bagātībai, tas vēršas pie Dieva un galu galā pilnībā Viņam pieķeras. Un tad tas, kurš bija sasaistīts, kļūst brīvs. Būt novērsušamies no Dieva – nozīmē būt važās. Prāts līdzinās svaru atzīmes rādītājam, bet Dievs – ir līdzsvara centrālais punkts. Kad uz sirds ir pasaulīgās pieķeršanās, svari nosveras uz vienu pusi un prāta rādītājs aizvirzās tālu no centrālā punkta jeb Dieva. Jo lielāks svars, jo tālāk aizvirzās rādītājs. Kāpēc piedzimstot bērns kliedz? Viņš ar šo kliegšanu it kā izpauž šādu domu: „Es baudīju Dievišķo klātbūtni, bet tagad esmu to zaudējis. Kur es esmu nonācis, kur ir mans Dievs, kur ir mans Dievs?” Jums (vēršoties pie Mahimas) no visa tikai jāatsakās tikai prātā. JUMS JĀPALIEK PASAULĒ, NEKAM NEPIEĶEROTIES.

Mahima: – Cienījamais kungs, vai pasaule pastāv prātam, kas nostiprinājies Dievā?

Ramakrišna: – Protams, tā pastāvēs, kur gan tā paliks? Lai kur es atrastos, es redzu, ka atrodos Dieva Valstībā. Patiesi, es jums saku, ka ŠĪ PASAULE IR DIEVA VALSTĪBA. Rāmajanas poēmas Dievišķais iemiesojums un varonis Ramačandra savam tēvam sacīja, ka viņš atsacīsies no pasaules un dosies pie garīgā guru, lai sasniegtu garīgo viedumu. Tēvs ataicināja dižo viedo Vāsišthu, lai vestu savu dēlu pie prāta. Vāsištha ieraudzīja, ka Rāma pret pasauli attiecas ar dziļu nepatiku un viņam sacīja: „Ak, Rāma, sākumā domāsim kopā un šajā jautājumā nostiprināsimies pareizā – patiesā no nepatiesā – atpazīšanā, – un pēc tam atsakies no pasaules.” Nostiprinājies pareizā atpazīšanā, Rāma saprata, ka DIEVS SEVI IZPAUŽ KĀ DŽIVU JEB INDIVIDUĀLO DVĒSELI UN PASAULI. VISS PASTĀV UN EKSISTĒ TIKAI VIŅĀ UN CAUR VIŅA BŪTĪBU. Tad Rāma apklusa.

Pirms kāda laika Vaišnavčarana sacīja, ka Dieva pilnīga zināšana tiek sasniegta, kad cilvēks sāk Viņu redzēt visos cilvēkos.  Es tagad esmu nonācis līdz tādai Dieva apzināšanas pakāpei, ka redzu DIEVU ESOŠU VISOS MAN APKĀRT ESOŠAJOS CILVĒKU VEIDOLOS UN SEVI IZPAUŽOŠU VIENĀDI KĀ CAUR VIEDO, TĀ ARĪ GRĒCINIEKU, GAN CAUR TIKUMĪGO, GAN NETIKUMĪGO. Tāpēc, satiekot dažādus cilvēkus, es sev saku: „DIEVS IR SVĒTĀ VEIDOLĀ UN DIEVS IR GRĒCINIEKA VEIDOLĀ, DIEVS IR TAISNPRĀTĪGĀ UN DIEVS IR NETAISNPRĀTĪGĀ CILVĒKA VEIDOLĀ.” Kas ir sasniedzis tādu Dieva apzināšanos, tas atrodas ārpus labā un ļaunā, virs tikumiskā un netikumiskā, – un viņš jūt, ka VISĀ IZPAUŽAS DIEVA GRIBA.

Kādā ciemā atradās indusu klosteris. Klostera mūki ar traukiem katru dienu devās vākt žēlastības dāvanas, tādejādi savācot sev ēdienu. Reiz kāds mūks garām ejot ieraudzīja zemes īpašnieku nežēlīgi piekaujam nabadzīgu cilvēku.

Svētais, kuram bija ļoti laba sirds, sāka lūgties zemes īpašniekam, lai tas pārstāj sist nabaga cilvēkam. Tas, kļuvis akls no niknuma, momentā pavērsās pret mūku un izgāza savu dusmu indi pār viņu. Viņš viņu sita tik ilgi, kamēr tas bez samaņas nokrita zemē. Cits cilvēks, redzot kādā stāvoklī atradās mūks, devās uz klosteri, lai pastāstītu notikušo. Mūki-brāļi skriešus devās uz vietu, kur gulēja svētais. Viņi to pacēla un aiznesa uz klosteri, un nolika viņa ķellē. Bet svētais ilgu laiku bija bezsamaņā. Bēdājoties un zūdoties brāļi ar vēdekli apvēdināja viņa seju, nomazgāja viņu, lika pie viņa lūpām pienu un centās viņu atgriezt dzīvē. Tā pakāpeniski viņi atgrieza svēto pie samaņas. Svētais atvēra acis un paskatījās uz saviem brāļiem. Viens no viņiem, vēloties uzzināt, vai viņš atpazīst savus draugus, skaļā balsī pajautāja: „Kungs, vai tu pazīsti cilvēku, kurš tevi dzirdina ar pienu?” Un svētais vājā balsī atbildēja: „Tas, kurš mani piekāva, Tas mani arī dzirdina.”

Un Ramakrišna piebilda iepriekš stāstītajam: – Bet, kamēr cilvēks nav sasniedzis Dievišķo apziņu, viņā nespēj apzināties Gara vienotību.

Dzīvojiet pasaulē kā sausas lapas. Vējš nes sausu lapu pa ceļu vai ienes to mājā. Lapai nav savas gribas. Tieši tāpat lai Dievišķās gribas vējš nes jūs, kur tas vēlas. Ja tas atstās jūs pasaulē, esiet mierā. Ja tas aiznesīs jūs uz labāku vietu, vienādi pakļaujieties Viņa gribai. Tas Kungs jūs nolicis pasaulē, ko gan jūs varat izdarīt? Atdodiet Viņam visu, pat savu tik mīļo gribu, un tad visi jūsu satraukumi mitēsies. Tad jūs ieraudzīsiet, ka visu dara Dievs. Viss pasaulē ir Rāmas (Dieva) griba. (Vārds „Rāma” attiecināms uz indusu poēmā „Rāmajana” aprakstīto Dievišķo varoni. Tas ir arī vārds, ko indusu bhaktas dēvē par visuma Augstāko Kungu.)

Kādā ciemā dzīvoja audējs. Viņš bija ļoti garīgs cilvēks, viņam uzticējās un viņu mīlēja visi. Reiz audējs devās uz tirgu pārdot savus darbus. Kad pienāca pircējs un viņam jautāja par auduma cenu, viņš atbildēja: „Pēc Rāmas gribas dzijas cena ir viena rūpija, pēc Ramas gribas darbs maksā četras annas, un pēc Ramas gribas – peļņa ir divas annas, un pēc Ramas gribas auduma cena – rūpija un sešas annas.”

Cilvēki viņam tik lielā mērā uzticējās, ka viņi nekavējoties nopirka audumu un samaksāja naudu. Šis cilvēks bija patiesi dievbijīgs. Vakarā pēc vakariņām viņš vienmēr ilgi sēdēja un domāja par Dievu, atkārtojot Viņa svēto vārdu.

Reiz bija jau vēls vakars; audējs nevarēja aizmigt un sēdēja savā pagalmā un smēķēja. Garām gāja laupītāju banda. Viņiem bija vajadzīgs nesējs un, ieraugot audēju, viņi to satvēra un aizvilka sev līdzi. Tad viņi uzlauza kādas mājas durvis un nolaupīja tur daudz lietu, no kurām daļu uzlika nest nabaga audējam. Tajā brīdī garām gāja sargs; laupītāji metās bēgt, bet nabaga audējs savas smagās nastas dēļ tika notverts. Nakti viņš pavadīja ieslodzījumā, un nākošajā rītā viņu aizveda pie tiesneša. Ciema iedzīvotāji, padzirdējuši par notikušo, devās viņu apraudzīt. Un visi vienā balsī tiesnesim sacīja: „Kungs, šis cilvēks neko nevarēja nozagt.” Tad tiesnesis lika viņam pastāstīt visu, kas ar viņu notikās. Audējs sacīja: „Kungs, pēc Rāmas gribas es sēdēju pagalmā; pēc Ramas gribas bija vēla nakts; pēc Rāmas gribas es domāju par Dievu, atkārtojot Viņa svēto vārdu; pēc Rāmas gribas pa ceļu gāja laupītāji; pēc Ramas gribas viņi mani aizvilka sev līdzi; pēc Rāmas gribas viņi ielauzās mājā; pēc Rāmas gribas man uzvēla plecos nolaupītās mantas; pēc Rāmas gribas pienāca klāt sargs un pēc Ramas gribas es tiku notverts. Pēc tam pēc Rāmas gribas es tiku ieslēgts cietumā un no rīta pēc Rāmas gribas mani atveda pie tevis.”

