Vai pastāv brīvā griba? Brīvās gribas paradokss

Vai pastāv brīvā griba? Brīvās gribas paradokss 

briva_griba

Pīters Rasels (Peter Russell): Pirmsākumi manai interesei par filosofiju meklējami jau vidusskolas laikā, kad mani nodarbināja jautājums par brīvo gribu un determinismu (nolemtību). Ja pasaulē viss notiek saskaņā ar iepriekš determinētiem dabas likumiem, tad visu notiekošo tagadnē arī nosaka iepriekšējie pagātnes notikumi. Tā kā mūsu smadzenes ir šīs pasaules sastāvdaļa, arī to stāvokli nosaka pagātnes notikumi. Līdz ar to pagātnes notikumi nosaka arī mūsu domas un pieredzi, un jo īpaši – mūsu lēmumus.  No otras puses – mēs visi izdarām izvēles, sākot ar tādiem mazāk nozīmīgiem aspektiem kā ēdiena izvēle līdz pat tādiem būtiskiem jautājumiem kā karjera un laulības.  Mēs dzīvojam dzīvi ar domu, ka mums patiešām ir brīvā griba. Šie divi uzskati šķiet pretrunīgi, līdz ar to rodas paradokss un jautājums: kurš no abiem ir pareizs?

Daudzi varētu būt nosliekušies par labu brīvās gribas versijai, uzskatot, ka mēs izdarām izvēles paši pēc savas gribas. Daži ir pārliecināti par pretējo, uzskatot, ka brīvā griba ir tikai ilūzija. Citi, saskatīdami patiesību abās paradoksa pusēs, tā arī nevar izlemt, kurai versijai piekrist, un paliek šaubu mākti.

Gadu gaitā es par šo paradoksu esmu daudz domājis. Vecumā ap divdesmit pieciem gadiem es uzrakstīju žurnāla rakstu ar nosaukumu –  And the Opposite is Also True (“Un pretējais arī ir tiesa”). Šajā rakstā es apgalvoju, ka jautājums jau nav par to, vai pareizais ir brīvās gribas vai determinisma uzskats. Es izvirzīju viedokli, ka abi šie uzskati ir kā monētas divas puses, proti, vienas un tas pašas realitātes divas ļoti atšķirīgas perspektīvas. Raugoties no vienas perspektīvas, determinisma uzskats ir pareizs; raugoties no otras – brīvās gribas uzskats ir pareizs. Taču man nebija skaidrs, kas īsti ir šīs divas komplementārās perspektīvas.

Tad pagājušo gadu kādā no atklāsmes mirkļiem man viss kļuva skaidrs. Es atskārtu, ka šīs divas pilnīgi atšķirīgās perspektīvas izriet no diviem pilnīgi atšķirīgiem apziņas stāvokļiem. Pirms es paskaidroju, kā šī atskārsme varētu atrisināt brīvās gribas paradoksu, mums vispirms vajadzētu sīkāk apskatīt zinātniskos pierādījumus gan par determinismu, gan brīvo gribu.

Zinātniskie pierādījumi

Determinisma sākotnējā versijā pastāv uzskats, ka nākotni nosaka pašreizējais lietu stāvoklis. Tomēr tas nenorāda uz to, ka nākotne būtu pilnībā paredzama. Pirmkārt, mēs nekad nevaram pietiekami detalizēti zināt lietu pašreizējo stāvokli, lai varētu precīzi aprēķināt nākotni. Pat ja mēs to varētu, haosa teorija pierāda, ka pat visniecīgākā neskaidrība pašreizējos apstākļos daudzos gadījumos var izraisīt krasi atšķirīgus rezultātus. Stingram determinismam izaicinājumu met arī kvantu teorija, pierādot, ka norises atomu līmenī var būt patiesi nejaušas.  Mūsdienās gan zinātnieki, gan filozofi pieņem, ka nākotne nav nedz paredzama, nedz iepriekš noteikta.