Tiesnesis, redzot šī cilvēka nevainīgumu un garīgumu, pavēlēja viņu nekavējoties atbrīvot. Un, izejot no tiesas zāles, audējs saviem draugiem sacīja: „Pēc Rāmas gribas mani atbrīvoja.”

Vai jūs dzīvot pasaulē, vai esat no tās atsacījušies, – viss atkarīgs no Rāmas gribas. UZLIEKOT VISU ATBILDĪBU UZ DIEVU, JŪS VARAT VEIKT VISAS PASAULĪGĀS LIETAS. Un, ja jūs to nevar darīt, tad ko gan jūs vēl varat?

Ja skrīveris ir ieslēgts cietumā, tad pasakiet man, kad beigsies viņa ieslodzījuma laiks un viņš izies brīvībā, vai viņš visu savu laiku pavadīs dejojot aiz prieka par savu atbrīvošanu, vai atkal atsāks savu darbošanos kā skrīveris? Tieši tāpat arī mājsaimnieks, kad tiks brīvībā no šīs pasaules cietuma, vai viņš visu savu dzīvi pavadīs priecājoties par savu atbrīvošanu? Viņš var turpināt pildīt savus mājsaimnieka pienākumus, ja to vēlas. Tas, kurš sasniedzis viedumu, vairs nešķiro vietas, – viņam visi stāvokļi ir vienādi. Tas, kurš atradis Dievu šeit, ir atradis Viņu arī tur. Kad vardei pazūd aste, tā var dzīvot gan ūdenī, gan uz zemes. Kad cilvēkam atkrīt nezināšanas aste, cilvēks kļūst brīvs. Viņš var dzīvot vienādi labi gan Dievā, gan pasaulē.

 

PASAULE LĪDZINĀS SAPNIM

Filosofi, kuri seko monistiskajai Vēdantai (Advaitai), skatās uz šo pasauli kā uz nereālu, kā uz sapnim līdzīgu. Saskaņā ar viņu viedokli Paramatmans jeb Virsdvēsele ir trīs apziņas stāvokļu liecinieks: nomodam, miegam ar sapņiem un miegam bez sapņiem. Tie visi ir – idejas. Sapņošanas stāvoklis – ir tikpat reāls, cik nomoda stāvoklis. Es jums izstāstīšu kādu notikumu.

Reiz dzīvoja kāds zemkopis, kurš bija monistiskās filosofijas sekotājs. Viņš bija jau sasniedzis zināmu realizāciju, tas ir, nepastarpinātu augstāko ideju uztveršanu. Bet – līdzīgi kā citi zemkopji – viņš dzīvoja kopā ar ģimeni un viņam bija bērns. Un gan viņš, gan viņa sieva neparasti stipri mīlēja savu dēlu, jo tas bija viņu vienīgais bērns. Zemkopis bija garīgi augsti attīstīts cilvēks. Viņu cienīja un mīlēja viss ciems. Reiz viņš strādāja uz sava lauka; pie viņa ieradās cilvēks un atnesa vēsti, ka viņa dēls smagi saslimis. Zemkopis devās mājās, paaicināja ārstus, izdarīja visu iespējamo, bet nespēja bērnu izglābt, un bērns nomira.  Mājās visi bija bēdu pārņemti, bet pats zemkopis izskatījās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un viņš mierināja citus sakot: „Ko gan var panākt, apraudot bērnu?” Un nākošajā dienā, tāpat kā iepriekš, viņš devās uz savu lauku. Pabeidzis darbu, viņš devās mājup un atrada savu sievu un pārējos ģimenes locekļus raudot un sērojot, bēdu pārņemtus. Un sieva viņam pārmeta, sakot: „Kāds gan tu esi bezsirdis: tev sava bērna dēļ nav notecējusi neviena asara.” Zemkopis viņai mierīgi atbildēja: „Vai pastāstīt tev, kāpēc es neraudāju? Pagājušajā naktī es redzēju apbrīnojamu sapni. Tajā es redzēju, ka es esmu karalis un man ir astoņi brīnišķīgi bērni, un es baudīju visus dzīves labumus un baudas. Pēkšņi es pamodos, un sapnis izgaisa. Un tagad es esmu ļoti samulsis – vai man jāapraud tos astoņus bērnus vai šo vienu.” Zemkopis bija Advaitas džnani un tāpēc viņš juta, ka nomoda stāvoklis ir tikpat nereāls, cik miega stāvoklis un, ka ir vienīgā pastāvīgā Realitāte, – tas ir Atmans vai Gars. Bet es kā reālus uztveru visus stāvokļus: samadhi, kas ir ceturtais stāvoklis un pēc tam nomoda stāvoklis, miegs un miegs bez sapņiem. Es pieņemu Brahmanu-Absolūtu un Maiju, dživu (individuālo dvēseli) un pasauli. Ja es nepieņemšu tos visus, trūks kāda daļa un būs mazāks svars.

Dievbijīgs cilvēks: – Kādā veidā svars būs vieglāks?

Ramakrišna: – Brahmans-Absolūts ir klātesošs individuālajās dvēselēs un pasaulē. Sākumā, kad cilvēks sāk sajust atšķirību starp patieso un maldīgo sakot: „Ne tas, ne tas”, – viņš pakāpeniski aiz sevis atstāj individuālos „es” un fenomenālo pasauli. Ir augļi, sastāvoši no mīkstuma, mizas un  sēklām. Kad es ņemu mīkstumu, tad es aizmetu mizu un sēklas. Bet, kad es vēlos runāt par visa augļa svaru, tikai ar mīkstuma svaru vien nepietiek. Tad ir jānosver mīkstums, sēkliņas un miza, viss kopā. Līdzīgā veidā tam, kas ir Absolūts, arī piemīt visi fenomeni.  Tāpēc es ņemu gan vienu, gan otru, – gan absolūto Realitāti, gan fenomenālo realitāti. Es negrasos aizpūst visu fenomenālo pasauli, nodēvējot to par sapni, jo tad svars būs mazāks un nepilnīgs.

Mahima: – Tā ir apbrīnojama harmonija. No Absolūta līdz fenomenālajam un no fenomenālā līdz Absolūtam.

Ramakrišna: – Džnani (monisti) skatās uz pasauli kā sapni, bet bhaktas, kuri ir vairāk reālisti, visus stāvokļus uztver kā reālus. Ir govis, kas izvēlas noteiktu zāles tipu, un tās dod ļoti maz piena; bet ir citas govis, kuras ēd jebkādu zāli un dod ļoti daudz piena. Ideālistus džnanus var salīdzināt ar pirmajām, bet bhaktas – ar otrajām. Paši visaugstākie no bhaktām vienlaicīgi pieņem gan Absolūto, gan fenomenālo; tāpēc, kad tie no Absolūtā nonāk nosacītā sfērā, tie turpina baudīt Absolūtu caur fenomenālo.

Ramakrišna (vēršoties pie Mahimas): – Jūs skaidrojat vārdu OM kā no trīs burtiem sastāvošu: A-U-M.

Mahima: – Cienītais kungs, A-U-M nozīmē radīšanu, saglabāšanu un sagraušanu.

Ramakrišnа: – Bet man tas līdzinās liela zvana „dong” skaņai, kas sākumā ir dzirdama, pēc tam nedzirdama un tad izšķīst bezgalīgajā telpā. Tā arī fenomenālais izšķīst Absolūtajā; blīvais, smalkais un cēloņu stāvokļi pazūd lielajā Absolūta Cēlonī: nomoda, miega un miega bez sapņiem stāvokļi ieslīgst ceturtajā stāvoklī, samadhi. Kad zvana zvaniņš, tas rada vilni, kas līdzīgs vilnim ūdenī, ko izraisījis tajā iesviests smags akmens. No Absolūta rodas visi fenomeni; no tā paša Absolūta, kurš ir lielais Pirmcēlonis, attīstās blīvie, smalkie un cēloņu ķermeņi. Un no tā paša Absolūta, kurš ir ceturtais stāvoklis, rodas trīs citi apziņas stāvokļi. Viļņi atkal izklīst okeānā. Ar šo skaņas dong piemēru es gribu parādīt, ka mūžīgais vārds OM simbolizē no Absolūta un atpakaļ Absolūtā nākošās evolūcijas un involūcijas izpausmes. Es redzēju visas tās lietas, par kurām stāstu. Mana Dievišķā Māte man parādīja, ka šajā bezgalīgajā Absolūta okeānā viļņi paceļas un atkal tajā nolaižas. Šajā bezgalīgajā garīgajā telpā rodas un sabrūk miljoniem planētu un pasauļu. Es nezinu, kas ir rakstīts jūsu grāmatās. Es to redzēju.

Mahima: – Tie, kuri to sajuta, nerakstīja grāmatas, Viņi bija savas sajušanas apreibināti. Viņi bija visu aizmirsuši, kā gan viņi varēja rakstīt? Lai kaut ko uzrakstītu, nepieciešams gaidošais un skaitļojošais intelekts. Tāpēc citi, uzzinot no viņiem to, ko varēja uzzināt, rakstīja, – un viņu grāmatas zināmas kā Svētie Raksti.

Ramakrišna: – Pasaulīgie cilvēki runā, ka nav iespējams atbrīvoties no pasaulīgajām piesaistēm. Bet, kad Dievs ir sasniegts, pazūd visas pasaulīgās pieķeršanās. Sajūtot Dievišķās apziņas absolūto svētlaimi, cilvēks nespēj gūt apmierinājumu no jutekliskajām baudām vai dzīties pēc slavas, pagodinājumiem vai zemes lietām. Gaismu ieraudzījušie naktstauriņi vairs neatgriežas tumsā. Jo vairāk cilvēks domā par Dievu un domās pie Viņa kavējas, jo vairāk viņš zaudēs pasaulīgo sajūtu garšu. Jo vairāk cilvēkā aug mīlestība un uzticība Dievam, jo vairāk mazinās pasaulīgās vēlmes un rūpes par ķermeni. Un tad cilvēks sāk skatīties uz ikvienu sievieti kā māti, uz savu paša sievu kā garīgo palīgu. Tad izzūd visas dzīvnieciskās kaislības, un to vietā nāk Dievišķais garīgums un nepieķeršanās pasaulei. Un tad cilvēks kļūst absolūti atbrīvots šajā pat dzīvē.

Šrī Ramakrišna vēlējās satikt panditu Išvaračandru Vidjasagaru. (Pandits Išvaračandra Vidjasagara bija sava laika dižākais indusu zinātnieks Kalkutā. Viņš bija pazīstams kā filantrops un dedzīgs patriots, kas bija daudz paveicis tautas izglītošanā. Vārds Vidjasagara ir – sanskrita tituls, kuru viņam piešķīra par viņa plašajām zināšanām. Šis vārds nozīmē: „zināšanu okeāns”.) Reiz pēcpusdienā viņš kopā ar dažiem saviem skolniekiem no Dakšinešvaras ekipāžā devās apciemot panditu, kurš dzīvoja sešas jūdzes no Dakšinešvaras Badurbaganā, Kalkutā. Kad ekipāža pabrauca garām radžas Rammohana Roja (Radža Rammohans Rojs – pazīstams indiešu reformators (1772-1833). Viņš bija viens no izcilākajiem zinātniekiem, kas nodarbojās ar salīdzinošo zinātnes un reliģijas pētīšanu. Viņš bija izpētījis Vēdas sanskritā, Budistu Rakstus pali valodā, Korānu arābu valodā, Veco derību ebreju un Jauno Derību grieķu valodā. Viņš cīnījās ar „sati” (tradīciju sadedzināt atraitnes), kas tika izskausta 1829.gadā. Viņš bija arī indusus vienojošās teiskās kustības aizsācējs, kas kļuva pazīstama kā „Brahmo samadž”. Viņš pirmais no augsta ranga ietekmīgu stāvokli ieņemošiem brahmaņiem apmeklēja Angliju un Franciju. Nodzīvojis aptuveni divus gadus Anglijā, radža Rammohans Rojs nomira Bristolē 1833.gadā.) mājai, Bhagavans pēkšņi kļuva kluss. Viens no skolniekiem, nepamanot pārmaiņas, sacīja: „Lūk, šī ir Rammohana Roja māja.” Bhagavans atbildēja: „Ak, mans prāts šobrīd nedomā par tādām lietām.” Un pēc šiem vārdiem viņu momentāli pārņēma ekstātisks stāvoklis (bhava).

Pēc īsa brīža ekipāža piestāja pandita mājas durvju priekšā. Kāda sava skolnieka atbalstīts, Šrī Ramakrišna izkāpa no ekipāžas. Nonākot pie trepēm, kas veda uz pandita kabinetu

vienlaicīgi kalpojošu arī par viesistabu, Bhagavans, pieskaroties savam kaklam, ar nelielu trauksmes pieskaņu balsī sacīja: „Mans krekls ir atpogājies, vajag to aizpogāt.” Bet viņa skolnieks atbildēja: „Neuztraucies, kungs, neviens tevi par to nevainos.” Un Bhagavans gluži kā bērns pilnībā nomierinājās un vairs par to nedomāja. Pēc tam visi uzkāpa augšā istabā, kur pret dienvidiem vērstā krēslā sēdēja pandits. Viņa priekšā bija ar grāmatām un papīriem nokrauts eiropiešu stila galds. Viņš sarunājās ar dažiem draugiem.  Kad Bhagavans Šrī Ramakrišna iegāja istabā, pandits piecēlās, lai viņu sagaidītu. Ramakrišna stāvēja,  pavērsis seju pret rietumiem un ar vienu roku atbalstījies pret galdu. Viņš vērīgi raudzījās panditā, it kā tas būtu viņa sens paziņa; viņa maigajā, bērnišķīgajā, starojošā sejā atmirdzēja smaids. Pēc tam viņam zuda jebkāda zemes apziņa un viņš iegāja samadhi stāvoklī.

Pēc kāda laika Bhagavans pusapzinīgā stāvoklī ierunājās: „Es gribu iedzert ūdeni.” To izdzirdot, Vidjasagara jautāja vienam no skolniekiem, vai varētu Bhagavanam piedāvāt arī no Bardhamanas saņemtos saldumus. Nesaņemot iebildumus, pandits iegāja iekšējās istabās un atgriezās ar ūdeni un saldumiem. Viņš tos nolika priekšā Ramakrišnam. Arī skolnieki nogaršoja saldumus, bet, kad tos piedāvāja kādam jaunam cilvēkam, kurš jau iepriekš atradās Vidjasagaras istabā, pandits sacīja: „O, neuztraucieties par viņu, viņš ir piederīgs mūsu ģimenei.”

Tad Bhagavans, norādot uz viņa priekšā sēdošo jauno cilvēku, sacīja: – Jā, šis jaunais cilvēks ir ļoti labs. Viņš līdzinās Falgas upei; tā ir pārklāta ar sausām smiltīm, bet, ja jūs to mazliet paraktu dziļumā, jūs atrastu spēcīgu neredzamu ūdens straumi. Viņam ir iekšējs garīgs strāvojums, lai gan viņš ārēji to neizrāda.

Pēc tam, vēršoties pie Vidjasagaras, viņš turpināja: – Šodien beidzot es sasniedzu okeānu (ar to Bhagavans bija domājis burtisko Vidjasagaras vārda nozīmi – zināšanu okeāns). Līdz šim esmu redzējis tikai kanālus, ezerus vai lielākoties – upes, bet tagad es redzu pašu okeānu.

Vidjasagara: – Kungs, tad es tev lūdzu pasmelt no okeāna nedaudz sāļo ūdeni.

Bhagavans: – Nē, mans draugs, kam man sāļais ūdens? Jo jūs neesat avidjas (nezināšanas) okeāns, kas ved prom no Dieva, jūs, gluži otrādi, esat piena okeāns, vidjas, patiesu zināšanu okeāns, kas ved pie Dieva.

Vidjasagara: – Cienījamais kungs, tu vari to teikt.

Bhagavans: – Jūsu karma rodas no dabas elementa, dēvētu par sattvu. No šī elementa rodas līdzcietība. Darbs, kas paveikts citu labā, ir absolūti brīvs no nepilnībām. To var dēvēt par radžasisku, bet tā ir sattvas darbība. Tādā darbībā nevar būt nekā kaitīga. Šukadevam un viņam līdzīgajiem piemita līdzcietība pret visiem. Viņi darbojās cilvēces labā un palīdzēja tai virzīties pa Dievišķo ceļu. Jūs bērniem dodat bezmaksas audzināšanu un apmācību, un darāt labus darbus, – tas ir labi. Tas, kurš dara labus darbus mīlestības vadīts, nemeklējot rezultātus, sasniedz Dievu. Bet tas, kurš strādā vārda, slavas vai kāda cita egoistiska mērķa vadīts, paliek sasaistīts.  Es varu vēl paturpināt – jūs esat jau kļuvis par siddhi, pietuvojies pilnībai.

Vidjasagara: – Kā tas ir, kungs?

Bhagavans: – Jūs zināt, ka siddha jeb kārtīgi izvārīts kartupelis kļūst mīksts un maigs. Vai tad jūsu sirds nav kļuvusi maiga – kā sekas jūsu līdzcietībai pret visiem?

Vidjasagara: – Bet ir lietas, kuras izvārītas (siddha), kļūst cietākas. Vai ne tā?

Bhagavans smejoties: – Jā, bet jūs tam nelīdzināties. Parastie panditi – grāmatnieki (mācīti vīri) bieži kļūst cietsirdīgi. Viņi nedara labu ne sev, ne citiem. Viņi līdzinās lijām, kas lido augstu gaisā, bet vienmēr uz zemes meklē maitas. Viņi var runāt par Dievišķajām patiesībām, bet to prāti ir piesaistīti sievietēm un bagātībai. Viņi ir piesaistīti pasaulīgām lietām, bet tā ir – avidja. Līdzcietība pret visiem, uzticība (bhakti) un bezkaislība (vairagja) – ir vidjas izpausmes.

Ar pilnu uzmanību Vidjasagara klausījās viedajos vārdos un visu klātesošo acis bija pievērstas Ramakrišnas svētlaimīgajai sejai, kura staroja dievišķā slavā.