Tomēr, pat ja nākotne nav noteikta šī jēdziena klasiskajā izpratnē, tas nebūt nenozīmē, ka mums piemīt brīvā griba. Darbības mūsu smadzenēs vēl joprojām nosaka agrākie pagātnes notikumi – daži nejauši, daži ne –, kas tāpat nosaka arī mūsu pieredzi, tostarp mūsu šķietamo brīvās izvēles pieredzi.

Pēdējos gados neirozinātnieki ir atraduši interesantus pierādījumus par labu šim secinājumam. Kāda bieži citēta eksperimenta subjektiem pašu izvēlētā laikā vajadzēja strauji pakustināt plaukstas locītavu un izvēles izdarīšanas brīdī piefiksēt pulksteņa sekunžu rādītāja pozīciju. Taču tajā pašā laikā reģistrējot subjektu smadzeņu darbību, tika atklāts, ka sagatavošanās kustībai notika aptuveni pussekundi pirms apzināta lēmuma par kustību.

Šos rezultātus apstiprina arī vēlāk veiktie eksperimenti. Zinātnieki ir varējuši konstatēt saistītu smadzeņu darbību pat sekundi vai ātrāk pirms apzinātas izvēles izdarīšanas. Viņi secina, ka mūsu lēmumu pamatā ir neapzināta smadzeņu darbība, nevis apzināta izvēle. Taču, kad lēmums sasniedz apziņas līmeni, mēs pieredzam, ka esam izdarījuši izvēli.

Raugoties no šīs perspektīvas, šķietamā izvēles brīvība sakņojas mūsu nezināšanā par to, kāds būs rezultāts. Aplūkosim kaut vai tik ierasto ēdiena izvēles procesu restorānā. Vispirms es atmetu tos ēdienus, kas man negaršo, vai arī tos, ko nesen esmu ēdis, tā samazinot izvēles iespējas līdz dažiem mani interesējošiem ēdieniem. Tālāk es izvēlos vienu no atlikušajiem ēdieniem, vadoties pēc dažādiem citiem faktoriem, tādiem kā uzturvērtība, mīļākās garšas, sajūtas par to, kas manam ķermenim nepieciešams, utt.  Liekas, ka es izdaru brīvu izvēli, tomēr lēmumu, ko es pieņemu, jau iepriekš nosaka pašreizējie apstākļi un agrākā pieredze. Tā kā es nezinu lēmuma pieņemšanas procesa rezultātu līdz tas parādās manā prātā, man ir sajūta, ka esmu izdarījis brīvu izvēli.

Tomēr mīklas otra puse tik un tā pastāv. Izvēles izdarīšana pēc paša gribas ir ļoti reāla pieredze. Un mēs dzīvojam ar uzskatu, ka paši pēc savas brīvās gribas pieņemam lēmumus un paši vadām savu nākotni. Ir gandrīz neiespējami dzīvot savādāk.

Vai tā ir cilvēka būtība, kas izdara izvēli?

Izvēles jēdziens netieši norāda uz to, ka ir kāds “izvēles izdarītājs” jebšu neatkarīga būtība, kas aktīvi piedalās procesā. Arī šis aspekts saskan ar mūsu pieredzi. Šķiet, ka pastāv kāds “es”, kas uztver pasauli, izvērtē lietas un pieņem lēmumus, kā arī izdara pats savas izvēles. Šis “es” domā, ka pats ir izvēlējies ēdienu no ēdienkartes.

Individuālās būtības pieredze ir tik ļoti savijusies ar mūsu dzīvi, ka mēs reti apšaubām tās patiesumu. Bet vai tā tiešām eksistē pati par sevi? Divi pētījumu virzieni liek domāt, ka nē.