Bhagavans turpināja: – Absolūtais Brahmans atrodas  ārpus sasniegto zināšanu vai nezināšanas robežām. Tas arī attur cilvēku no Absolūta izprašanas. Absolūtais Brahmans ir ārpus Maijas sasniegumu robežām, jo Maija ir – vidja vai avidja. Šajā pasaulē pastāv gan vidja Maija, gan avidja Maija. Šeit ir gan zināšanas (džnana) un ticība (bhakti), gan arī juteklība un alkas pēc bagātības. Labais un ļaunais, tikums un netikums – viss šajā pasaulē pastāv nosacīti. Bet uz Brahmanu tie neatstāj nekādu ietekmi. Tie pastāv attiecībā uz dživu (individuālo „es”), bet nespēj skart absolūto Brahmanu.

Brahmanu var salīdzināt ar lampas gaismu. Šajā gaismā viens cilvēks var lasīt Svētos Rakstus, bet cits noziedzīgos nolūkos var viltot svešu parakstu.

Bet gaisma paliks  labo un ļauno darbu neskarta; tieši tāpat arī Brahmans paliek pasaules labā un ļaunā neskarts; Viņš līdzinās saulei, kura spīd vienādi gan labajiem, gan ļaunajiem.

Ja jūs jautāsiet: „Vajadzības, bēdas, grēks, ciešanas, nelaimes – kas tas ir?”,  – es jums atbildēšu, ka tās eksistē tikai dživai (individuālajam „es”). Tās neskar Brahmanu. Tas, kas ir ļaunums dvēselei, nav ļaunums Brahmanam, tieši tāpat kā inde čūskas ilkņos nav inde pašai čūskai. Pārējie no šīs indes var nomirt, bet pašai čūskai inde nespēj nodarīt kaitējumu. Tieši tāpat grēks un ļaunums eksistē vien attiecībā uz dživu. Kurš gan spēj aprakstīt, kas ir absolūtais Brahmans? Lai ko cilvēka mute pateiktu, tas kļūst it kā aptraipīts – gluži kā ēdiena atliekas. Svēto Rakstu atklāsmes, Vēdas, tantras, purānas un visas Svētās grāmatas – tas viss ir it kā aptraipīts, jo – līdzīgi kā ēdiena atlikumi, kurus neviens vairs neēdīs, – tās visas ir izteiktas ar cilvēka vārdiem. Bet ir viena lieta, kuru nevar izkropļot un sagrozīt cilvēka vārdi, – tas ir absolūtais Brahmans. Nekad nevienam nav izdevies aprakstīt Absolūtu ar vārdiem. Brahmans ir neizsakāms, neaprakstāms, augstāks par jebkuru domu.

Vidjasagara, viņu pārtraucot, sacīja saviem draugiem: – Tā ir diža ideja. Šodien es uzzināju patiesību, ka Brahmans ir vienīgā lieta, ko cilvēka valoda nespēj aptraipīt.

Bhagavans: – Jā, tā ir.

Kādam tēvam bija divi dēli. Lai dotu viņiem Brahmana izprašanu, viņš tos nosūtīja pie ačarijas (garīgā skolotāja). Pēc vairākiem gadiem viņi atgriezās mājās un sasveicinājās ar savu tēvu. Tēvs steidzās noskaidrot, ko viņi ir uzzinājuši par Brahmanu, un viņš jautāja vecākajam dēlam: „Mans dārgais dēls, tu esi izstudējis visus Rakstus un filosofiskās sistēmas, saki man, kam līdzinās Brahmans?” Vecākais dēls centās aprakstīt Brahmanu, minot atsevišķas vietas no Vēdām. Tēvs viņu klusējot uzklausīja.

Pēc tam, vēršoties pie jaunākā dēla, viņš uzdeva viņam to pašu jautājumu. Jaunākais dēls nesāka atbildēt ar vārdiem, viņš palika nekustīgs un klusībā centās nonākt saskarē ar Brahmanu. Tad tēvs iesaucās: „Mans dārgais bērns, tu esi pietuvojies Brahmana sasniegšanai. Tava klusēšana ir labākā atbilde nekā simtiem Vēdu citātu atkārtošana, – jo Brahmans nav vārdos aprakstāms. Īstenībā Viņš ir absolūtā Klusēšana.”

Absolūtā Brahmana izpratne tiek sasniegta samadhi stāvoklī. Šajā virsapziņas stāvoklī tiek izprasts Brahmans. Tad apstājas domu plūsma un dvēselē valda pilnīgs klusums. Pat runas spēks paliek neizpausts. Kā gan ar cilvēka vārdiem iespējams aprakstīt Brahmanu? Un tomēr reizēm cilvēks domā, ka viņš ir iepazinis absolūto Brahmanu.

 

ABSOLŪTĀ BRAHMANA JEB DIEVA IZPRATNE

Brahmans nav vārdos aprakstāms. Īstenībā Viņš ir absolūtā Klusēšana.

Absolūtā Brahmana izpratne tiek sasniegta samadhi stāvoklī. Šajā virsapziņas stāvoklī tiek izprasts Brahmans. Tad apstājas domu plūsma un dvēselē valda pilnīgs klusums. Pat runas spēks paliek neizpausts. Kā gan ar cilvēka vārdiem iespējams aprakstīt Brahmanu? Un tomēr reizēm cilvēks domā, ka viņš ir iepazinis absolūto Brahmanu.

Reiz skudra aizrāpoja līdz cukura kalnam. Tā neapzinājās, cik augsts ir tās priekšā esošais kalns, bet tā apēda mazu cukura gabaliņu un mutē paņēma citu mazu gabaliņu līdzi uz mājām. Un pa ceļam tā domāja: „Nākošreiz es pārnesīšu mājās visu kalnu.”

Tādas ir vājo prātu domas. Viņi domā, ka ir iepazinuši Absolūtu, nesaprotot, ka Brahmans ir ārpus prāta un domu sasniegumu robežām. Lai cik attīstīts būtu prāts, tas nespēj pilnībā izprast Absolūto Brahmanu; Šukadevu (Šukadeva – Vjāsas dēls, bija Vēdantas-sutru un daudzu purānu autors. Viņš piedzima ar viņam piemītošu Brahma-džnanu, tas ir, Absolūtā zināšanu. Jau bērnībā viņš atteicās no pasaules ar visām tai piemītošajām baudām un mānekļiem. Indusi uz viņu skatās kā uz Brahmanu iepazinušu ideālu džnani) un citus lielus garīgos skolotājus var salīdzināt ar lielām skudrām. Viņi savā mutē var paņemt nedaudz lielāku cukura gabalu nekā mazās skudras. Bet ir tikpat muļķīgi apgalvot, ka Brahmanu spēj pilnībā izprast kāds dižs cilvēks, kā muļķīgi ir domāt, ka kāda skudra spēj aiznest cukura kalnu.

Tas, ko Vēdas un citi Raksti saka par Absolūtu, līdzinās okeāna aprakstam, ko aprakstījis viens okeānu redzējis cilvēks. Kad viņam pajautāja, kam okeāns līdzinās, viņš galējā neizpratnē iesaucās: „O! Ko es redzēju! Kāds plašums! Kādi milzīgi viļņi! Kāds troksnis!”

Tam līdzinās visas sarunas par absolūto Brahmanu. Vēdās teikts, ka Brahmans – ir absolūtās Esības, Apziņas un Svētlaimes okeāns. Šukadeva un citi lielie skolotāji stāvēja šī bezgalīgā okeāna krastā, to redzēja un pieskārās tā ūdenim.

Un daži cilvēki uzskata, ka pat šīs dižās dvēseles neiegāja šajā okeānā, jo tas, kurš ieies Brahmana okeānā, tas vairs neatgriežas esībā uz zemes.

Reiz no sāls veidota lelle devās uz okeānu, lai izmērītu tā dziļumu. Tai bija vēlēšanās citiem pastāstīt, cik dziļš ir okeāns. Bet, diemžēl, tai neizdevās savu vēlēšans piepildīt. Kā tikko tā iegāja okeānā, tā uzreiz lelle sāka kust un pavisam drīz jau tā okeānā bija izšķīdusi, kļūstot ar to vienota.  Kas gan būtu spējis aiznest citām lellēm liecības par okeāna dziļumu?

Dživas (individuālā „es”) stāvoklis, kad tā ieiet bezgalīgajā absolūtā Brahmana okeānā, līdzīgs iepriekš minētajam.

Kāds no klātesošajiem jautāja: – Bhagavan, vai tā ir taisnība, ka cilvēks, kurš nonāk samadhi stāvoklī jeb ieguvis Brahma-džnana, nerunā?

Ramakrišna, vērsoties pie Vidjasagaras, sacīja:  – Jā, kurš iepazinis Brahmanu, tas klusē. Spriedelējumi un argumenti ir tikai tik ilgi, kamēr nav iestājusies Absolūta izpratne (realizācija).