Neirozinātnieki nav atraduši pierādījumus par smadzenēs esošu individuālu būtību (es vai ego). Tā vietā viņi ierosina, ka tas, ko mēs saucam par “es”, nav nekas cits kā no ķermeniskās pieredzes atvasināts prāta veidojums. Mēs nodalām “es” no tā, kas “nav es” un šai “es” daļai piešķiram būtības sajūtu. Raugoties no bioloģiskā aspekta, šis nošķīrums ir ļoti vērtīgs. Parūpējoties par šīs būtības (ego) vajadzībām, mēs parūpējamies par savām fiziskajām vajadzībām. Mēs tiecamies pēc tā, kas vairo mūsu labklājību, un izvairāmies no tā, kas to apdraud.

Otrs ļoti atšķirīgs pētniecības virziens iekļauj subjektīvās pieredzes izpēti. Cilvēki, kas iedziļinājušies faktiskajā cilvēka būtības pieredzē, ir atklājuši, ka, jo dziļāk šī “es” sajūta tiek pētītā, jo vairāk tā izzūd. Viņi atkal un atkal secina, ka tādas neatkarīgas būtības nav. Pastāv “es” domas, bet nav tāda “es”, kas tās domātu.

Viņi secina, ka tas, ko mēs uzskatām par visuresoša “es” sajūtu vienkārši ir pati apziņa. Nav kāda atsevišķa pieredzes guvēja, ir tikai esamības, klātbūtnes sajūta un apziņa, kas vienmēr ir klātesoša ikviena veida pieredzē. Tas, ko mēs pieredzam kā neatkarīgu būtību, ir prāta konstrukcija, kas izskatās ļoti reāla, bet kam nav īstas matērijas. Šī neatkarīgā būtība, tāpat kā izvēles, ko tā šķietami izdara, ir smadzenēs notiekošo procesu rezultāts. Tai pašai nav brīvās gribas.

Komplementāras perspektīvas

Šis ir būtisks aspekts paradoksa atrisināšanai, jo ikdienas apziņas stāvoklī šī mūsu būtības sajūta šķiet ir ļoti reāla. Tā nosaka, kas mēs esam. Lai gan šis “es” var būt daļa no smadzeņu realitātes modeļa, tas tik un tā ir dziļi iesaistīts lēmumu pieņemšanas procesā, “par” un “pret” izvērtēšanā, secinājumu izdarīšanā, kā arī brīžos, kad jāizvēlas, ko un kad darīt. Līdz ar to stāvoklī, kur cilvēka būtība ir reāla, mēs pieredzam, ka paši izdarām izvēles. Turklāt šīs izvēles mēs uztveram tā, it kā tas būtu izdarījuši pēc pašu gribas. Šādā gadījumā brīvā griba pastāv.

No otras puses, apziņas stāvoklī, ko bieži dēvē par atbrīvotu vai pilnīgi atmodušos un kurā cilvēks sevi vairs neidentificē ar radīto sajūtu par savu būtību, doma par “es” tiek uzskatīta par vēl vienu prātā radušos pieredzi. Tas pats attiecas arī uz izvēles izdarīšanas pieredzi. Cilvēks to visu pieredz kā vienotu veselumu, kas tam atklājas.

Kad es izvērtēju šo divu apziņas stāvokļu komplementāro dabu, paradokss izzuda. Tas, vai mēs pieredzam vai nepieredzam brīvo gribu, ir atkarīgs no stāvokļa, kādā pieredzam pasauli. Vienā apziņas stāvoklī brīvā griba pastāv. Citā – nepastāv.

Līdz ar to brīvā griba un determinisms vairs nav paradoksāli, proti, tie vairs viens otru neizslēdz. Atkarībā no konkrētās apziņas paradigmas, kādā tos apskata, abi ir pareizi. Paradokss rodas tikai tad, ja mēs apskatām abas puses no viena un tā paša apziņas stāvokļa, proti, no ikdienas nomoda stāvokļa.