Ja jūs uz uguns pannā izkausējiet sviestu, tad cik gan ilgi tas šņāks? Tikai tik ilgi, kamēr tajā būs ūdens. Kad viss ūdens iztvaikos, verdošais sviests pārstās trokšņot. Un, ja jūs šajā verdošajā, gaišajā sviestā (džī) iemetīsiet mīklas gabaliņu, tas atkal šņāks, kamēr plācenis nebūs izcepies. Brahmanu meklējošo dvēseli var salīdzināt ar svaigu sviestu.  Tā ir sajaukta ar egoisma ūdeni un zemes vēlmēm. Brahmanu meklējošā spriedelējumi un argumenti (vičara) līdzīgi troksnim, ko rada uz zināšanu uguns notiekošais attīrīšanās process.

Tādā mērā, kā iztvaiko viss egoisma un zemes vēlmju ūdens, tā dvēsele kļūst tīrāka, mitējas strīdu un spriedelējumu troksnis un Samadhi stāvoklī valda absolūtais klusums.

Klusēšanā sajūtot absolūto Brahmanu, dvēsele nolaižas nosacītības sfērā, lai palīdzētu citiem un mācītu cilvēcei Brahmana augstāko viedumu; un tad atkal cilvēks runā un atkal rada vārdu troksni kā karsts sviests, kad tas nonāk saskarē ar mīklas gabalu. Tāda dvēsele notur „es” sajūtu vienkārši tāpēc, lai palīdzētu cilvēcei. Šankaračarja un citi garīgie skolotāji saglabāja attīrīto „es” sajūtu, bez kuras nav iespējama nekāda mācīšana.

Bite san līdz brīdim, kamēr tā atrodas blakus lotosam un vēl nav nolaidusies tā iekšienē, lai dzertu medu. Bet tiklīdz bite būs nogaršojusi medu, sanēšana momentā apklusīs. Līdzīgā veidā spriedelējumu un strīdu troksnis mitējas, kad neofīta dvēsele sāk dzert Dievišķās mīlestības nektāru no lotosa, kas veido Visvarenā pakāji. Tomēr gadās, ka bite, noreibusi no medus, atkal klusi un patīkami san. Tieši tāpat no Dieva noreibusi dvēsele reizēm runā citu labumam.

Krūka rada troksni, kamēr tā piepildās ar ūdeni. Bet jebkurš troksnis mitējas, kolīdz krūka ir līdz malām piepildījusies ar ūdeni. Troksnis atkal būs dzirdams, ja ūdeni no vienas krūkas pārlies otrā. (Šajā gadījumā ūdens nozīmē Dievišķo viedumu, bet vieda cilvēka dvēsele – ir krūka.)

Tagad rodas jautājums, kā mēs izskaidrosim attiecības starp pilnību sasniegušu guru un viņa skolniekiem. Guru nepieciešams runāt, lai iznīdētu skolnieku tumsonību. Skolnieku var salīdzināt ar jēlu mīklu, bet karstu sviestu ar guru, tas ir, garīgo skolotāju. Kamēr mīklā ir ūdens, rodas troksnis. Skolnieka troksnis būs dzirdams tikmēr, kamēr skolnieks nebūs pilnībā apgaismojies.

Šrī Ramakrišna turpināja: – Kamēr individuālajai dvēselei ir kaut vismazākā pieķeršanās sajūtu un vēlmju pasaulei, tā nespēj sasniegt Brahma-džnana. Tikai tas ir īsts džnani, kurš vienu aiz otras pametīs visas pasaulīgās vēlmes un sajūtu baudas, sakot: „ne tas, ne tas”, un pēc tam sajutīs (realizēs) Augstāko Brahmanu, sasniedzot samadhi stāvokli.

Džnani zina, ka visi fiziskajai un mentālajai evolūcijai pakļautie visuma fenomeni atrodas Maijas valstībā, tas ir, tie ir nereāli un pārejoši – līdzīgi sapnī redzamiem priekšmetiem. Tāpēc tāpat kā cilvēks pakāpienu pēc pakāpiena kāpj pa trepēm, kamēr sasniedz jumtu, tieši tāpat viņš pāriet no viena izpausmes pakāpiena uz otru, sakot „ne tas, ne tas”, kamēr viņš nesasniedz  absolūto Brahmanu, kurš ir fenomenālā visuma jumts.

Džnani virzās tik ilgi, kamēr aptver, ka Brahmans ir absolūtā Realitāte, bet visi fenomeni  – ir nereāli. Vidžnani iet vēl tālāk un sajūt vēl vairāk. Viņš redz, ka jumts un pakāpieni ir no viena un tā paša materiāla. Tikai pavisam nedaudzi cilvēki var stāvēt uz jumta (Absolūta valstība). Visiem, kas sasnieguši samadhi stāvokli, pēc tam ir jāatgiežas zemākā sfērā. Viņi nevar uzturēties šajā augstumā – tieši tāpat kā nav iespējams ilgstoši noturēt pašu visaugstāko noti. „Es”  sajūta novelk cilvēku lejā.

Bet, kad vidžnani no samadhi stāvokļa atgriežas zemākajos apziņas līmeņos, viņš ievēro pasaules nosacītību. Viņš redz Brahmanu visā un redz, ka tā pati absolūtā Būtība izpaužas kā dživa un kā visas visuma izpausmes. Un viņš saka: „Es – Brahmans”, „es – Viņš”.

Pastāv dažādi ceļi, kas ved uz  absolūtā Brahmana izpratni (uz realizāciju). Džnani ceļš (zināšanu ceļš) ir tikpat labs kā bhakti ceļš (ticības ceļš). Džnani joga ir patiesa un patiesa ir arī bhakti joga. Ir arī jauktais bhakti un džnani ceļš, kas arī ir patiess. Kamēr cilvēkā, kurš tiecas uz Dievišķo, ir vēl saglabājušās “es”, “mans”, “man” sajūtas, tikmēr bhakti ceļš viņam būs vieglāks.

Vidžnani iepazīst un raksturo Absolūto Brahmanu kā nemainīgu, noturīgu, nekustīgu visuma Realitāti – kā Sumeru kalnu. Šī Realitāte atrodas augstāk par jebkuru Maijas darbību. Šī skola pasauli apskata, kā veidotu no trīs Prakriti gunām jeb kosmiskajām enerģijām (sattva, radžas, tamas).

Maija jeb Prakriti sastāv no vidjas un avidjas.

VIDJA ir tā enerģija, kas VED PIE DIEVA. Tā izpaužas kā patiesa atpazītspēja reālo no maldīgā (viveka), brīvība no piesaistēm (vairagja), ticība Dievam un mīlestība pret Viņu (bhakti, prema).

AVIDJA – gluži otrādi – VED UZ VISU PASAULĪGO. Šī enerģija izpaužas kā dažādas kaislības, bagātības un pagodinājumu alkas, lepnums, darbs, kas saistīts ar personiskajām interesēm, egoisms.

Visi šie vidjas un avidjas spēki rodas no Brahmana Dievišķajām enerģijām un – tie neskar Brahmanu. Vidžnani sajūt, ka tas pats absolūtais Brahmans bhaktam parādās kā personisks Dievs (Išvara), ka tā pati Būtība, kas ir augstāk par jebkurām Dievišķajam piešķirtajām īpašībām, tāpat var būt arī personisks Dievs ar visiem Viņa atribūtiem un visaugstākajām īpašībām.

Vidžnani aplūko dživu (individuālo „es”), izpausmju pasauli, prātu, intelektu, bhakti, brīvību no kaislībām, zināšanas – visu – kā visaugstākās Dievības personisko slavu. Ja šīs Dievišķās slavas izpausmes nepastāvētu, kas gan pielūgtu Viņu kā visuma Kungu? Ja bagāts cilvēks zaudētu bagātību un stāvokli un bankrotētu, neviens vairs viņu nedēvētu par bagātu. Vai tad jūs neredzat, cik šī pasaule ir brīnišķīga? Jebkura izpausmju daudzveidība – saule, mēness, zvaigznes, dažāda veida dzīvnieki un augi, lieli un mazi priekšmeti; izpausmes, kas ved uz labu un ļaunu;  cilvēki, kam piemīt lieli spēki un tādi, kam vispār nav spēku.

Vidjasagara: – Cienījamais kungs, bet vai tad tā var būt, ka Kungs vieniem cilvēkiem dotu vairāk spēka nekā citiem? Vai tad Kungs var būt neobjektīvs?

Bhagavans: – Kungs kā visu caurstrāvojoša būtība (Vibhu) vienādi ir visās būtnēs – lielās un mazās, pat vismazākajā kukainī. Starpība ir tikai spēku (Šakti) izpausmē, jo – kā gan citādi roku cīņā viens spēcīgs cilvēks varētu uzveikt desmitus, bet cits bēgtu no kāda, kas ir par viņu vājāks?

Ja nebūtu spēku atšķirības, kāpēc gan cilvēkiem būtu jūs jāciena un jāgodā? Jūsos nav nekā brīnumaina, piemēram, divi ragi uz galvas, lai cilvēki aiz ziņķāres dotos jūs aplūkot kā briesmoņus. Jūsos ir vairāk līdzcietības, vairāk vieduma nekā citos, tāpēc cilvēki nāk pie jums, lai jūs redzētu un apliecinātu jums savu cieņu. Vai jūs tam nepiekrītat?

Parastās grāmatu zināšanās nav nekā vērtīga. Cilvēkam ir jāstudē grāmatas tikai tāpēc, lai atrastu ceļu, pa kuru ir iespējams sasniegt Absolūto Brahmanu.

Kādam svētajam bija manuskripts. Viņam jautāja, kāds ir to saturs. Svētais atvēra grāmatu un parādīja, ka ikvienā lappusē bija rakstīts OM Rāma, tas ir, Kunga svētais vārds.

Paņemiet svēto grāmatu „Bhagavadgīta”. Ko tā māca? Ja vēlaties to uzzināt, ātrā tempā atkārtojiet vārdu „Gīta” desmit reizes. Gi-ta, gi-ta, gi-ta, – tas drīz sāks skanēt kā: ta-gi, ta-gi, ta-gi; bet vārdam tagi ir tāda pati nozīme kā sanskrita vārdam tjagi, – tas ir cilvēks, kurš Kunga dēļ ir atteicies no visa pasaulīgā. Galvenā patiesība, ko Bhagavadgīta māca, ir sekojoša: „Ak, dživa, atsakoties no pieķeršanās zemes lietām un zemes baudām, cīnies, lai sasniegtu Dievu.

Cilvēka prātam (vienalga – svētā vai pasaulīgā cilvēka) ir jābūt brīvam no jebkādām piesaistēm pasaulei. Tikai tad būs attīrīta sirds un var tikt sajusts Absolūts.

Čaitanjadeva (iemiesots Dievs Nadī – Бог Надии), ceļojot kā piligrims pa Dekānu (Dienvidindija), kādā vietā sastapa cilvēku, kurš skaļā balsī lasīja tekstu no Gītas. Netāli viņu klausījās cits cilvēks, kuram pa seju tecēja asaru straumes. Čaitanjadeva viņam jautāja, vai viņš izprot tekstu nozīmi. Nabaga cilvēks atbildēja: „Kungs, es nesaprotu nevienu vārdu no tā, ko lasa pandits.” „Tad kāpēc tu raudi?” – viņam vaicāja Čaitanjadeva. Un nabaga cilvēks atbildēja: „Es redzu Ardžunas ratus un svētīto Kungu Krišnu ar viņu sarunājamies. Un šī Dievišķā vīzija liek asarām aumaļām tecēt no manām acīm.”

Šrī Ramakrišna turpināja: – Jūs varat jautāt, kāpēc vidžnani dod priekšroku bhakti, tas ir, ticībai un mīlestībai? Atbilde ir sekojoša: tāpēc, ka cilvēkam ir grūti būt pilnīgi brīvam no „es” sajūtas. Nirvikalpas samadhi (Nirvikalpa samadhi Radža jogā tiek aprakstīta kā augstākais samadhi stāvoklis, kurā dvēsele paceļas virs „es” sajūtas, virs domu, ideju un emociju sfēras un sasniedz Absolūta valstību) stāvoklī šī sajūta uz laiku var pazust, bet pēc tam tā atkal atgriežas; parastam mirstīgajam ir gandrīz neiespējami sevī iznīcināt šo „es”, „mans” un „man” sajūtu. Lai cik reižu jūs apgrieztu ašvattha koka zarus, kamēr saknes ir veselas, tie no jauna ataugs. Līdzīgā veidā jūs varat censties atbrīvoties no „es” sajūtas, bet, kamēr sakne ir dzīva, šī sajūta atkal un atkal no jauna jūsos radīsies. Pat pēc Brahma-džnana iegūšanas no verdzības atbrīvojusies dvēsele piespiedu kārtā atgriežas „aham” sfērā, tas ir, „es” sajūtas sfērā.

Ja jūs sapnī ieraudzīsiet tīģeri, jūs bailēs drebēsiet pie visām miesām un sirds jūsu krūtīs stipri dauzīsies. Kad jūs pamodīsieties, jūs sapratīsiet, ka tas bija tikai sapnis, tomēr jūsu sirdī vēl ilgi saglabāsies trauksmes sajūta. Līdzīgā veidā „es” sajūta saglabājas vēl ilgi pēc pieredzējušas Absolūta izpratnes.

Tādejādi, ja „es” sajūta ir visu cilvēka nelaimju cēlonis un no tās nav iespējams atbrīvoties, tad lai tā saglabājas šādā apzināšanās formā: „Es – esmu Kunga kalps.”

Rāmačandra (iemiesojies Dievs) reiz jautāja savam dižajam cīnītājam Hanumanam: „Mans dēls, kādā veidā tu mani uzlūko?” Un Hanumans atbildēja: „Kad es domāju par sevi kā iemiesojušos, es esmu Tavs kalps un Tu esi mans Kungs. Kad es domāju par sevi kā par dvēseli („es”), es esmu daļa no Tevis un Tu esi Viss Vienotais; bet kad es domāju par sevi kā par Atmanu, es un Tu esam viens. Tad es jūtu, ka es esmu – Tu, bet Tu – es.”

 

“es” SAJŪTA. TAVS IR TIKAI DIEVS.

Šrī Ramakrišna turpināja: – Jūs varat jautāt, kāpēc vidžnani dod priekšroku bhakti, tas ir, ticībai un mīlestībai? Atbilde ir sekojoša: tāpēc, ka cilvēkam ir grūti būt pilnīgi brīvam no „es” sajūtas. Nirvikalpas samadhi (Nirvikalpa samadhi Radža jogā tiek aprakstīta kā augstākais samadhi stāvoklis, kurā dvēsele paceļas virs „es” sajūtas, virs domu, ideju un emociju sfēras un sasniedz Absolūta valstību) stāvoklī šī sajūta uz laiku var pazust, bet pēc tam tā atkal atgriežas; parastam mirstīgajam ir gandrīz neiespējami sevī iznīcināt šo „es”, „mans” un „man” sajūtu. Lai cik reižu jūs apgrieztu ašvattha koka zarus, kamēr saknes ir veselas, tie no jauna ataugs. Līdzīgā veidā jūs varat censties atbrīvoties no „es” sajūtas, bet, kamēr sakne ir dzīva, šī sajūta atkal un atkal no jauna jūsos radīsies. Pat pēc Brahma-džnana iegūšanas no verdzības atbrīvojusies dvēsele piespiedu kārtā atgriežas „aham” sfērā, tas ir, „es” sajūtas sfērā.

Ja jūs sapnī ieraudzīsiet tīģeri, jūs bailēs drebēsiet pie visām miesām un sirds jūsu krūtīs stipri dauzīsies. Kad jūs pamodīsieties, jūs sapratīsiet, ka tas bija tikai sapnis, tomēr jūsu sirdī vēl ilgi saglabāsies baiļu sajūta. Līdzīgā veidā „es” sajūta saglabājas vēl ilgi pēc pieredzējušas Absolūta izpratnes.

Tādejādi, ja „es” sajūta ir visu cilvēka nelaimju cēlonis un no tās nav iespējams atbrīvoties, tad lai tā saglabājas šādā apzināšanās formā: „Es – esmu Kunga kalps.”

Rāmačandra (iemiesojies Dievs) reiz jautāja savam dižajam cīnītājam Hanumanam: „Mans dēls, kādā veidā tu mani uzlūko?” Un Hanumans atbildēja: „Kad es domāju par sevi kā iemiesojušos, es esmu Tavs kalps un Tu esi mans Kungs. Kad es domāju par sevi kā par dvēseli („es”), es esmu daļa no Tevis un Tu esi Viss Vienotais; bet kad es domāju par sevi kā par Atmanu, es un Tu esam viens. Tad es jūtu, ka es esmu – Tu, bet Tu – es.”

Ja cilvēkam „es” sajūta ir stipri pieķērusies, lai tā paliek, bet, lai tā paliek kā sajūta īstenam bhaktam, kurš sevi uzskata par Kunga kalpu. „Mans” un „es” ir divas adžnanas  jeb nezināšanas pazīmes.  „Mana māja, mana bagātība, manas zināšanas, mana slava, tas viss ir mans” – šāda ideja nosacīti rodas patiesā „Es” dabā. Bet džnana jeb Dievišķās zināšanas ir stāvoklis, kad dvēsele jūt un saka sekojošo: „Tu, Kungs, esi Valdnieks visam – mājām, ģimenei, bērniem, draugiem, radiniekiem – viss, kas eksistē visumā, pieder Tev”; „Kas ir mans – ir Tavs”; „Nekas nepieder man” – tādas idejas rodas no patiesām zināšanām.

Ikvienam ir vērts atcerēties, ka pēc nāves nekas no šīs pasaules nepaliks kopā ar mums. Mēs esam nākuši šurp tikai tāpēc, lai piepildītu kādu karmas daļu un iegūtu pieredzi. Tieši tāpat kā lauku iedzīvotāji dodas uz lielu pilsētu, līdzīgu Kalkutai, lai nokārtotu tur kādas lietas, strādātu vai kaut ko iegādātos, tā arī mēs šeit ierodamies, lai piepildītu savas vēlēšanās atbilstoši tām nosliecēm, ar kurām esam piedzimuši.