Es mēdzu šo atziņu ilustrēt ar Hamleta pārdomām par jautājumu “Būt vai nebūt?”. Lugas varonis izdara izvēli. Kas šo lugu nekad nav redzējis, varētu domāt – nezin, kuru ceļu varonis izvēlēsies. Ir aizraujoši būt iesaistītam šajā lugā, aizkustinātam, to skatoties, pārņemtam ar tās realitāti un visiem tās pavērsieniem un negaidītajiem notikumiem. Taču mēs zinām arī to, kā luga attīstās, jo Viljams Šekspīrs jau pirms daudziem gadiem to bija noteicis. Tādējādi mums ir divi komplementāri veidi, kā šo lugu skatīties. Mēs varam izvēlēties pilnībā izdzīvot tās dramatismu. Vai arī apbrīnot autora radošo ģēniju, vērojot lugas kopainu un tik daudz neiedziļinoties tās dramatismā.

Tieši tāpat varam rīkoties arī dzīvē. Mēs varam būt iesaistīti dažādos notikumos, gūt brīvās gribas pieredzi un izdarīt izvēles, kas ietekmē mūsu nākotni. Vai arī soli atkāpties, lai noraudzītos šajā brīnišķajā dzīves teātrī, kas mums atklājas. Gan viens, gan otrs scenārijs attiecīgajā kontekstā ir pareizs.

Griba bez ego

Lai gan atbrīvotā prāta stāvoklī brīvā griba var nepastāvēt tajā izpratnē, kādā mēs parasti par to domājam, tomēr pastāv jaunatklāta brīvība, kas ir daudz piepildošāka un bagātinošāka par izvēles brīvību, pie kuras mēs tik ļoti turamies.

Cilvēka individuālās būtības griba ir tendēta uz izdzīvošanu. Tās pamatā ir organisma izdzīvošana, mūsu ķermenisko vajadzību apmierināšana, izvairīšanās no briesmām vai jebkā cita, kas apdraud mūsu labklājību. Mūsu dzīvības un labklājības uzturēšana, pēc iespējas tālāk atvirzot nāves neizbēgamību. To papildina arī dažādas psiholoģiskās un sociālās vajadzības. Mēs vēlamies justies droši, iedvesmoti un piepildīti, cienīti un novērtēti. Mēs domājam, ka būsim laimīgi, ja vien varēsim pasauli pārtaisīt tādu, kādu to vēlamies (un šajā gadījumā jēdzienā “pasaule” ir iekļauti arī citi cilvēki).

Atbrīvotajā stāvoklī ego vairs nenosaka mūsu domāšanu un rīcību. Kad ego atkāpjas, mēs atklājam, ka vieglums un drošība, ko mēs tik ļoti esam meklējuši, tepat vien ir – tās ir mūsu patiesās dabas īpašības. Bet ego dabā ir plānot un raizēties, meklēt to, ko tas vēlas, un izvairīties no tā, ko nevēlas. Tādējādi rodas spriedze un pretestība, kas nomaskē mūsu patieso dabu, slēpjot no mums tik ilgoto prāta mieru.

Revolucionārais atklājums par atbrīvotu prātu ir tas, ka prāts jau ir mierīgs. Lai piedzīvotu mieru, nekas nav jādara, nekam nav jānotiek un nekam nav jāmainās. Pasaulē vēl joprojām ir daudz darāmā, piemēram, palīdzēt citiem, parūpēties par mūsu vidi utml., taču mēs esam brīvi no ego diktāta un varam rīkoties saskaņā ar konkrēto situāciju, nevis darīt tā, kā grib ego. Šajā ziņā mūsu griba patiešām ir brīva.

Rakstā izmantotie informācijas avoti:

http://www.scienceandnonduality.com/the-paradox-of-free-will/#sthash.EL49ZfwT.dpuf

http://www.peterrussell.com/SP/freewill.php

Attēls: Jackey Backman

 

Komentāri

Jūsu e-pasts netiks publicēts.
Obligāti aizpildāmie lauki*