Kāds bagāts vīrs atstāj savu brīnišķīgo dārzu sarkaras (pārvaldnieka) aprūpē. Kad atbrauc apmeklētāji, lai apskatītu dārzu, sarkara viņiem izrāda visa veida uzmanību. Viņš viņiem izrāda vislabākās dārza daļas ar krāšņiem augļu kokiem, puķēm, pilīm un ezeriem, sakot: „Kungi, lūk, mūsu mango koki, lūk, mūsu ezers; vai nav tiesa, ka mūsu puķes ir tik brīnišķīgas? Lūk, tā šajā mājā ir labākā viesistaba, pievērsiet uzmanību greznajām mēbelēm un apbrīnojamajām gleznām, ko radījuši labākie mākslinieki, – tas viss pieder mums.” Un tas pats pārvaldnieks var izrādīties pie kaut kā vainīgs, un viņa kungs jebkurā laika var viņu atbrīvot no darba, pavēlot nekavējoties pamest dārzu.  Un viņam nebūs laika savāk savas mantas un kaut vai kaut ko paņemt sev līdzi. Tāds ir nelaimīgo cilvēku stāvoklis, kuri paziņo savas tiesības attiecībā uz tiem nepiederošām lietām.

 

VISS PIEDER KUNGAM

Ir smieklīgi, kad cilvēks saka: „Es esmu karta (darošais), tās visas ir manas lietas.”

Ir divi gadījumi, kad Kungs nevar nesmaidīt. Mēdz būt, ka cilvēks ir bīstami slims un atrodas tuvu nāvei. Un ārsts slimā mātei saka: „Nebaidieties, es viņu izglābšu.” Ārsts aizmirst, ka JEBKURA DZĪVES VAI NĀVES NOTIKUMA  PAMATĀ IR KUNGA GRIBA. Un, dzirdot viņa vārdus, Kungs smaida, domājot: „Cik dumjam gan jābūt šim cilvēkam, kurš lielās, ka izglābs dzīvību savam pacientam, kurš mirst pēc manas gribas.”  Un vēl Kungs smaida, kad divi brāļi dala savu īpašumu. Viņi izmēra zemi un saka: „Šī ir mana daļa, bet tā – tava.” Un Kungs smaida, domājot: „Man pieder viss visums, bet šie dumjie brāļi saka: „Šī ir mana daļa, bet tā – tava.””

„Kungs Tu dari visu un Tu esi man tuvāks un dārgāks par visu. Tev pieder šī māja, šī ģimene, šie radinieki, Tev pieder viss visums.” Tie ir īstena džnani (zināšanu) vārdi. Bet vārdi: „Es visu daru, tās ir manas lietas; un mana māja, un mana ģimene, mani bērni, mani draugi pieder man” – nāk no adžnanas (nezināšanas).

Kāds guru savam skolniekam deva šādu norādījumu: „Tavs ir tikai Dievs un nekas cits tev nepieder.” Skolnieks atbildēja: „Bet mana māte, mana sieva, kuras tā par mani rūpējas, kuras mani mīl un ir tik nelaimīgas, kad mani neredz, – viņas taču ir manas, vai ne tā?” Guru atbildēja: „Tu maldies. Es tev parādīšu, ka neviena no abām īstenībā tevi nemīl. Nevienu mirkli netici, ka tava sieva vai māte ir gatavas tevis dēļ upurēt savu dzīvību. Vari pamēģināt un tu pārliecināsies. Ej mājās un izliecies, ka jūti šausmīgas sāpes, un es atnakšu pie tevis un parādīšu, ko darīt tālāk.” Skolnieks izdarīja, kā viņam bija teikts. Tika izsaukti ārsti, bet neviens nespēja atvieglot viņa ciešanas. Viņa māte izrādīja visdziļākās bēdas un nopūtās. Sieva un bērni raudāja. Šajā mirklī ienāca sanjasīns (guru). „Šī ir ļoti nopietna slimība, – viņš teica, – un es neredzu nekādu iespēju slimo glābt, ja vien tikai kāds nebūs gatavs par viņu atdot savu savu dzīvību.” Pie šiem vārdiem klātesošo sejā atspoguļojās šausmas. Bet sanjasīns, vēršoties pie slimā mātes, teica: „Vai jūsu vecumā nav vienalga – dzīvot vai mirt, ja jūs pazaudēsiet savu dēlu, kurš baro jūs un visu ģimeni. Ja jūs savu dzīvību atdosiet par viņu, tad es viņu varu izglābt. Ja jūs, māte, neesat spējīga uz šādu upuri, tad kurš gan vēl pasaulē gribēs to darīt?” Bet vecā sieviete, stomoties caur asarām, atbildēja: „Cienījamais tēvs, es esmu gatava darīt visu, ko jūs man liksiet, lai glābtu savu dēlu. Bet kā lai es pametu mazos bērnus? Manā ceļā stāv bērni, tā ir mana nelaime, es nevaru tam piekrist.”

Klausoties šajā sarunā starp sanjasīnu un sava vīra māti, viņa sieva, rūgti raudot un vēršoties pie saviem vecākiem, sacīja: „Jūsu dēļ, dārgie tēvs un māte, es nevaru nest šo upuri.” Tādā veidā katrs atrada sev attaisnojumu. Tad sanjasīns, vēršoties pie pacienta, sacīja: „Redzi, neviens nav gatavs par tevi atdot savu dzīvību. Tagad tu saproti, ko es domāju sakot, ka neviens tev nepieder?” Kad skolnieks to visu redzēja, viņš pameta savu māju un sekoja sanjasīnam, savam guru.

Šrī Ramakrišna turpināja: – Absolūto Brahmanu nav iespējams izprast prātojumu jeb spriedelēšanas ceļā. Esiet Viņa kalpi, vērsieties patiesi un dziļi ar lūgšanu pie Viņa. Un tad Viņš, droši vien, Pats jums atklāsies. GRĀMATU ZINĀŠANAS UN INTELEKTUĀLIE PRĀTOJUMI NEVAR ATKLĀT DIEVIŠĶO.

 

DIEVIŠĶĀ MĪLESTĪBA UN TĀS DAŽĀDIE ASPEKTI

Ramakrišna: – Mūsu raksturs veidojas atbilstoši tai sabiedrībai, kurā mēs pastāvīgi uzturamies. Mēs neviļus izvēlamies tādu sabiedrību, kura ir harmonijā ar mūsu raksturu. Šī iemesla pēc paramahamsas (pilnību sasniegušas dvēseles) mīl atrasties nevainīgu bērnu sabiedrībā, tāpēc ka bērnu prāts ir tīrs un pasaulīgo tieksmju un interešu neaptraipīts.

Skolnieks: Teosofi tic mahatmu eksistencei, mēness un saules valstībām, un astrālajām valstībām. Viņi tic, ka astrālie ķermeņi spēj šīs valstības apmeklēt. Cienījamais kungs, ko tu domā par teosofiju?

Ramakrišna: – Bhakti, uzticēšanās Augstākajai Būtībai, ir vienīgā vērtīgā lieta, kurai jābūt. Vai teosofi meklē bhakti? Ja jā, tas ir labi. Ja viņu mērķis ir Dieva sasniegšana, tad viņiem ir taisnība. Bet, nevar sasniegt Dievu, vienkārši spriežot par šīm astrālajām pasaulēm un mahatmām. Lai sasniegtu īstu bhakti, cilvēkam ir jāpraktizē sadhana (dievbijības vingrinājumi).

Cilvēkam jāpiemīt kaismīgai tiecībai sasniegt patiesību; viņam jāsakopo visi savi prāta spēki un jākoncentrē tos uz Dievu. Bet Dieva izpratne nenāk tik viegli; tā prasa ļoti ilgstošas sadhanas.

Kāds cilvēks man jautāja: „Kāpēc es nevaru redzēt Dievu?” Es viņam atbildēju: „Ja jūs gribat noķert lielu, dziļumā dzīvojošu, zivi, jums jāveic daudzi priekšsagatavošanās pasākumi, lai to sev pievilinātu. Jums jābūt makšķerei, makšķerauklai, āķim un pludiņam. Jums jāiemet ūdenī zivij garda ēsma. Pēc tam, kad jūs ieraudzīsiet ūdenī burbulīšus, jūs zināsiet, ka zivs ir netālu. Līdzīgā veidā, ja jūs vēlaties redzēt Dievu, jums sevi jāveltī īsteniem bhaktas vingrinājumiem.

Skolnieks: – Kas ir labāk – bhakti vai džnana?

Ramakrišna: – Augstākā bhakti forma atnāk caur galējās mīlestības uz Dievu izpausmi.

Reiz trīs draugi devās cauri mežam. Pēkšņi parādījās tīģeris. „Brāļi, tīģeris mūs aprīs?” – iekliedzās viens no viņiem. „Lūgsimies!” – atbildēja otrais. To dzirdot, trešais iebilda: „Kāpēc traucēt Dievu! Labāk uzlīdīsim kokā.”

Tagad skatieties: pirmais, kurš teica „tīģeris mūs aprīs”, ir cilvēks, kurš nezināja, ka Dievs ir visu aizstāvis. Otrais, kurš piedāvāja lūgties, bija džnani; viņš zināja, ka Dievs ir visu izpausmju radītājs, sargs un iznīcinātājs. Bet trešais, kurš teica, „kāpēc traucēt Dievu, labāk uzlīdīsim kokā”, bija patiesi Dievu mīlošs cilvēks. Viņš zināja Dievišķās mīlestības garšu, tas ir, augstākās formas bhakti. Vienā Dievišķās mīlestības (prema) aspektā mīlošais sevi sajūt kā kaut ko lielu, lielāku par mīlestības objektu, un izjūt pastāvīgu vēlmi aizsargāt savu mīļoto, darīt to laimīgu, novācot tā ceļā visus satraukumus un nemieru. Gopi piemita tāda patiesa „prema” jeb Dievišķā mīlestība.

Bet Dievišķajā mīlestībā piemīt sajūtas „es” un „mans”, kā to mums parāda uz zemes bijušā Dievišķā iemiesojuma – Krišnas – māte. Viņai Krišna bija tikai viņas dēls, bet nepavisam visuma Kungs. Viņa mīlēja viņu aptecēt un rūpēties par viņu, vienmēr to dēvējot par „mans Krišna” un juta to pašu nemieru un satraukumu par viņu kā jebkura māte par savu dēlu. Kad kāds svētais viņai teica: – „Tavs Krišna ir pasaules bezrobežīgais Pavēlnieks”,- Jašoda, Krišnas māte, atbildēja: – „Ak, nē! Viņš nav visuma Kungs. Viņš ir mans bērns, un es nespēju par viņu domāt citādi kā vien par manu bērnu.”

Dievišķā mīlestība izpaužas dažādās attiecībās. Jo tuvākas attiecības, jo ciešāka mīlestības saite. Kalpa attieksmi pret kungu pauda Hanumans. Drauga attieksmi pret draugu pauda Ardžuna un Krišna. Bet gopi bija uzticamas kungam Krišnam kā Dievišķajam laulātajam.

Daži cilvēki domā, ka viņi ir sasaistīti ar pasaulīgo (badha) un nekad nesasniegs Dievišķo mīlestību jeb Dievišķo viedumu. Bet visas šīs bailes pazūd no īstena skolnieka sirds, kad viņa guru jeb garīgais audzinātājs viņam parāda patiesību.

Reiz mežā ganījās aitu bars. Tajā brīdī tuvumā tīģeriene dzemdēja mazuli un tūlīt pēc tam nomira. Aitas atrada tīģerēnu un sāka viņu audzināt kopā ar saviem jēriem. Pašas viņas ēda zāli, un tīģerēns iemācījās sekot to piemēram. Viņas blēja,  un arī tīģerēns iemācījās blēt. Tādā veidā tīģerēns izauga un kļuva par tīģeri pēc ārējām pazīmēm, bet pēc savas uzvedības viņš bija aita. Reiz baram pietuvojās cits tīģeris un izbrīnā ieraudzīja starp aitām ganošos tīģeri. Viņš piegāja tuvāk, un tīģeris kopā ar aitām sāka blēt. Tad īstais tīģeris aizvilka jauno tīģeri līdz ezeram un viņam sacīja: „Skaties ūdenī. Salīdzini savu izskatu ar manējo. Vai tad ir kaut kāda atšķirība, un vai tad tu esi līdzīgs aitai?  Tu esi tīģeris, tāds pats kā es, un tava barība nepavisam nav zāle. Tava barība – dzīvnieku gaļa.” Bet jaunais, zāli ēst pieradušais tīģeris tam neticēja. Tikai pēc ilga laika vecajam tīģerim izdevās viņu pārliecināt, ka viņi abi pieder vienai dzimtai. Viņš deva jaunajam tīģerim gaļas gabalu, bet tas nevēlējās to aiztikt, sāka blēt un meklēt zāli. Visbeidzot vecais tīģeris viņu pārliecināja ēst gaļu. Jaunajam tīģerim iepatikās asins garša; viņš pārstāja ēst zāli un blēt, un sajuta, ka viņš nav aita, bet gan tīģeris.

Cilvēka dvēsele – ir Dieva bērns, bet tā to nezina un tāpēc dzīvo tā, it kā tā būtu mirstīga (tas ir, kā aita salīdzinājumā ar tīģeri). Bet, kad cilvēks ar sava guru žēlastību sajūt savu patieso būtību, viņš kļūst brīvs no visām bailēm un sasniedz pilnību. Tāpēc es jums saku: kad nāk guru žēlastība, izzūd jebkādas bailes. Viņš var izdarīt tā, ka jūs zināsiet, kas jūs esat un kas jūs esat patiesībā. Un jums paliks pavisam maz ko darīt priekš sevis pēc tā, kad būsiet saņēmuši šo žēlastību. Tad jūs būsiet spējīgi atšķirt reālo no nereālā un sajust, ka Dievs ir patiesība un, ka pasaule ir nereāla.

Skolnieks: – Kur man jāmeditē uz Dievu?

Ramakrišna: – Sirds ir vislabākā vieta. Meditējiet uz Viņu savā sirdī.

 

SVĒTĪŠANAS TIESĪBAS PIEDER TIKAI DIEVAM

Kešaba māte sacīja: – Svētī manu Kešabu.

Ramakrišna: – Kādas gan man spējas svētīt? Dievs viņu svētīs. Tu visu dari, Dievišķā Māt, tikai maldoties cilvēki saka par sevi: „Es daru”. Es jau agrāk stāstīju par diviem gadījumiem, kad Dievs smaida. Pirmkārt, tas bija tad, kad divi brāļi dala mantojumu un saka: „Tas mans, bet tas tavs” un, otrkārt, kad pie mirstoša slimnieka atnāk ārsts un saka: „Es panākšu, ka viņš izdzīvos.”

Tajā brīdī Kešabam sākās spēcīga klepus lēkme, un viņš vairs nevarēja palikt kopā ar Ramakrišnu. Tāpēc viņš paklanījās Bhagavanam un ar lielām grūtībām atstāja istabu. Šeit palika Kešaba vecākais dēls. Viens no Brahmo samadž biedrības locekļiem sacīja:

– Bhagavan, uzliec viņam uz galvas roku un svētī viņu.

Ramakrišna atbildēja: – Man neviens nav devis tiesības svētīt.

Pēc tam viņš viegli ar roku pieskārās brahmoista plecam un sacīja:

– Es nevienam nevaru pateikt: „Izdziedinies!” Es nekad neesmu manai Dievišķajai mātei lūdzis šādas spējas. Es vienkārši lūdzu mīlestību un neko vairāk.

 

PRĀTA VARA

Viss slēpjas prātā. Prātā atrodas verdzība un brīvība. Jūs varat izkrāsot prātu tādā krāsā, kādā vien vēlaties. Tas līdzinās baltam auduma gabalam. Iemērciet to sarkanā krāsā un tas kļūs sarkans. Iemērciet to zaļā krāsā un tas būs – zaļš. Iemērciet to jebkurā citā krāsā un tas pieņems šo krāsu. Ja jūs mācaties angļu valodu, jums nāks prātā angļu valodas vārdi, bet, ja pandits mācās sanskritu, viņam prātā nāks svēto grāmatu teksti. Ja jūsu prāts uzturas sliktā sabiedrībā, jūsu domas, idejas un vārdi būs ļaunā iekrāsoti. Bet, ja jūs uzturēsieties īstenu bhaktu sabiedrībā, tad jūsu domas, idejas un vārdi piederēs Dievam. Prāts – tas ir viss. No vienas puses sieva, no otras puses bērns. Prāts mīl sievu vienā veidā, bet bērnu citā. Tai pat laikā tas ir viens un tas pats prāts.

PRĀTS SASAISTA CILVĒKU, PRĀTS ARĪ ATBRĪVO CILVĒKU. Ja es domāju pilnībā brīvi, tad – vai es dzīvoju pasaulē, vai mežā, – kur ir mana nebrīve vai važas? Es esmu Dieva bērns, valdnieku Valdnieka dēls. Kas gan spēj mani sasaistīt?

Ja jums iekodīs čūska un jūs stingrā pārliecībā teiksiet: “Es neesmu saindējies”, – jūs izveseļosieties. Tieši tāpat tas, kurš stiprā pārliecībā apgalvo: “Es neesmu sasaistīts, es esmu brīvs”, – kļūst brīvs.

 

PAR GRĒKU

Reiz man iedeva kādu kristietības grāmatu. Es palūdzu, lai man to palasa. Tajā bija tikai viena tēma – grēks, grēks, un grēks – no sākuma līdz beigām.

Vēršoties pie Kešaba: – Arī jūsu Brahmo samadž mācībā galvenā tēma ir grēks. Muļķis, kurš nepārtraukti skandē: „es esmu sasaistīts, es esmu sasaistīts” – paliek sasaistīts vienmēr. Cilvēks, kurš dienu un nakti atkārto: „es esmu grēcinieks, es esmu grēcinieks”, – kļūst īstenībā par grēcinieku.

 

Tekstu tulkoja: Dace Šulca

Šrī Rāmakrišnas evaņģēlijs: http://www.amazon.com/Gospel-Sri-Ramakrishna-Swami-Nikhilananda/dp/0911206019

Resursi krievu valodā: http://vedanta.narod.ru/1.htm ; http://valib.ru/none_000/00000001.htm

Attēla avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Ramakrishna

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.